Uz sešdesmitās dzimšanas dienas koncertu Jelgavas kultūras namā tautas deju kolektīvs «Jaunība» rītvakar pulcēs pašreizējos un agrākos dalībniekus un vadītājus.
Uz sešdesmitās dzimšanas dienas koncertu Jelgavas kultūras namā tautas deju kolektīvs “Jaunība” rītvakar pulcēs pašreizējos un agrākos dalībniekus un vadītājus.
Kā “Ziņas” jau rakstīja, uz kolektīva garo vēsturi atskatīsies septiņi dažādu laiku deju sastāvi, rādot katrs savam repertuāram raksturīgākās dejas. Koncerta veidotājiem, ilggadīgiem “Jaunības” vadītājiem Vilim Ozolam (no 1952. līdz 1970. gadam), Modrim Vanagam (no 1973. līdz 1993.) un pašreizējai vadītājai Ludmilai Muskarei, kas kopā ar ansambli ir 30 gadu, “Ziņas” jubilejas priekšvakarā lūdza dalīties dažās atziņās par sava laika ieguvumiem, zaudējumiem, veiksmēm un neveiksmēm, raksturīgām dejām, kas kuplinās rītdienas koncertu. Arī atsaukt atmiņā dažu jautru, dīvainu vai vienkārši neticamu epizodi, kas izdaiļo jebkuru – arī deju kolektīva – dzīvi.
Vilis Ozols:
Pirmā veiksme noteikti ir tā, ka “Jaunībai” kā vienam no pirmajiem kolektīviem piešķīra Tautas deju ansambļa goda nosaukumu. Otra, ka, no Rīgas uz Jelgavu pārnākot toreizējai Lauksaimniecības akadēmijai, kolektīvs ieguva daudz jaunu un spējīgu dalībnieku. Trešā – tā, ka pirmie ar koncertiem piecdesmitajos gados sākām braukt arī ārpus Latvijas. Starp citu, tas, kādos apstākļos noritēja šie ceļojumi, tagad izklausās neticami, bet, to laiku acīm, tā bija vienkārša dzīves īstenība. Pirmajā tālākajā braucienā – uz Leņingradu – devāmies kopā ar kori un estrādes ansambli. Vietas autobusā bija paredzētas koristēm. Pārējie izvietojās divu smago auto neapjumtās kravas kastēs. Es, izmantojot kultūras nama direktora privilēģijas, varēju sēdēt kravas kastes priekšgalā pie līdzpaņemtās degvielas mucas. Pret to atspiežoties, naktī varēja ērtāk pasnaust…
Jubilejas koncertā manā pārraudzībā ir priekšnesuma sagatavošana ar gados vecākajiem dejotājiem – tiem, kam ap septiņdesmit. Gribēšanu sabalansējot ar varēšanu, izšķīrāmies iestudēt vienu lietuviešu sižetisko deju, kuras stāstā jautrību rada varonis, kas uz tikšanos ierodas par vēlu…
“Jaunības” piecdesmito un sešdesmito gadu dalībnieku vidū netrūkst tādu, kas tagad paši vada deju kolektīvus. Viņi kopā ar vienaudžiem, cik zinu, koncertam gatavo ne vienu vien manu deju. Tai skaitā “Svinīgo soli”, ko varētu atzīt par vienu no divām vērtīgākajām, kas tapušas “Jaunības” laikā. Veidota ar iedvesmojošo mūziku no Arvīda Žilinska baleta “Sprīdītis”, tā, manuprāt, spilgti paskaidro, kāpēc tehniski pārliecinoši un izjusti daudz grūtāk nodejot lēnās dejas – nevis tās, kas, sekojot mūslaiku modei, vairāk atbilst devīzei: “Jo augstāk lec, jo labāks balets”.
Modris Vanags:
Kā katra kolektīva, arī “Jaunības” dzīvē atrašanos viļņa virsotnē nomainījuši atplūdi un otrādi. Ir bijis laiks, kad kolektīvs jāatsāk veidot no dejotgribētāju pulka, kurā ir 20 meiteņu un… astoņi puiši, un laiks, kad “Jaunība” godam izturēja pārējo spēcīgo vietējo kolektīvu konkurenci. Varbūt jubilejas koncerts ieskandinās jaunu pacēlumu? Galvenais panākums visā šajā laikā noteikti ir tas, ka izdevās radīt un noturēt daudzu jaunu dejas entuziastu interesi, veicināt viņu izaugsmi, kas tagad turpinās spēcīgos deju kolektīvos.
