Jau tradicionāli augusta pēdējā sestdienā putekļainā lielceļa Staļģene–Stūrīši malā pie sānceliņa, kas caur bērzu aleju aizved uz vietu, kur agrāk atradās Jaunsvirlaukas septiņgadīgā skola, pulcējas ļaudis, kam ir saistība ar šo skolu. Šoreiz pulcēšanās bija īpaša, jo blakus skolas piemiņas akmenim, kas atklāts pirms piecpadsmit gadiem, tika atklāts arī stends, kurā īsi aprakstītas 23 izcilas personas, kurām ir kāda saistība ar Jaunsvirlaukas pagastu. Stendā attēlota arī pagasta karte, kur atzīmētas ar šīm personām saistītās vietas, kā arī citi tūrisma objekti. Stends uzstādīts pēc agrāko skolas audzēkņu iniciatīvas, kuras rosīgākais virzītājs bija Jaunsvirlaukas skolas 1949. gada absolvents žurnālists un starptautisko notikumu komentētājs Voldemārs Hermanis. Projektu finansiāli atbalstījis lauksaimnieks Āris Burkāns, bet tehniski risināja arhitekte Aija Ziemeļniece (viņu abu tēvi mācījušies šajā skolā).
Zināšanu bagāža derēja doktora grādam
“Jaunsvirlauka – jēdziens, kas daudziem neizsaka neko, man izsaka visu. Šajā Zemgales stūrītī esmu ieraudzījis sauli, pavasarī plūcis gaiļpiešus Svitenes upītes pļavās un klausījies pirmo cīruļu bezbēdīgajos treļļos, vasarā kopā ar tēvu devies bišu dravā… un rudenī ik dienas bridis mālainos ceļus un taciņas, lai nokļūtu uz nepilnus četrus kilometrus attālo Jaunsvirlaukas septiņgadīgo skolu” – tādu ierakstu 2003. gadā iznākušajā Jāņa Freimaņa sastādītajā atmiņu un tēlojumu grāmatā “Mūsu jauno dienu zeme – Jaunsvirlauka” atstājis Jaunsvirlaukas skolas 1949. gada absolvents leģendārā Latvijas Radio balss Gunārs Jākobsons. Diemžēl tehnisku ķibeļu dēļ cienījama vecuma vīrs, kas vēl aizvien strādā Latvijas Radio, šoreiz uz pasākumu netika. Taču ap piecdesmit skolas absolventu un viņu pēcteču, kā arī Jelgavas novada pašvaldības pārstāvji bija ieradušies.
Klātesošos uzrunāja agrākā Jaunsvirlaukas skolas bibliotekāre Drosma Pētersone, kas kopā ar brāļiem Pauli un Edmundu Anstratiem arī mācījās Jaunsvirlaukas skolā. D.Pētersone atcerējās, kā skolā tika atzīmēta valsts divdesmitgade un pirmskara Latvijā 1. septembrī, sākot mācību gadu, skolēni un pedagogi svinīgā gājienā ar valsts karogu devušies uz pārceltuvi pār Lielupi un tad uz netālo Salgales baznīcu, kur mācītājs Jānis Billerts vadījis dievkalpojumu. “Zinību bagāža, ko deva Jaunsvirlaukas skola, nav bijusi nemaz tik maza, ja jau brālis Paulis Čikāgā varēja iegūt doktora grādu, aizbraucot uz Ameriku tikai ar to, kas bija mugurā,” uzsvēra D.Pētersone. Pasākumā daudz tika cildināti Jaunsvirlaukas skolas pedagogi, jo īpaši Tālivaldis Pavārs un Vladislavs Stafeckis.
Impulsu projektam deva Aspazija
Kā stāstīja V.Hermanis, ideja par informatīva stenda tapšanu sabiedrībā uzvirmoja pirms gadiem četriem. Vispirms bijusi doma, ka vajadzētu atzīmēt to, ka Jaunsvirlaukas pagasta Ķiplokos 1891.–1892. gadā ir strādājusi Aspazija. “Tad viņa bija vēl sabiedrībā nepazīstama mājskolotāja Elza Rozenberga,” sacīja V.Hermanis un piebilda, ka līdzīgi kā daudzu citu arī Ķiploku māju vairs nav. Galu galā izkristalizējusies doma, ka informatīvais stends varētu atrasties pie Jaunsvirlaukas skolas piemiņas akmens. “Man ir tāda sajūta, ka mēs tiešām stāvam krustcelēs ne tikai starp Cēlājiem un Kupju muižu, Staļģeni un Viesturiem, bet vēl lielākās – kur vienā pusē ir aizgājusī, zaudētā Latvijas ainava ar daudzām lauku mājām, vējdzirnavām, pārceltuvi pār Lielupi, cukurbiešu laukiem, bet otrā pusē nākotne, jaunā realitāte, kurai noteikti būs raksturīgi lielāki ātrumi, vairāk tehnikas un daudz nezināmā,” tā V.Hermanis.
