Tuvojoties valsts svētkiem, arvien biežāk dzird pieminam vārdu «patriotisms». Cik ļoti tas pazīstams mūsu Latvijas jaunatnei? Vai tas ir tikai svešvārds, ko šad un tad dzird pieminam saziņas līdzekļos vai tomēr kas vairāk?
Tuvojoties valsts svētkiem, arvien biežāk dzird pieminam vārdu «patriotisms».
Cik ļoti tas pazīstams mūsu Latvijas jaunatnei? Vai tas ir tikai svešvārds, ko šad un tad dzird pieminam saziņas līdzekļos vai tomēr kas vairāk?
Diezin vai latviešu jaunieši varētu kā reiz Pavļiks Morozovs idejas un valsts vārdā nodot savu tēvu. Protams, mūsdienu izpratnē tas nebija nekāds cēlais žests, un pieminēšanas vērts ir vienīgi kā padomju dzimtenes mīlestību, tas ir, patriotismu apliecinošs piemērs. Aptaujājot jauniešus, kas atmodas laikā bija vēl bērni, taču to atceras, kļūst skaidrs, ka patriotisma jūtas nekādas spēcīgās vēl nav. Jo arī valsts attieksme pret saviem pilsoņiem nemēdz būt pārāk dzimtenes mīlestību veicinoša.
Egija:
«Ar katru gadu arvien vairāk jūtu sevi kā latvieti. Tomēr ikdienā par valsti nedomāju, valsts simbolus nelietoju (karodziņš uz galda nestāv). Esmu ievērojusi, ka patriotiskas jūtas cilvēkus pārņem dažas reizes gadā – noteikti hokeja čempionāta laikā pavasarī, «Eirovīzijas» dziesmu konkursa laikā, arī citu lielu notikumu (piemēram, olimpiādes, Dziesmusvētku) laikā. Bet 18. novembris kaut kā nav izveidojies par svētkiem, kad svinam Latvijas dzimšanas dienu. Man 18. novembris ir vienkārši papildu brīvdiena, kad paskatos uguņošanu, satiekos ar draugiem. Ģimenes lokā to īpaši nesvinam. Svētku koncertus un citus proklamēšanas gadadienai veltītus sarīkojumus neapmeklēju, man tas šķiet liekulīgi – visu gadu tikai sūdzamies par valdību, rūpējamies par personisko labklājību un tā tālāk, bet 18. novembrī pēkšņi kļūstam par valsts patriotiem un dziedam dziesmas par dzimteni un tēviju.
Par savu latviskumu esmu lepna, viesojoties ārzemēs, atgriežoties mājās, apceļojot Latviju un ārvalstniekiem stāstot par savu zemi un kultūru. Un arī himnu dziedot, jūtos kā LATVIETE.
Mana amerikāņu draudzene stāsta, ka pēc 11. septembra notikumiem amerikāņi kļuvuši par ļoti izteiktiem savas valsts patriotiem – visur karodziņi, cilvēki vairāk uzmanības pievērš līdzcilvēkiem. Tā vien liekas, ka patriotisms mostas tikai lielos priekos un lielās bēdās.»
Anda:
«Savu piederību kādai zemei, tautai, mēs apzināmies brīdī, kad mūsu esība robežojas ar citu kultūru. Un psiholoģiski ir skaidrs, ka cilvēks vienmēr velk robežu starp »mēs» un «viņi».
Ir reizes, kad izjūtu: kāpēc citās valstīs tik ļoti iedzīvotāji var priecāties savas valsts svētkos, bet ne Latvijā, ja nu vienīgi tiešām mūsu vectēvu paaudze atceras kara gadus, kad tika asiņaini izcīnīta Latvijas brīvība.
Varbūt par maz viņi jauniešiem saprotamā, emocionāli tuvā valodā stāstījuši par tā laika notikumiem un izjūtām? Mani drīzāk pārņem patriotiskas jūtas, kuras robežojas ar dusmām uz citiem. Piemēram, kad mans tēvs stāsta par izsūtīšanu uz Sibīriju un to, kā pret viņiem izturējās krievu armijnieki.
Mani pārņem patriotiskas jūtas, kad atceros, piemēram, 1991. gada janvāra notikumus. Atmiņā varu atsaukt tā laika emocijas: naids pret tiem tankiem, kas brauca pa Rīgas un Viļņas ielām, pret cilvēkiem, kas nogalināja mūsu tautiešus, kas cīnījās par brīvību, un ārkārtīgs žēlums pret tiem, kuru tuvinieki tolaik gāja bojā. Man laikam vairāk nozīmē šī otrreiz atgūtā Latvijas brīvība. Bet lepnums par to ir pamatīgi noplacis šajos gados. Un man nav daudz lietu, par kurām varu būt pateicīga savai valstij, brīvajai valstij.