Mūsu gatavotajā koncerta daļā būtisku vietu ieņem cittautu dejas, kas savulaik veidoja pat trešdaļu repertuāra – igauņu, lietuviešu, poļu. Pēdējā būs kā piemiņa šogad aizsaulē aizgājušajam Valentīnam Bļinovam – Latvijas krievu horeogrāfam, apveltītam ar izcilu cittautu dejas stila izpratni.
Ludmila Muskare:
Tas, ka koncertā piedalās septiņi dažādu gadu dejotāju sastāvi, apliecina īpašu kopības izjūtu – ar tik plašu atsaucību var lepoties reti kurš deju kolektīvs tik apaļas jubilejas koncertā. Vienīgi, lai gan tautas deju ansambļiem nav vecuma ierobežojuma, mani neatstāj sajūta, ka nosaukumu “Jaunība” daudzi uztver kā kaut ko līdzīgu vecuma cenzam. Piemēram, ja tie, kas tagad dejo “Lielupē”, būtu palikuši “Jaunībā”, kas man tagad būtu par kolektīvu! Kad nodejoti gadi desmit piecpadsmit un pārkāpta trīsdesmit gadu robeža, lai arī ārēji it kā nekas nav manījies – cilvēks labi izskatās un dejo –, nosaukumu uztverot kā devīzi, viņš neviļus sāk izvērtēt savu atbilstību tai. Tad, šķiet, rodas kāda iekšēja barjera, ko ne visi spēj pārkāpt. Attieksmē, kas gādāja par līmeņa noturīgumu septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, liela nozīme bija “plikam” sava kolektīva patriotismam, entuziasmam, vēlmei parādīt un pierādīt sevi. Tagad (arī deju kolektīvu kustībā kopumā) biežāk manāms noskaņojums “mēs jau nenākam laurus plūkt, bet būt kopā, atpūsties”. Taču tik un tā – gan agrāk, gan tagad visā Latvijā plaši iestudēto deju sniegumā “Jaunība” izceļas ar sev raksturīgo izsvērtāko, liriskāko traktējumu.
Jelgavā neredzēta programmas daļa būs estrādes deju popūrijs, ko “Jaunība” dejoja no 1975. līdz 1982. gadam Kūrorta svētkos Jūrmalā (nedēļu gara kultūras un izklaides programma pilsētas viesiem). Tā kā daudzi tā laika ansambļa dalībnieki, pēc pašu domām, pārāk liela gadu skaita dēļ par savu izveicību nejutās pārliecināti, prāvs skaits dejotāju būs no nākamās paaudzes, kam bērnībā – septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā – estrādes dejas bija tas, ar ko viņiem kā skatītājiem saistījās “Jaunība”.
Uzturēt možu un saliedētu garu kolektīvam, protams, palīdzējuši neskaitāmi jocīgi, jautri, interesanti atgadījumi, par ko gādājusi gan pašu izdoma, gan vienkārši neparedzēti notikumi, par kuru dalībniekiem iznācis kļūt. Tai skaitā regulārajos ārzemju braucienos deviņdesmito gadu vidū. Piemēram? Pie mums svētku gājiena dalībniekiem dod ziedus, bet Vācijā Klisterātā pie Mozeles Vīna svētku laikā – vīnu. Tā arī soļojām apkrāvušies – pudeles rokās, azotē… Ar pārdomātu kultūras programmu skaisto dabu izcēlās Horvātija. Litvices ezeri, braukšana ar kuģīti uz Pirātu salu, kurp devās daļa kolektīva. Kuģītim atejot, skatāmies – krastā palicēji visi reizē izvelk baltus lakatiņus un māj atvadas. Nezinu, kā viņiem ienāca prātā to sarunāt, taču tas bija tik neviltoti sirsnīgi..
