Gadsimta ceturksnī Ozolnieku novada Cenu pagasta “Līcīšos”, kas atrodas meža ielokā Misas krastā, mainījies ir daudz. Pirms gadiem trīsdesmit, sovhoza “Lielupe” laikā, tur ievērības cienīgākais objekts bija somu pirts, ko uzcēla 70. gados. Taču 1992. gadā “Līcīšos” ieradās rīdzinieku Māras un Aivara Liepiņu ģimene. Tā atguva vīra senču zemi un pievērsās kazu audzēšanai. Divdesmit piecos gados izveidojusies saimniecība, ko pazīst ne tikai kā kazu audzētājus, bet arī kā piena pārstrādātājus un vietu, kur labprāt gaida lauku tūristus, kā arī nopietnus lopkopības lietpratējus.
Leģendas galvenais varonis – bērniņš ar izsitumiem
Māras un Aivara Liepiņu ģimenes uzņēmums SIA “Līcīši Ltd” ir uzvarējis konkursos “Sējējs”, “Zaļā pēda”, “Latviskais mantojums”. Beidzamā panākumu klāstā ir Latvijas Ārstu biedrības “Līcīšiem” pasniegtā balva “Valetudo patria!”, ko no latīņu valodas tulko kā “Veselību tēvijai!”
Šī devīze vistiešāk atgādina 90. gadu presē daudzkārt aprakstīto stāstu ar laimīgām beigām par to, kā jauna rīdzinieku ģimene tolaik vēl tikai ar trim bērniem pārceļas uz laukiem. Taču kaimiņos pirkto govs pienu jaunākā meita Līga nevar dzert. Ārsti iesaka pamēģināt kazas pienu. Gādīgie vecāki iegādājas pāris kazas; to piens mazajai Līgai iet pie dūšas. Bet no divām kazām izaug vesels ģimenes uzņēmums. Šogad Līga Marcinkoniene, kas LLU ieguvusi maģistra grādu zooinženierijā, pārņēma no vecākiem “Līcīši vadību. Līga ar savu ģimeni – vīru Tomasu, kurš strādā metālapstrādes uzņēmumā Olainē, un dēlu Edvardu – arī dzīvo “Līcīšos”. Dzīvojamā māja ir pietiekami liela četrām paaudzēm.
Pirmā zemesgrāmata Jelgavā
Taču no 1992. līdz 1997. gadam pieci Liepiņi “Līcīšos” dzīvoja vienā telpā jau minētajā sovhoza somu pirtī. Senču mājas Otrajā pasaules karā nodega. 1944. gadā, kad šajā apvidū pāris mēnešu stāvēja fronte, līdzīgs liktenis bija vairākām šīs puses lauku mājām. Taču labākais, ko “Līcīši” mantoja no padomju laikiem, bija elektriskās strāvas trīsfāžu pieslēgums un ūdens pazemes dziļurbums. Ūdens “Līcīšos” pietiek gan cilvēkiem, gan lopiem, turklāt ar auksto pazemes ūdeni piens arī tiek dzesēts.
“Mums ir zemesgrāmata ar pirmo reģistrācijas numuru. Pirms tam vēl neviens Jelgavā savu zemes īpašumu nebija reģistrējis,” ar lepnumu saka Aivars Liepiņš un kā joku atceras bažas par to, ka mantotā zeme Liepiņiem tomēr varētu tikt atņemta tādēļ, ka viņi to neapstrādā. Lai neviens nevarētu kaut ko tādu pārmest, 1992. gadā “Līcīšos” tika iesēta labība. “No hektāra varbūt ieguva astoņsimt kilogramu nezāļainu, mitru graudu. Saimniecībai tie bija mīnusu mīnusi,” tagad smej senču saimniecības atjaunotājs. Viņa kundze Māra piebilst, ka 90. gadu sākums, kad vecie īpašnieki atguva savu zemi, bija pārdzīvojumu pilns. “Atceros, ka kaimiņiene stāvēja lauka malā un, skatoties, kā viņas zemē tiek kulta labība, raudāja. Tādus brīžus neaizmirst,” saka Māra Liepiņa.
Pārtikas iekārtu tehnologs ar diplomu
80. un 90. gadu sākumā Aivars bija direktors vieglo automašīnu VAZ jeb “žiguļi” tirdzniecības un servisa centrā “Latlada” Rīgā, taču, strauji veroties vaļā Rietumu tirgum, Krievijā ražoto automašīnu tirdzniecība apsīka. Turpretī “Līcīšos” pavērās iespējas. Agrā jaunībā Aivars Liepiņš bija mācījies Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā, kur apguva piena pārstrādes iekārtu inženieriju. Tās zināšanas noderēja, attīstot kazu fermu un piena pārstrādes cehu.
