Jēdziens «ekstrēmie sporta veidi» radies ļoti nesen.
Jēdziens «ekstrēmie sporta veidi» radies ļoti nesen. Starptautiskā sporta federācija un Olimpiskā komiteja to vēl oficiāli nav atzinusi, jo arī daudzi olimpiskie sporta veidi veselību pakļauj riskam un daži no tā dēvētajiem ekstrēmajiem sporta veidiem ir iekļauti olimpisko spēļu programmā. Visas iepriekšminētās nodarbes ir dzīvībai bīstamas, tāpēc paši sportisti sāka tās dēvēt par ekstrēmajiem sporta veidiem. Kāpēc tiem netiek pieskaitīti «ekstrēmisti», kas lec no tiltiem, debesskrāpjiem, ūdenskritumiem utt.? Šīs ir aizraušanās, nevis pastāvīgi sporta veidi.
Ekstrēmie sporta veidi pasaules apritē ir ienākuši 70. līdz 80. gados. Tiem pievēršas daudz piekritēju, un nemitīgi tajos parādās dažādi jaunievedumi, kas pārsvarā saista jauniešus un tīņus. Sportistu vecums ir 16 līdz 20 gadu.
Lielākā daļa ekstrēmo sporta veidu radušies ASV. Arī Eiropā tie ieguvuši lielu popularitāti, it īpaši Skandināvijā un Austrumeiropā. Lai arī šīs nodarbes ir riskantas, tās saista arvien vairāk jauniešu.
Šķietamā agresija šajos sporta veidos ir mānīga. Pasaules pieredze rāda, ka jaunieši un tīņi, kas ar tiem nodarbojas, ir pozitīvāk noskaņoti gan pret saviem biedriem, konkurentiem,gan pret pārējo sabiedrību, jo ekstrēmajos sporta veidos svarīgi ir būt ciešā kontaktā ar apkārtējiem. Tikai skatoties uz citiem, iespējams iemācīties ko jaunu, kā arī rast idejas saviem trikiem. «Ekstrēmistu» sacensību neatņemama sastāvdaļa ir arī «tusiņi», tādēļ dalībnieki nav ieinteresēti sabojāt attiecības ar pārējiem. Varbūt tieši šo iemeslu dēļ pasaules sabiedrības acīs ekstrēmie sporta veidi gūst arvien lielāku atzinību. Kā būs Latvijā?
Latvijā vispopulārākie ekstrēmie sporta veidi ir «in-line» skrituļslidošana un BMX frīstails. Nedaudz par to vēsturi.
«In-line» skrituļslidošana
18. gadsimtā Skotijā parādījās ledus slidošana. Neilgi pēc tam beļģis Josefs Merlins izgudroja pirmās skrituļslidas, kuru riteņu pāri atradās paralēli viens otram. 1819. gadā Marts Peitibleds patentēja pirmās «in-line» skrituļslidas, kuru riteņi bija divās paralēlās rindās. Turpmākajos gadsimtos nozīmīgākaie jauninājumi skāra riteņus: slidotāji sāka kontrolēt braukšanas ātrumu.
1960. gadā kompānija «Chicago Skate» sāka ražot skrituļslidas, kādas mēs tās pazīstam šodien. 1979. gadā divi ASV pilsētas Minesotas hokejisti brāļi Olsoni, domājot, kā arī vasarā varētu trenēties, «second hand» veikalā iegādājās skrituļslidas. Viņi riteņiem pievienoja gumijas ātruma lauzējus. Tas bija ļoti būtisks uzlabojums. Brāļi to saprata un no «Chicago Skate» nopirka patentu. Tas arī uzskatāms par pasaulē slavenākās skrituļslidu ražotājfirmas «Rollerblade» sākumu.
1991. gadā notika pirmās starptautiskās inlaineru sacensības. Tajās tika uzstādīti pasaules rekordi. 1992. gadā tika nodibināta Starptautiskā «in-line» skrituļslidotāju asociācija.
«In-line» skrituļslidotāji tiek iedalīti divās grupās: «vert» (angļu val. rampa) un «street» (iela) skrituļslidotājos. «Vert» slidotāju māka slēpjas lielajā ātrumā, kas tiek sasniegts, braucot pa rampu, un augstajos lēcienos, ko papildina dažādi triki ar kāju satvērieniem, atmugurisku lekšanu, salto utt. «Street» slidotāji paralēli traukšanai pa ielām lielā ātrumā izmanto ietves, rensteles, kāpnes utt. dažāda veida lēcieniem.
BMX frīstails
70. gadu sākumā ASV tīņi ar saviem velosipēdiem sāka attēlot motociklistu trikus – braukšana uz pakaļējās riepas u.c. Tā laika velosipēdi lielā izmēra un svara dēļ nebija tam piemēroti. Uzņēmēji bija attapīgi, un drīz jau veikalos varēja nopirkt BMX riteņus. Ar laiku radās arī drosminieki, kas mēģināja rādīt dažāda veida trikus – lekšanu pa rampām, trotuāriem, kāpnēm, caurulēm utt. Tā kā tā bija atkāpe no ierastā BMX sporta, pie tam paši braucēji varēja ieviest kaut ko jaunu, šo nodarbi sāka dēvēt par BMX frīstailu. Paši sportisti tiek dēvēti arī par ikseriem.
Kaut gan BMX frīstailā ir dažādi braukšanas veidi, populārākais ir «vert», kur triki tiek veikti līdzīgi kā inlaineriem, tikai tas jādara ar riteni.