1970. gadā, kas bija beidzamais Jaunsvirlaukas skolas 98 gadus ilgajā pastāvēšanas vēsturē, pirmo četru klašu skolēni tika apvienoti vienā klasē, atcerējās skolas absolvente un pēdējā direktore Līvija Glome-Politere. Tolaik Jaunsvirlaukas sabiedriskās dzīves centrs arvien vairāk pārsvērās uz Staļģeni.
Stenda atklāšanas brīdi rotāja Imanta Šleitera saksofona spēle un folkloras kopas ”Liepāre” priekšnesumi.
Kultūrvēstures objekti un memoriālās vietas
● 18. gadsimta arhitektūras piemineklis Staļģenes pils, kurai 1978. gadā piebūvēta Staļģenes skola
● Piemiņas akmens parkā bijušajam Staļģenes muižas īpašniekam baronam G.H.Repenakam
● Lūgšanu nams Dzintara kapela Šauvās. Piemiņas akmens Otrajā pasaules karā kritušajiem latviešiem un vāciešiem
● Piemiņas akmens Jaunsvirlaukas skolai (1872–1970)
● Otrā pasaules kara sarkanarmiešu brāļu kapi
● Vecsvirlaukas skola
● Piemiņas akmens 347. strēlnieku divīzijas karavīriem, kas 1944. gada 1. augustā forsēja Lielupi
Stendā “Ievērojami latviešu kultūras, izglītības un sabiedriskie darbinieki Jaunsvirlaukas pagastā” publicētais
Paulis Anstrats (1925–2009). Valodnieks, literatūrzinātnieks profesors Di Paula universitātē Čikāgā (ASV). Beidzis Jaunsvirlaukas skolu (1936). Apglabāts ASV, Čikāgā.
Aspazija (1865–1943). Jaunstrāvniece, latviešu rakstniece, dramaturģe, dzejniece, Tēvzemes balvas laureate (1939). Raiņa līdzgaitniece dzīvē un daiļradē. Strādājusi (1891–1892) par mājskolotāju Ķiplokos (kā Elza Rozenberga). Atdusas Raiņa kapos Rīgā.
Ansis Bandrevičs (1850–1935). Žurnālists, grāmatizdevējs, Krišjāņa Valdemāra draugs un domubiedrs, latviešu jūrniecības propagandētājs. Dzimis Bandēnos. Apglabāts Meža kapos Rīgā.
Antons Birkerts (1876–1971). Literatūrzinātnieks, Raiņa biogrāfs, rakstnieks, strādājis “Dienas Lapas” redakcijā. Sarakstījis monogrāfijas par Kārli Skalbi, Rūdolfu Blaumani, Garlību Merķeli un K.Valdemāru. Dzimis Jaunbitēnos. Apglabāts Lielupes kapos.
Gunārs Birkerts (1925–2017). Arhitekts, projektējis banku, bibliotēku un muzeju ēkas Amerikā, pazīstams aiz tās robežām. Latvijas Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismas pils projekta autors. Dzimis Jaunbitēnos. Apglabāts Meža kapos Rīgā.
Pēteris Birkerts (1881–1956). Folkloras un psiholoģijas pētnieks, filozofs, grāmatu “Latvju tautas gudrība”, “Latvju tautas estētika” un “Latvju tautas ētika” autors. Mācījies Jaunsvirlaukas ministrijas skolā (1893–1896), Gunāra Birkerta tēvs. Apglabāts Lielupes kapos.
Eduards Bīriņš (1883–1971). Diplomāts, sabiedriskais un politiskais darbinieks. Aktīvs sociāldemokrāts, no 1908. gada emigrācijā Londonā. Pirmais Latvijas ģenerālkonsuls Apvienotajā Karalistē (1919–1927). Dzimis Vecsvirlaukas Cāļos.
Emīlija Brīvkalne (1909–1984). Arheoloģe, seno zemgaļu vēstures pētniece, veikusi izrakumus pilīs Mežotnē un Tērvetē. Kopā ar Ādolfu Stubavu izveidoja Latvijas pilskalnu karti (1950). Dzimusi Jaunsvirlaukas Deņģeros. Apbedīta Jaunciema kapos.
Imants Freimanis (1890–1929). Inženieris izgudrotājs, radiotehnikas celmlauzis Latvijā. Dzimis Īslīcas muižā, mācījies Jelgavas reālskolā un Pēterburgas Elektrotehniskajā institūtā.