Pirmajos gados “Līcīši” kazu pienu ne tikai ražoja, bet arī iepirka no mazākām zemnieku saimniecībām. Tālāk to „Līcīšu” piena pārstrādes cehā pārstrādāja sierā un nogādāja lielveikalos. “Vešanas bija daudz. Ja vēl pa ceļam gadījās dabūt sodu par ātruma pārsniegšanu, nācās atdot visu dienas peļņu,” stāsta Aivars. Māra atceras, ka pirmajos gados par ģimenes piena pārstrādes cehu nelabvēļi baumojuši, ka tur kazas pienam lej klāt govs pienu. “Tā varēja runāt tikai tas, kuram nav personīgas pieredzes ar bērniem, kas nepanes govs pienu. Alerģiju jau nav iespējams piemānīt,” saka Māra.
Vēl viens nelabvēļu mīts stāsta, ka, dzerot kazas pienu, var saslimt ar ērču encefalītu. Pasaulē, kur kazu ir vairāk nekā govju, kaut kas tāds tiešām ir pieredzēts, bet Latvijā tādas saslimšana nedraud, jo pirmkārt tiek tirgots pasterizēts kazas piens. Taču, pēc ārsta un Ārstu biedrības priekšsēdētāja Pētera Apiņa domām, to Latvijā droši var dzert arī svaigu.
Liepiņi stāsta par pētījumu, ko pirms gadiem divdesmit saimniecībā veica Latvijas Universitātes mikrobioloģe doktore Vaira Saulīte. Ņemot analīzes, viņa konstatēja, ka visa ģimene, dzerot kazas pienu, uz mūžu ir ieguvusi imunitāti pret ērču encefalītu. Laikā, kad tika veikts pētījums, ģimene kazas pienu bija dzērusi piecus gadus. Divdesmit piecos gados “Līcīšos” ērces daudzkārt piesūkušās visiem Liepiņiem, taču ar ērču encefalītu neviens nav slimojis. “Skaidrs, ka tāds pētījums nav izdevīgs ietekmīgajam farmācijas biznesam, kas ir ieinteresēts pārdot pēc iespējas vairāk vakcīnu, kas rada imunitāti tikai uz noteiktu laiku,” spriež Aivars Liepiņš.
Pienu no malas iepirkt grūtāk
Jau ilgāku laiku “Līcīšu” galvenā produkcija ir un paliek pasterizētais kazas piens un mīkstais siers, ko pārdod lielveikalu tīkliem “Sky” un “Rimi”. Sešas reizes nedēļā viņi savu produkciju ved uz šo lielveikalu sadales centriem Rīgā. Sadarbībā ar valsts nodarbinātības dienestu “Līcīšos” strādā arī divas darbinieces. Šoruden saimniecībā ir ap astoņdesmit slaucamu kazu, taču pavasarī pēc jauno kazlēnu piedzimšanas to jau būs pusotru reizi vairāk. Domājot par “Līčīšiem” pēc pieciem, desmit gadiem, jaunā saimniece Līga teic, ka slaucamo kazu ganāmpulkam vajadzētu sasniegt 150 galvu. “Mūsdienās laukos attīstās mājražotāji, kas paši pārstrādā kazas pienu. To sācis pārstrādāt arī uzņēmums “Cesvaines piens”. Pienu iepirkt no malas kļūst grūtāk, tādēļ tas vairāk jāražo pašiem,” atzīst jaunā saimniece. Ar zināmu neatlaidību, ne ar pirmo sekmīgo mēģinājumu, Līga Marcinkoniene ir iesaistījusies ES līdzfinansētā jauno zemnieku atbalsta projektā. Saimniecībā nopirkusi traktoru, ar kuru no ganībām Misas labajā krastā tiek atgādāti barības vielām bagātie skābsiena ruļļi. Saimniecībā palīgā nāk arī Liepiņu pastarītis Augusts, kurš vēl mācās Ozolnieku vidusskolā, bet labi pārzina visu ražošanas procesu.”Visgrūtākās mums ir brīvdienas un svētku dienas, kad darbinieku nav un ar visu jātiek galā pašiem,” ar smaidu piebilst Līga.
Pēteris Apinis, Ārstu biedrības priekšsēdētājs, balvas “Valetudo patria!” pasniegšanā uzņēmumam “Līcīši”
Mums ir svarīgi, lai Latvijā būtu maksimāli daudz bioloģiski tīru saimniecību. Jau sešus gadus kopā ar Zemkopības ministriju meklējam saimniecības, kam piešķiram medaļu “Valetudo patria!”. Zināms, ka cilvēku veselība pamatojas labā uzturā un kustībā.
Pirms diviem gadiem Austrijā kādā fermā bija gadījums, kad no kazas piena cilvēks vieglā formā inficējās ar ērču encefalītu. Latvijā kaut kas tāds nav iespējams. Pie mums jau kazlēni tiek ganībās un tur pārslimo ērču encefalītu, ko mēs pat nepamanām. Taču mūsu kazām izstrādājas imunitāte pret šo slimību. Es pat teiktu, ka kazas pienu Latvijā var dzert svaigu. To nav nepieciešams pasterizēt.
