Irēna un Feodors Ščeglovi gada pēdējā dienā svinēs 50. kāzu jubileju.
Silta, dūmakaina un sniegota diena ar saulīti, kas paslēpusies starp mākoņiem. Tādu 1966. gada 31. decembri atminas valgundnieki Ščeglovu pāris. Mijot gredzenus Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļā, vēl pavisam jaunie Irēna un Feodors pat nenojauta, kur vedīs likteņa ceļi, kas kopā staigāti jau pusgadsimtu.
Kaimiņiene paliek bez dālijām
Irēna ir jelgavniece, kuras bērnība ritējusi Zāļu ielā. Savukārt Feodors nāk no Līvānu puses – 1961. gadā kopā ar mammu viņš pārcēlās uz toreizējo Leona Paegles kolhozu (tagadējiem Vītoliņiem). Irēna strādājusi «Latvijas keramikā», bijusi Valgundes kluba vadītāja, daudzi gadi nostrādāti par pagasta grāmatvedi un kasieri. Savukārt Feodors ir mehanizators, apbalvots ar daudziem rajona goda rakstiem.
«Bijām 8. klasē, kad mūs ar draudzeni uzņēma komjauniešos. Gājām mājās no partijas komitejas, Gunta bija palūgusi, lai viņai draugs atnāk pretī. Zinot, ka būsim divas, Juris bija pasaucis līdzi draugu. Tā mēs satikāmies uz Lielupes tilta,» par 1965. gada 14. septembri stāsta Irēna. Tālākais jau ritējis savu gaitu. Visi kopā aizgājuši līdz Irēnas mājiņai Zāļu ielā, draudzene ar puisi atvadījušies, bet Irēna un Feodors palikuši runāties. Vārds pa vārdam, un aizritējusi pusstunda, stunda, līdz abi šķīrās. Pārsteigums Irēnu gaidījis nākamajā rītā. «Man bija jāiet uz skolu. Izeju ārā un apstulbstu – visi vārtiņi ar kaimiņienes dālijām apsprausti,» atminas Irēna, kuras mammai tad nācās glābt situāciju un mierināt dusmīgo kaimiņieni. Tā arī sākās abu draudzība.
Atrod trūkstošo
Kad skola bija pabeigta, tika apsvērta doma par tālākām mācībām, taču tad sprieduši – cik ilgi braukās viens pie otra? Lēmumu pieņemt palīdzēja pieteicies mazulis – Irēna ar Feodoru izvēlējās apprecēties. Irēnai tolaik bija 15, vīram 17 gadu. Lēmumu īstenot nebija viegli – Feodoram bija nepieciešams darbā dabūt izziņu, ka ir gatavs uzturēt ģimeni, abiem nācās skaidrot, ka vēlas būt kopā. «Laikam to, kā mums abiem trūka, atradām viens otrā,» teic Irēna, kura pavisam maza zaudēja tēvu, un arī Feodors ir audzis bez tēva mīlestības.
Lai varētu pilsētā dabūt darbu, Feodors pierakstījās Zāļu ielas mājiņā. Tur dzīvoja Irēna kopā ar mammu, brālis jau bija devies savā dzīvē. Tā kā tēvs bija novēlējis katram trešdaļu mājas, ģimene nolēma to pārdot un naudu sadalīt. Ščeglovu ģimeni ceļš aizveda uz sovhozu «Lielupe», kur nodzīvots līdz brīdim, kamēr jaunākajai meitai būtu jāsāk skolas gaitas. Tad pārgājuši uz dzīvokli Kalnciema pusē, kur aizvadīti deviņi gadi. Jau tolaik bija noskatīta vieta Valgundes centrā, lai celtu pašiem savu māju. Plāni pajuka, un Feodora darbabiedrs ierunājās, ka viņam kaimiņos dzīvo kāds vecs vīrs, kurš iešot uz pilsētu un māju pārdod. Devušies lūkot. «Ceļš bija vītoliem aizaudzis, meliorācijas nebija, visapkārt auga zirgskābenes,» atminas Irēna, pirmo reizi mērojot ceļu uz nu jau savām Pļaviņām, ko grūti salīdzināt ar toreizējo ēku un apkārtni. Viņa slavē vīra zelta rokas, kas kopā ar palīgiem, saglabājot vien labo jumtu, māju pārmūrēja no jauna. Feodora prasmes pirmo reizi Irēna novēroja, kad vīrs gultai izgatavojis skaistas koka kājas. Irēnas sirdslieta ir puķes, kas ne vien izkārtotas sen lolotā sapnī par ziemas dārzu, bet vasarā tiek ievietotas vīra gatavotos metāla statīvos.
Lepnums par bērniem
Savulaik bijuši arī pašiem savi lopiņi – 27 ragalopi, 42 cūkas, sivēnmātes, aitas, vistas –, kas dzīvoja kūtī ar piena telpu un kautuvi, bet kūtsaugšā satilpa 27 tonnas siena. «Jelgavā apgādājām «dzelzceļnieku» slimnīcu, bērnudārzus, skolas, kafejnīcas. Bet tad valstī sākās pārmaiņas likumos, kad pienu vairs nevarēja tāpat nodot, vajadzēja sterilizēt. Nāca pārbaudes, taisīja gaisa, ūdens analīzes, tas viss kļuva pārāk dārgi,» stāsta Irēna.
