Attiecības starp vecākiem un bērniem ir katra cilvēka pirmais saskarsmes veids.
Attiecības starp vecākiem un bērniem ir katra cilvēka pirmais saskarsmes veids. Tas nosaka, kā persona attīstīsies tālāk un kādas būs viņas saites ar pārējiem. Agrā bērnībā vecāku valdīšana pār bērnu vēl ir pieņemama, bet vēlāk autoritatīvs režīms tikai pasliktina sapratni jaunākās un vecākās paaudzes starpā. Pastāv arī otra galējība, kad vecāki izturas pret savu atvasi kā pret domubiedru, ļauj viņam darboties līdzi it visā. Tomēr, kā vienmēr, vislabākais ir zelta vidusceļš, kad ģimene akceptē jaunās paaudzes vēlmes un idejas, taču ietur arī zināmu distanci.
«Žurkas alā» šoreiz viesojās jaunieši Dāvis Kaņepe, Laine un Maija Putniņas. Viņu ģimenēs tiek ievērots zelta vidusceļš. Vairāki jaunieši atteicās runāt par šo tēmu, vairoties no vecāku represijām vai citu negatīvās attieksmes.
Maija (16 gadu): – Ar vecākiem nav nekādu problēmu, viņi mani saprot. Vienu laiku viņi centās ierobežot manu «tusiņu» skaitu, jo bija daudz kavētu stundu skolā. Bet es viņus saprotu – pati vainīga. Vecāki arī zina par pasākumiem mūsu dzīvoklī, kamēr viņi bija Itālijā. Pašai pat nevajadzēja stāstīt: kaimiņi pasteidzās.
Dāvis (15 gadu): – Arī mani vecāki mani respektē. To apliecina kaut vai gadījums, kad kāda mammas kolēģe nevarēja saprast, kā viņas meitai var gribēties izklaidēties kaut kādā trokšņainā, burzmainā vietā, bet manējā teica, ka tas ir normāli. Viņa atceras, kāda pati bija manā vecumā, kad visur gribējās braukt, visu darīt. Tā kā tētim augot nebija tamlīdzīgu problēmu, arī viņa attieksme ir laba. Skolas laikā, kad visiem bija jāstaigā vienādās formās, viņš nopircis žaketi ar ielāpiem uz elkoņiem. Visa skola tēti nosodījusi, bet viņa mamma nav iebildusi.
Maija (16 gadu): – Es ar savējiem varu izrunāties, taču ne vienmēr to gribu.
Laine: – Nevar jau zināt, vai tas, ko es izstāstīšu, vēlāk neizskanēs kā pārmetums. Ir bijuši gadījumi (ne man), kad vecāki izlasa dienasgrāmatu. Tas ir šausmīgi!
Dāvis: – Man mamma ir izstāstījusi savu teoriju: kad esmu pateicis ko tādu, par ko mani būtu jāsoda, viņa speciāli to nedara, lai nākamreiz es viņai uzticētos.
Laine: – Jā, man arī vecāki ir likuši saprast, ka es varu uzticēties viņiem it visā, viņi centīsies mani saprast un nenosodīs. Jā, bet ko viņi padomās… Mamma augot lielu daļu laika pavadīja internātā, tādēļ ar manu vecmāmiņu bija diezgan atsvešinājusies. Mums ir salīdzinoši ideālas attiecības.
Maija: – Visgrūtāk ir runāt par puišiem. Vecākā māsa (viņai ir 21 gads) visu laiku cenšas uzzināt, kādi puiši man patīk, un, kaut ko noskaidrojusi, tūlīt skrien pie mammas. Tā ir katra personīgā lieta. Kāpēc tur jaukt iekšā vecākus?
Dāvis: – Es varētu stāstīt arī par šādām lietām, taču negribu. Man vienalga, ko viņi domā. Bet uzzināt jau viņi noteikti vēlētos…
Laine: – Jā, ziņkārība par šādām lietām ir jo īpaši liela. Es labāk to pārrunāju ar draugiem, no kuriem man ir ļoti maz noslēpumu.
Laine: – Mazliet smieklīgi, ja vecākiem ir neērti runāt ar saviem bērniem par tādām lietām, taču it kā netīšām skaļi tiek nolasīts raksts par prostitūciju vai seksuālajām slimībām.
Dāvis: – It kā starp citu…
Laine: – Mamma pirms kāda laika labprāt vēlējās aiziet ar mani kopā uz kādu izklaides vietu.
Maija: – Jā, jā, tagad jūs abas pat vienā pirtī nevarat ieiet.
Laine: – Nopietni, viņai tas liekas ļoti normāli, ja mēs kopā kaut kur izklaidētos. Es varbūt arī piekristu, taču man nepatīk tās vietas, kur viņa iet.
Dāvis: – Tas ir normāli. Viena mūsu vecuma meitene kopā ar mammu brauks uz čipendeilu šovu!
Laine: – Ir arī tā, ka vecāki kopā ar savām atvasēm krietni iedzer, nemaz nerunājot par pīpēšanu. Man būtu kauns.
Dāvis: – Citiem vecāki pārāk daudz uztraucas un rūpējas. Ir tendence pārspīlēti domāt, ka visi aizraujas ar narkotikām. Tomēr, ja es kaut ko tādu darītu, vecākiem to varētu atklāt tikai pēc kāda laika. Ir riskanti zaudēt uzticību, jo tad to atjaunot būtu neiespējami.
Laine: – Vecāki ir pārliecinājušies par maniem draugiem, un tādas lietas viņus neuztrauc. Viņi gan bija dzirdējuši par «tusiņiem» pie Maijas un teica, lai tur neeju.
Maija: – Ko es varu izdarīt? Tāds bars atnāk! Es nevaru ieskaidrot viņiem, lai uzvedas klusu.
Dāvis: – Mēs zinām, ka nav vērts uztraukties, taču vecākiem grūti to izskaidrot. Tomēr, ja notiek tā, ka viens puisis pirms kāda laika bija piedzēries tiktāl, ka viņu vajadzēja nogādāt reanimācijā…
Laine: – Es domāju, ka ar laiku mana un vecāku savstarpējā uzticība tikai augs.
Ja jums gadījušies skumji, vai arī gluži pretēji – jautri brīži, rakstiet «Zemgales Ziņām» ar norādi «Pagrabam». Varat arī sūtīt e-pastu – [email protected] – vai arī gluži vienkārši zvanīt.