Mans lepnums par šo valsti un mīlestība pret to sarūk ar katru reizi, kad valsts iestādēs sastopos ar neatsaucīgiem, nelaipniem un SLINKIEM valsts ierēdņiem. Viņus baro par maniem nodokļiem, bet brīdī, kad viņiem būtu jāatdara, jāpalīdz man savas kompetences un darba pienākumu robežās, viņi var dzert kafiju, pļāpāt un tērēt valsts naudu.
Man ir skumji, kad saprotu: valsts nerūpējas par saviem pilsoņiem, par saviem iedzīvotājiem. Bet es arī zinu, ka ir tūkstošiem iedzīvotāju, kas nerūpējas par valsti, nemaksā nodokļus, piesārņo dabu, neapzinīgi tērē neatjaunojamos dabas resursus utt. Jā, šādi cilvēki nav arī pelnījuši, lai valsts par viņiem rūpētos. Taču, ja dzīvoju godīgi šajā valstī, tad mani pārņem netaisnības izjūta, kāpēc valsts arī man nepalīdz, ja daru visu pēc labākās sirdsapziņas, lai tā plauktu?
Mana mīlestība pret šo valsti noplok, kad uz ielas sastopos ar cilvēkiem bez smaida, bez prieka, bez atsaucības un degsmes par mūsu valsti.
Būtu interesanti veikt pētījumu par patriotisma jūtām atkarībā no valsts labklājības. Un es ticu, ka valstīs ar augstu labklājību, zemu noziedzības līmeni iedzīvotājos patriotisma jūtas būtu lielākas nekā tajās, kur valda noziedzība, korupcija un nabadzība.
Tāpēc patriotisms nav beznosacījumu mīlestība pret dzimteni, bet gan gaidas un cerības uz labāku nākotni, kuras valstij ir jāpiepilda. Kamēr tā nenotiek, patriotisms nedz jauniešu, nedz padomju laikos dzimušo cilvēku vidū nebūs populārākais vārds. Žēl.»
Mareks:
«Vispirms būtu jādefinē, kas ir patriotisms. Vai patriotisms ir karoga izkāršana valsts svētkos, vai tā ir apzinīga nodokļu maksāšana, vai galu galā apziņa, ka, par savu Tēvzemi cīnīdamies, esmu gatavs iet bojā. Nav patriotisku jūtu pret valsti, kas mani aplaupa reizēm visnekaunīgākajā veidā. Par patriotismu neuzskatu došanos obligātajā militārajā dienestā. Un arī karoga izkāršanu valsts svētkos (taisnības labad jāatzīst, ka reizēm to nedaru aizmāršības dēļ).
Bet, ja padomāju, tad kaut kur manī tomēr mīt tādas jūtas, kuras varētu saukt par patriotiskām. Tā, iespējams, ir atbildība pret maniem vecākiem, pret ģimeni un draugiem. Un, ja kādam no viņiem būs nepieciešams atbalsts vai jebkāda cita palīdzība, tad labprāt to sniegšu. Tas manā uztverē ir patriotisms.
Kā izturos pret valsts svētkiem? Nekā. Skumji, bet man tie ir vienaldzīgi. Varbūt neesmu pietiekami daudz laika veltījis šo svētku nozīmes apjaušanai, bet pagaidām ir tā, kā ir.
Cienu cilvēkus, kas cīnījās pret Bermontu, cienu tos, kas šos svētkus svin tā vai citādi. Es domāju, ka patriotisms (jeb, manā izpratnē, lojalitāte pret valsti un iedzīvotājiem) ir audzināšanas jautājums. Varbūt esmu pārāk apaudzis ar stereotipiem, taču man šķiet, ka jauneklis, kas sava prieka pēc saplēš tikko izdzerto alus pudeli pret asfaltu, nav patriots. Būt patriotam nozīmē padomāt par līdzcilvēkiem, par to nabaga šoferīti, kas, uzbraucis uz stikla lauskām, pārdurs riepu un, iespējams, nokavēs kādu svarīgu tikšanos. Reizēm pāraudzinām sevi paši, reizēm to mēģina darīt tante no blakus mājas, reizēm to dara tiesnesis.
Tomēr sevi noteikti uzskatu par patriotu un to jau vislabāk varēs redzēt tad, ja pienāks brīdis, kad šīm jūtām būs jāizpaužas dzīvē.»
***
Patriotisms (fr. patriotisme < lat. < gr. patriōtēs ‘līdzpilsonis’) – tēvzemes mīlestība; uzticība savai dzimtenei, tautai; darbošanās savas dzimtenes, tēvzemes, tautas labā.
Patriots (fr. patriotisme < lat. < gr. patriōtēs ‘līdzpilsonis’ < patrios ‘ar tēvu saistīts’) – cilvēks, kas mīl savu dzimteni, ir gatavs pašaizliedzīgi darboties tās labā; cilvēks, kas dedzīgi darbojas kā (piemēram, sava darba, darbavietas) labā.
