«Sapņu ir daudz, taču svarīgākais – nepazaudēt «fabrikā» iegūto popularitāti,» pēc uzvaras šovā «Fabrikas muzikālais teātris» teica Aisha, kas tagad mēģina palīdzēt atgūt popularitāti «Opus Pro», mijot to ar personīgām veiksmēm un neveiksmēm.
“Sapņu ir daudz, taču svarīgākais – nepazaudēt “fabrikā” iegūto popularitāti,” pēc uzvaras šovā “Fabrikas muzikālais teātris” teica Aisha (īstajā vārdā Aija), kas tagad mēģina palīdzēt atgūt popularitāti “Opus Pro”, mijot to ar personīgām veiksmēm un neveiksmēm.
Pagājušās piektdienas uzstāšanās “Jelgavas baltajos kreklos” bija īpaši zīmīga ar to, ka “opusietim” Aleksim tas bija pirmssvētku koncerts – divas dienas vēlāk viņš svinēja 42. dzimšanas dienu. Līdz īstajam brīdim nesagaidījušie viņu sveica jau piektdienas vakarā – tūlīt pēc pirmās koncerta daļas –, dāvinot torti ar uzrakstu “Happy birthday, Alex!”. Tas pats bariņš, kura flagmanis ir skotu jūrnieks, ar “Opus Pro” daiļradi iepazinās tikai pirms nedēļas – Rīgas kluba “Cita opera” slēgšanas pasākumā, kurā pēc grupas uzstāšanās jau pieminētais skots piegājis pie grupas un lūdzis ierakstu. Atbildot ar vieglu smīnu, “opusiešiem” nācās atvainoties, ka ierakstu kopā ar Aishu viņiem diemžēl nav. Tomēr skotu jūrnieks cerības iegūt ierakstu nezaudēja un jau nākamajā dienā sarunāja laiku ierakstu studijā, kur tika ierakstītas divas “Opus Pro” dziesmas. Protams, ne reizi vien dzirdētās koncertos un izpildītās arī piektdien “kreklos”. Tā pēc veiksmīgas iepazīšanās “opusieši” kopā ar jauniegūto draugu atbrauca uz koncertu Jelgavā, kur savas vokālās dotības prezentēja gan Alekss, gan Harijs, gan Aisha, gan arī skotu draugs, kura dēļ hārdrokeru koncerts bija papildināts ar desmit minūšu blūza improvizāciju.
Turklāt tā bija pirmā Aishas uzstāšanās kopā ar tēvu uz Jelgavas “kreklu” skatuves, uz kuras meitene iemēģināja arī jaunās, tieši viņai sacerētās Harija Zariņa dziesmas. Ar pirmo uzdevumu Aisha tika galā lieliski – komunikācija ar pārpildīto zāli un enerģiska skatuves telpas aizpildīšana, draudzenes (arī “fabrikantes”) Lily uzaicināšana, lai kopā nodziedātu “Rozā lietu” no tēva repertuāra. Toties otrais uzdevums padevās grūtāk – paviršo attieksmi pret dziesmu iemācīšanos un acīmredzamas kļūdas izpildījumā papildināja pārspīlēti “fabrikantiskā” izturēšanās “nefabrikantu” koncertā. Šķiet, ka Daigas Mazvērsītes secinājums “Mūzikas Saulē” par talantu šoviem ir vistiešākajā mērā attiecināms uz šo koncertu: “Jaunajiem talantiem vajadzīga nevis plate, bet gan iespēja attīstīt dotumus. Ko dod albums, ja koncertā tu esi nulle? Tomēr apsēstībā ar slavu jaunieši aizmirst, ka galvenais ir un paliek darbs. Sūrs, nogurdinošs, dienām, gadiem ilgs… Un to nekad neviens nerādīs televīzijā.” Jo kas tad mums nodarbojas ar “talantu” veidošanu – amatieri, kas izpratni par skatuvi mēģinājuši iegūt praksē, un lielākajai daļai tas tā arī nav izdevies – nācies spēlēt otrā plāna lomas pašu “lugās”.
