Par pēdējā laika aktuālāko problēmu – jauniešu negatīvo agresivitāti sabiedrībā – runāts daudz. Mazāk ir bijusi iespēja dzirdēt viņu pašu domas.
Par pēdējā laika aktuālāko problēmu – jauniešu negatīvo agresivitāti sabiedrībā – runāts daudz. Mazāk ir bijusi iespēja dzirdēt viņu pašu domas. «Žurkas alā» viesojās jaunieši, kas izteica savas domas par tēmu «Jaunieši un varmācība».
Amanda (17 gadu):
– Bieži sabiedrībā valda uzskats, ka pret pusaudžiem tiek vērsta varmācība: viņus ģimenē sit, skolā viņiem dara pāri utt. Bieži prātā nemaz neienāk doma, ka pusaudži paši ir varmākas. Savu pārākumu tie ļaunprātīgi izmanto pret vājākiem – mazākiem bērniem, dzīvniekiem, arī pret saviem vienaudžiem. Par visbriesmīgāko es uzskatu vardarbību pret dzīvniekiem. Viens no šausmīgākajiem manis pašas pieredzētajiem gadījumiem bija, kad zēnu bars noķēra mazus kaķīšus un izdūra tiem acis. Vēlāk tās tika aizlīmētas ar līmlenti. Vēl tagad atceros, kā viņi ņaudēja. Ir zināmi daudzi tamlīdzīgi gadījumi. Es nevaru izprast, kāpēc zēni tā rīkojās. Un neredzu arī risinājumu šai problēmai. Katrā ziņā, es domāju, ka 18 gadu vecumā kaut ko mainīt ir par vēlu. Problēmas saknes ir meklējamas bērnībā. Ne jau tās filmas, ko rāda televizorā, ir lielākās vaininieces. Viss ir atkarīgs no ģimenes. Šiem jauniešiem jau bērnībā radies iespaids, ka sist un spīdzināt kādu ir pilnīgu normāli. Sākumā tie ir kaķi, vēlāk… Gulbenes gadījums. Lai nu kā, es uzskatu, ka katram viss vēlāk nāk atpakaļ. Es to viņiem novēlu.
Linda (17 gadu):
– Es domāju, ka skolās vēl joprojām aktuāla ir skolotāju varmācība pret skolēniem. Pat pret vidusskolēniem! Galvenokārt tā ir morāla varmācība, taču ir bijuši gadījumi, kad tā ir pārvērtusies fiziskā. Es vēl saprotu to, ka skolotājs nesavaldās skolēna visatļautības gadījumā, taču sist tāpēc, ka skolēns nezina? Morālā varmācība izpaužas, skolotājam vērtējot sevi daudz augstāk par skolēnu. Viņaprāt, skolēns nav nekas. Skolotāji atļaujas nemitīgi saukt savus audzēkņus par stulbeņiem utt. Tas ir vēl briesmīgāk nekā fiziska iespaidošana. Neapzināti skolēns sāk tā arī sevi uztvert. Manuprāt, šāda skolotāju rīcība ir iemesls tam, kāpēc skolēniem nepatīk nākt uz skolu. Nav taču patīkami, kad visas klases priekšā nosauc par stulbeni. Es agrāk dziedāju skolas korī. Man nebija izcilas balss, skolotāja mani par to visa kora priekšā apvainoja un pazemoja: «Vēl tizlākus bērnus savā mūžā neesmu redzējusi»! Manas draudzenes māsa savukārt spēlēja klavieres. Klavieru skolotājs despots noveda viņu tiktāl, ka ar asarām acīs meitene lūdzās mammai pāriet uz citu skolu. Vai tad tā nav varmācība?
Risinājums? Vecāka gadagājuma skolotājos vēl joprojām ir saglabājusies komunisma laika mācīšanas metodika, kas skolotājam piešķir gandrīz vai visatļautību. Ar laiku skolotāju rīcību ietekmēt varētu skolēnu dome. Bet pagaidām tas liekas nereāli.
Māra (18 gadu):
– Manuprāt, pašlaik divi būtiskākie jauniešu varmācīgas rīcības iemesli ir nauda un dzērums. Šo lietu dēļ jaunieši un vispār cilvēki var rīkoties šausmīgi: nauda tiek iegūta apzogot, izspiežot, piekaujot, pat nogalinot. Īstenībā ir jau vienkārši pateikt: «Ej strādāt»! Mūsdienās bez izglītības un pat ar to ir ļoti grūti dabūt darbu.
Es esmu saskārusies ar citādu vardarbību. Pirms kāda laika biju kaislīga basketbola spēlētāja. Uzvaras dēļ biju spējīga uz visu. Reiz pēc kādas spēles, kurā tiesnese, mūsuprāt, netaisnīgi tiesāja, ar pārējām komandas meitenēm gājām skaidroties. Viņa nepiekāpās, sākām viņu grūstīt, viena no mūsu meitenēm iespēra viņai pa aci. Iespējams, ka mēs būtu viņu kārtīgāk «apstrādājušas», taču kaut kas aizskrēja pasūdzēties. Mūs izsauca pie direktora, gatavojās arī izsaukt policiju. Ir bijuši arī citi gadījumi, kur sitēja biju es. Brīdī, kad situ, manī nav ne mazākās žēlastības, jo viņas to ir pelnījušas. Vēlāk varbūt padomāju, ka tā gluži nevajadzēja. Taču daudzas no pretinieku meitenēm vai tiesnesēm vēl tagad es varētu piekaut.
Varmācību izskaust ir neiespējami. Tā bija, būs un ir. Mūsdienās to veicina arī televīzija un datorspēles. Vienīgi ģimene spēj kaut ko vērst uz pozitīvo pusi.