Lieli palīgi saimniecības darbos bija bērni. Ģimenē izaugušas trīs meitas un dēls, bet tagad vecvecākus priecē seši mazbērni un jau četri mazmazdēliņi. Vecākā meita Inga izmācījusies par ārsta palīgu, apguvusi speciālās izglītības pedagoga iemaņas, izgājusi Montesori kursus un strādā bērnudārzā «Rotaļa», ir arī masiere. Dēls Mariks ar sarkano diplomu beidzis Kandavas sovhoztehnikumu, kur apguvis traktoru un lauksaimniecības mašīnu mehāniku. Par to tētis viņu atalgoja ar motociklu «Jawa». Rudenī gribējis stāties Lauksaimniecības akadēmijā, taču dzīves ceļi aizvijušies citur. Ikdienā Mariks ir pie stūres smagajām automašīnām un tūristu autobusiem. Savukārt mazākās meitas Solvitas sirdslieta ir mūzika – Jelgavā viņa apguvusi kokles spēli un diriģēšanu, beigusi Mūzikas akadēmiju, studējusi mūzikas terapiju, kopā ar māsu apguvusi speciālās izglītības pedagoģiju. Solvita vada bēbīšu skoliņas, veicina bērnu attīstību. Lai gan ar bērnu sasniegumiem Irēna ir apmierināta, mammai žēl, ka Solvita nav gājusi muzikālo ceļu. «Ja Dievs ir devis talantu, tas ir jāizmanto. Viņa sacer pasakainu mūziku, pasakaini dzied, bet tas ir visu priekam. Tālāk viņa nav gājusi,» tā Irēna, piebilstot, ka meita komponējusi mūziku arī mammas rakstītiem dzejoļiem. Irēna gan teic – bērnu zināšanas un prasmes ikdienā labi noder. «Kad vajag mašīnas saremontēt, mums ir dēls, kas palīdz, kad vajag skaistus galdus klāt, man ir vedekla, kad vajag ārstēties – vecākā meita, kad izklaidēties – jaunākā meita un mazbērni,» tā Irēna. Likteņa pagriezieni Irēnas un Feodora ģimenē ieveduši arī Feodora brāļa meitu Janu, kas uzaudzināta kā savējā.
Svētki visiem kopā
Ģimene ir bagāta tradīcijām. Ik gadu, kad Feodors devās pirmajā labības pļaujā, viņš apvilka baltu kreklu. «To no seniem laikiem ievēroju, ka maizi brauc baltā kreklā kult,» stāsta Irēna. Mājās tad viņš tiek sagaidīts ar pašceptu torti un ziediem. Savukārt, noslēdzoties adventes laikam, ģimenē ir tradīcija trīsreiz basām kājām apskriet apkārt mājai, lai būtu spēks. Kad bērni vēl bija mazi, Ščeglovu ģimenē bija tradīcija janvāra pirmo svētdienu pavadīt mežā, līdzi ņemot lielo suni, kas varēja vilkt ragaviņas. Arī šogad visa kuplā saime kopā devās uz mežu katrs meklēt sev eglīti, bet pēc tam cepa desiņas. Tāpat nezūdoša tradīcija ir bērnu dzimšanas dienā Irēnai no vīra saņemt ziedus, bet no bērniem – torti vai kādu augli. Ar aizkustinājumu viņa atminas, kā dēls savā jubilejā pulksten divos naktī pārsteidzis ar ziediem, torti un kafiju. Šis gads ģimenē ir īpašs. Ne vien Irēna un Feodors svin Zelta kāzas – meita Inga ar vīru Jāni laulībā nodzīvojuši 30, bet dēls Mariks ar sievu Ilzi – 25 gadus. Turklāt šogad klajā nācis Irēnas dzejoļu krājums «Dvēselītes lidojums».
Šis 31. decembris visai saimei, kurā kopā ir vairāk nekā 20 cilvēku, būs īpašs, jo viņu mīļie mamma un tētis svinēs Zelta kāzas. Gada pēdējā diena par īpašo dienu toreiz, pirms 50 gadiem, izvēlēta ar nodomu. «Gribējām, lai tie būtu svētki visiem kopā, lai tas būtu jauns iesākums,» teic Irēna. Par skaisto notikumu, kautrīgi aizslēpies aiz jaunāka un spožāka, stāsta arī zelta svētku eglītes galotnē iekārtais mazais zvaniņš, kas kopā ar Irēnu un Feodoru ir kopš kāzu dienas.
Deva īstos padomus
Meita Inga
Esam pateicīgi saviem vecākiem par iemācīto mīlestību pret ģimeni un apkārtējiem cilvēkiem, kā arī ļoti priecīgi, ka esam izvēlējušies piedzimt tieši šiem vecākiem. Viņi deva īstos padomus, lai mēs paši spētu izveidot mīlošu un stipru ģimeni.
Vedekla Ilze
Mammu un tēti es pazīstu 30 gadu. Mamma mums ir ciltsmāte – ģimenē ir jābūt vienam, kas ieaudzina tradīcijas. Tētis ir mājas gariņš, kurš vienmēr sakārtos tā, lai visiem būtu labi. Lai saglabājas tā sirsnība un mājas siltums, ko viņi izstaro!
