Jauniešu attieksme pret dzīvi laukos ir ļoti dažāda – vieni uzskata to par patīkamu alternatīvu dzīvei pilsētas burzmā, citi sapņo izrauties un nekad neatgriezties dzimtajā miestā.
Jauniešu attieksme pret dzīvi laukos ir ļoti dažāda – vieni uzskata to par patīkamu alternatīvu dzīvei pilsētas burzmā, citi sapņo izrauties un nekad neatgriezties dzimtajā miestā.
Jelgavā lauku jauniešu ir daudz, pirmām kārtām jau tāpēc, ka te ir Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Daudz citu mācās pilsētas skolās. Bet vēl citi joprojām dzīvo ārpus pilsētas un cer visdrīzākajā laikā uz turieni pārcelties. Netrūkst arī jauniešu, kam Jelgava ir liela pilsēta, uz kuru atbraukt var tikai retos un īpašos gadījumos.
Tie, kas neiztur
Intaru un Valdi dzīve nav lutinājusi. Abi ir no neliela lauku pagasta Zemgalē, viņu ģimenes nekādi nevar nosaukt par turīgām, drīzāk tās balansē starp nabadzību un vēl lielāku nabadzību.
Puiši ar lielām mokām pabeiguši pamatskolu, tomēr izvēlējušies mācības turpināt arodskolā. Diemžēl šo plānu izpildīt neizdevās. Mācības visu gadu īsti nevedās, iztikt par ko lāgā nav, tāpēc jāmeklē dažādi gadījuma darbi, bet to devējus savukārt maz interesē puišu nokavētās mācību stundas. Tomēr īpaši pesimistiski viņi neizklausās – pieraduši. Un tā arī atzīst: «Kā ir, tā ir. Galvenais, lai kāds darbs atrastos!»
Intara brālis ne pārāk sen izdarījis pašnāvību. Skumjš piemērs jaunākajam brālim. Taču viņš samierinās ar atziņu, ka dzīvē pašam vien jātiek galā un pūlas kaut ko arī panākt. Intars atzīst: «Sev maizei sapelnīt varu, cigaretēm arī pietiek. Ja paveicas, saimnieks uzcienā ar pusdienām un cigaretēm. Bez pārējā var iztikt.»
Lai cik norobežojušies no dažādiem jauniešiem tīkamiem sīkumiem, abiem citā brīdī pavisam nejauši izsprūk sen ilgota vēlme – iegādāties mūzikas atskaņotāju. Tiesa gan, tas izskan apmēram tādā tonī, kā cits sacītu, ka grib lepnu mašīnu.
Valdis nav vienīgais bērns ģimenē, viņam vēl ir arī māsa, kas mācās pamatskolas pēdējā klasē. Tāpat kā tētis un vecākais brālis arī viņa vismaz vasarās cenšas sameklēt kādu darbu, lai piepelnītos. Nestrādāt viņu ģimenē nevar atļauties. Turklāt mamma slimo, tāpēc uz viņas palīdzību ģimenes iztikas līdzekļu pelnīšanā nevar cerēt. Ne reizi vien Valdis kādam saimniekam pagastā lūdzis darbu, jo mammai pietrūcis līdzekļu zālēm.
Šovasar Valdim ir paveicies, attāla radiniece viņu uzaicinājusi braukt pastrādāt pie sevis uz Zviedriju. Tas būs pamatīgs atspaids nabadzīgajai ģimenei. Un varbūt puisis spēs sarunāt tur darbu arī turpmākam laikam un tad jau – kas zina…
Tie, kas iztur un aiziet
Tie, kas iztur, ir lauku jaunieši. Viņi, spītējot naudas trūkumam, cenšas pabeigt mācības un izdarīt to pēc iespējas labāk, lai dotos tālākās studijās uz pilsētu un neatgrieztos vairs nekad.
Autobusa pieturā, gaidot transportu uz Jelgavu, katru rītu stāv bariņš jauniešu, kas mācās kur nu kurais – cits vidusskolā, cits augstskolā. Pārsvarā viņi ir tērpušies īpaši stilīgi un mūsdienīgi, laikam jau tā cenzdamies pierādīt, ka parastajai lauku videi viņi vairs nav piederīgi.
Inga mācās vidusskolā Jelgavā. Nevarētu teikt, ka ar mācībām viņai veicas spoži, tomēr kaut kā klasei līdzi tiek. Par savu dzimto ciematu viņa izsakās visai nicīgi. Tur atgriezties meitene vairs netaisās. Protams, kamēr pati vēl naudu nepelna, nākas iztikt ar dzīvošanu vecāku mājās. Tomēr, tiklīdz būšot iespēja studēt vai strādāt pilsētā, pārcelšoties turp uz neatgriešanos.
Savukārt Kārlis atzīst: «Laukos ir skaisti! Tomēr – tikai atbraukt ciemos.» Viņš arī pagaidām vēl dzīvo pie vecākiem, bet, tikko būs izdevies atrast darbu, ko var savienot ar studijām, un drusciņ iekrāt naudu, lai sāktu pastāvīgu dzīvi pilsētā, tā viņš to tūliņ arī darīs. Kārlis ir saticis savu meiteni, ar kuru abi vēlas dzīvot kopā, taču noteikti ne laukos. Lauki lai paliek, kur vēlāk pēc gadiem savus bērnus aizvest vasarās pie vectētiņa un vecmāmiņas.
Tie, kas iztur, aiziet un atgriežas
Savukārt Jānis jau ir pārdzīvojis slimību – «lauki ir vecmodīgi, un te jauniešiem nav ko darīt». Viņš ir pabeidzis mācības tehnikumā, pēc tam arī augstskolā un cieši nolēmis palikt dzīvot turpat vecāku mājā un turpināt darbu pašu saimniecībā. Jānis laukos saskata gana daudz perspektīvu, piemēram, lauku tūrismā. Tiesa gan, vismaz pagaidām šajā jomā vēl nekas nav uzsākts un ģimene nodarbojas pārsvarā ar lopkopību. Skaidras naudas uzkrājumu mājās parasti neesot, bet savai iztikšanai, protams, pietiek. Vecāki saimniecības uzturēšanu jau nodevuši dēla rokās, paši gan aktīvi palīdzot darbos. Nevarētu teikt, ka Jānis būtu ārkārtīgi optimistiski noskaņots par nākotni laukos. Drīzāk ir tāds stāvoklis – lauku ļaužu miers. Vismaz viņu ģimenē neviens par nākotni «nestreso», uzskatot, ka latviešu zemnieks jebkuros laikos spēs atrast veidu, kā izdzīvot. Varbūt nenopelnīs pilnas kabatas ar naudu, bet arī badā nenomirs.
Jānis uzskata, ka pilsētā viņš nekad nevarētu dzīvot, pārāk mīlot lauku mieru un dabu. Pilsētā, viņaprāt, visi ir pārāk nervozi, aizņemti ar skriešanu daudzajos darbos un nemaz nepamana skaistākās norises dabā.