Jānis Freimanis (1935–2006). Ķīmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, aktīvs Latvijas Tautas frontes darbinieks, balsojis par Latvijas Neatkarības deklarāciju (1990), Melngalvju nama atjaunošanas iniciators. Jaunsvirlaukas pagasta ārsta Friča Freimaņa dēls. Beidzis Jaunsvirlaukas septiņgadīgo skolu (1949). Apglabāts Bērzu kapos Jelgavā.
Elga Igenberga (1921–2003). Latviešu komponiste, populāru estrādes dziesmu autore, pianiste, balvas par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā laureāte (2001). Bērnības gadus aizvadījusi tēva lauku mājās Dalūžos. Apglabāta Meža kapos Rīgā.
Jānis Jablovskis (1901–1965). Skolotājs un gleznotājs ainavists, 1949. gadā no Vācijas ieceļojis ASV, mācījis glezniecību Luisvilas Universitātē. Darbi izstādīti Austrālijā un ASV, piemiņas izstādē Garezerā (1980. g.). Dzimis Vecsvirlaukas Gābaros. Apglabāts Luisvilā.
Viktors Kampars (1903–1942). Militārais darbinieks, bijušais Jelgavas aizsargu pulka komandiera palīgs, policijas iecirkņa priekšnieks Alūksnē. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Dzimis Vecsvirlaukas Intās. Apglabāts Sibīrijā.
Veronika Kausiņa (1925–2017). Ilggadēja Staļģenes skolas direktore (1953–1983); kad uzcelta jauna skolas ēka, skolā kā vienā no pirmajām Jelgavas novadā ieviesta kabinetu sistēma. Apglabāta Kalnakroga kapos Ķekavā.
Voldemārs Komisārs (1899–1931). Baletmeistars, LNO baleta trupas organizētājs. Par varonību Brīvības cīņās apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Vēlāk viņam piešķirta jaunsaimniecība “Kalna Līči” Jaunsvirlaukas pagastā, kur aizvadījis mūža pēdējos gadus.
Pēteris Lūcis (1907–1992). Latviešu aktieris (Oskars filmā “Zvejnieka dēls”, 1940), režisors, pedagogs. Valmieras Drāmas teātra ilggadējs galvenais režisors (1953–1991). Pirmie lugu iestudējumi pie Būmaņiem Kapkalnos. Dzimis Salgales muižas kalpu mājā. Apglabāts Valmierā.
Tālivaldis Pavārs (1918–2009). Skolotājs un arhitekts. Jaunsvirlaukas skolas direktors (1944–1951). Viņa darbs sarežģītajā pēckara periodā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi (2003). Apglabāts Bērzu kapos Jelgavā.
Pūcīšu Ģederts (Ģederts Eilenbergs, 1847–1919). Grāmatizdevējs, žurnālists, sabiedriskais darbinieks. Studējis medicīnu Leipcigas un Jēnas universitātēs, medicīnas zinātņu doktors. Rīgas Latviešu biedrības Teātra komisijas priekšsēdis (1881–1882). Darbojies presē kopā ar “Dienas Lapsa” izdevējiem. Apbedīts Vimbu kapos.
Albīne Račinska (1930–2009). Staļģenes skolas skolotāja, novadpētniece, rakstniece. Kultūrvēsturiskās grāmatas “Lielupei līdzās…” autore. Viņas vāktie materiāli – Jaunsvirlaukas pagasta vēstures ekspozīcijā. Apglabāta Bērzu kapos Jelgavā.
Vladislavs Stafeckis (1919–2004). Skolotājs Jaunsvirlaukas skolā pēckara gados (līdz 1952. g.). No 1967. gada skolotājs Ozolnieku vidusskolā, viens no jaunsargu kustības aizsācējiem neatkarīgajā Latvijā 90. gados. Apglabāts Katrīnas kapos Garozā.
Marģers Stepermanis (1898–1968). Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, latviešu vēsturnieks, LU profesors, monogrāfijas “Zemnieku nemieri Vidzemē 1750–1784” (1956) autors. Vasarās dzīvojis Lubeniekos, mātes māsas K.Pannes mājās. Apbedīts Raiņa kapos Rīgā.
Jānis Tālbergs (1844–1884). Ārsts, studējis Tērbatas Universitātē, pirmais akadēmiski izglītotais latviešu oftalmologs. Dzimis Salgales muižā, apglabāts Salgales baznīcas kapos.
Oļģerts Egons Urbāns (1922–1977). Mākslinieks, akvarelists, pedagogs J.Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā. Viņa darbi eksponēti piemiņas izstādē Staļģenē (1979). Latvijas PSR Mākslas fonda valdes priekšsēdētājs (1960–1972).
