Krēsli augstā nama partera kreisajā pusē, kas lielākoties ir tukši, šodien tādi nepaliks. Vienā sēdīsies Saeimas retā viešņa – Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, lai paziņotu, kas turpmāk būs otrā tukšā krēsla saimnieks – Ministru prezidents.
Krēsli augstā nama partera kreisajā pusē, kas lielākoties ir tukši, šodien tādi nepaliks. Vienā sēdīsies Saeimas retā viešņa – Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, lai paziņotu, kas turpmāk būs otrā tukšā krēsla saimnieks – Ministru prezidents.
Vēl vakar pēcpusdienā ar kolēģiem redakcijā bijām gatavi slēgt derības, vai šodien tiks nosaukts Ministru kabineta vadītājs vai arī pozīcijas partiju ķīviņi iesniegsies kārtējā seriālā. Taču pēkšņi iestājās tāds informācijas vakuums, ka jebkādas prognozes kļuva neiespējamas – ja nu vienīgi zīlēšana.
Valsts prezidentes padomnieki neatklāja, par ko prezidente 8. Saeimas pirmās sēdes priekšvakarā runājusi ar partijas «Jaunais laiks» vadītāju Einaru Repši. Netika arī izpausts, vai prezidentei bijušas paredzētas vēl kādas tikšanās saistībā ar jaunās valdības veidošanu. V.Vīķe – Freiberga, šķiet, «atslēdzās» no visas pasaules, lai pienācīgi sagatavotos runai Saeimā. Pagājušajā naktī viņas ādā laikam gan tikai retais vēlētos būt. Jo, «kā prezidente teiks, tā būs»: formāli tagad tikai viņas ziņā ir noteikt cilvēku, kam uzticēt veidot jauno valdību. Bet izšķiršanās noteikti nav viegla un viennozīmīga.
No vienas puses, prezidente pamatoti vēlas, lai jaunizveidotā valdība būtu stipra un stabila. No otras puses, nu itin nekas neliecina par to, ka Einars Repše tādu spēs radīt. Aizvadītā mēneša konsultācijas, strīdi un «pagrīdes sanāksmes» nevienā un gan jau arī prezidentē nerada pārliecību, ka ar pompu pasludinātais ceļš pretī «jaunajiem laikiem» reāli būs sācies. Līdzšinējā kaulēšanās par ministru portfeļiem, zaudējusi sākotnējo patosu un teatrālumu, pārvērtās ikdienišķā, diemžēl mums visiem jau pierastā prastā andelē.
Nepilnu mēnesi pēc tam, kad beidza taurēt politiskās reklāmas bazūnes, pamatīgi mainījies arī politiskais meldiņš. Pat bez muzikālās dzirdes jaušams, ka vairs netiek dainots par jaunajiem laikiem, kas šalkās trīs, bet gan – par ietekmi. Konkrēti, par privatizāciju. Pagājušās nedēļas nogalē cīņa kļuva tik nežēlīga, ka Repšes valdības «būt» pamatīgi sasvērās uz «nebūt» pusi, – kad no Latvijas «tālajiem Rietumiem» Rīgā kārtējo reizi ieradās Aivars Lembergs, kuram patīk saukties vienkārši par Ventspils mēru, lai gan viņa «mērijas» ietekme plešas gan daudz tālāk, gan dziļāk. Pieradis metropoles apmeklējumu laikā nodarboties ar uzņēmējdarbības vides sakārtošanu, šoreiz Lembergs nepārprotami veicis mēģinājumu sakārtot arī politisko vidi, par instrumentu izraudzīdamies Zaļo un zemnieku savienību. Laikam taču ne pārāk sekmīgi, ja jau apveltīja Repši ar epitetu «politiskais ķīlnieks». Cerēsim, ka tas arī paliks pats neglaimojošākais jaunā censoņa apzīmējums, kurš nu (pēc lietišķajām pusdienām ar Ventspils mēru) sabiedrības acīs zaudējis vismaz tik daudz simpātiju un uzticības, cik bija savā kontā ieskaitījis, tēlodams paraugzēnu, kurš visu vēlējās darīt atklāti un caurspīdīgi.
Savukārt Pirmā partija apliecina apbrīnojamu, pat patoloģisku piekāpību, pretendējot uz Ekonomikas ministrijas vadīšanas tiesībām: vakarrīt šīs partijas valde norija pēdējo, visglumāko krupi – liegumu ministra amatā iecelt Arnoldu Laksu vai Aināru Šleseru. Lai tad arī ne viens un ne otrs no abiem, bet vienalga kurš – ka tikai no Pirmās partijas!
Vienošanās galu galā ir panākta. Četras 8. Saeimā ievēlētās labējā spārna partijas beidzot piekritušas visiem partneru izvirzītajiem nosacījumiem un ar skaļu jāvārdu vakar apliecināja panākto vienošanos turpmāk strādāt kopā.
Nākamo valdību veidos partija «Jaunais laiks», Latvijas Pirmā partija (LPP), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un apvienība «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK. Nu visas kopā mūs vedīs iekšā tieši «jaunajos laikos». Taču ceļā uz tiem gan jau manīsim arī veco laiku rēgus, kas mūs, visticamāk, vajās vēl paaudžu paaudzēs – kamēr vien pastāvēs nauda, politika un kamēr latvietim gardākā ēdmaņa būs cits latvietis.
