Šoreiz lietum spītējot, jau tradicionāli augusta pēdējā sestdienā pie skolas akmens ceļa Staļģene–Stūrīši malā pulcējās Jaunsvirlaukas skolas bijušie pedagogi, skolēni un viņu pēcteči, kā arī tuvinieki. Šajā reizē salidojuma dalībnieku bija divpadsmit. Tos, kuri skolā mācījās pirms Otrā pasaules kara, pārstāvēja viņu bērni, kā arī vecākais salidojuma dalībnieks Ludvigs Feldmanis, kas skolas gaitas Jaunsvirlaukā sāka 1940. gadā. No bērnības vietas – dzimtas mājām Jaunsvirlaukas pagasta Ceplīšiem – pasākumā atkal bija ieradusies Inta Medaine, skolas 1950. gada absolvente un vēlākā rēķinvede.
Skaidrīte Burkāne-Nece prata uzrunāt ikvienu
Skolas akmens ar uzrakstu “Mūsu gaismas pilij – Jaunsvirlaukas skolai. 1872–1970” tika atklāts 2004. gadā. Kopš tā laika augustā te arī notiek šai skolai piederīgo tikšanās. Pērn akmenim pievienots stends, kas stāsta par izcilām personībām, kuru dzīve saistās ar Jaunsvirlaukas pagastu. Par Jaunsvirlaukas skolu ir izdotas arī divas grāmatas. Agrākā Jaunsvirlaukas pagasta padomes priekšsēdētāja Inta Savicka uzsver, ka piemiņas vietas sakopšanā izmantoti privātie, nevis pašvaldības līdzekļi.
Vecajā vietā no Jaunsvirlaukas skolas ir palikusi vienīgi skolēnu stādīta bērzu aleja, kas veda uz tās ēku. Taču atmiņas par pedagogiem un vēsturiskajiem notikumiem turpina dzīvot arī pusgadsimtu pēc skolas slēgšanas. Šajā salidojumā daudzkārt pie skolas piemiņas akmens tika pieminēta skolotāja Skaidrīte Burkāne-Nece, kas devās mūžībā šajā augustā un ir guldīta netālajos Jačūnu kapos. “Skaidrīte Burkāne-Nece prata uzrunāt katru bērnu, un mēs jau zinām, cik dažādi viņi ir,” salidojumā sacīja Līvija Politere, kas vienīgā no tikšanās dalībniekiem bija ne tikai skolas audzēkne, bet arī strādājusi par skolotāju un direktori. Pēc Jaunsvirlaukas skolas slēgšanas viņa turpināja darbu Garozas skolā.
Pedagoga profesiju visai savai dzīvei izvēlējās arī L.Feldmanis. Viņš atcerējās, ka skolotāja S.Burkāne-Nece, kas dzīvoja kaimiņos, viņu kā mazu zēnu pavadīja apmēram trīs kilometru garajā skolas ceļā: “Toreiz jau uz skolu gāja tikai kājām. Man kā mazam zēnam vienam iet bija bailīgi.”
Nelielajās klasēs auga lielas personības
Jaunsvirlaukas skolas pirmo pēckara laika direktoru Tālivaldi Pavāru un viņa kundzi skolotāju Margu Pavāri-Vulfu pārstāvēja meita Sandra Mašnovska, kā arī mazmeita ar znotu. “Es Jaunsvirlaukas skolā esmu dzimusi. Tas bija 1945. gadā. Tā saka, ka vismaz vienreiz gadā ir jāatbrauc uz to vietu, kur tu esi dzimis,” smaidot teic S.Mašnovska. Viņa atceras, ka 1. klasē sāka mācīties, kad tēvs sāka studēt arhitektūru. “Šķiet, tēvs pēdējā brīdī iestājās augstskolā, jo padomju laikā pēc 33 gadu vecuma sākt klātienes studijas neļāva,” teic S.Mašnovska.
Savukārt Jaunsvirlaukas skolas pagājušā gadsimta 30. gadu skolnieka Edmunda Anstrāta meita arhitekte LLU profesore Aija Ziemeļniece minēja, ka skolas absolventu skaits tajos gados bieži vien nebija lielāks par desmit. Profesore novērojusi, ka lauku skolas nelielās skolēnu klases sekmē individuālu pieeju mācību darbā un līdz ar to arī pilnvērtīgāku personības attīstību. A.Ziemeļniece atzina, ka pērn pēc viņas projekta uzstādītais stends gadu Zemgales vējos ir pārdzīvojis labi. Problēmas pēc gadiem trīsdesmit varētu radīt blakus akmenim un stendam iestādītās un labi augošās egles.
Kļūdu atzīšana rotā cilvēku
Žurnālista darba precizitātes paraugu rādīja pazīstamais žurnālists Voldemārs Hermanis, kas Jaunsvirlaukas pagastā dzīvoja un šajā skolā mācījās pagājušā gadsimta 40. un 50. gadu mijā. Viņš paša veidotajā Jaunsvirlaukas pagasta izcilo personību un vēsturisko vietu stendā ielaboja Pētera Lūča biogrāfijas faktu. Proti, pazīstamais režisors ir apglabāts nevis Valmierā, kur ilgus gadus vadīja teātri, bet gan Rīgā, Meža kapos. “Svarīgi, lai jaunsvirlaunieki stendā un arī avīzē lasa patiesus faktus, bet savu kļūdu atzīšana taču rotā sabiedrisku darbinieku,” paskaidroja V.Hermanis. Runājot pie akmens, viņš uzsvēra, ka latviešiem ir attīstīta spēja savākties, lai paveiktu labus darbus. Tādi labi darbi, viņaprāt, ir arī atmiņu krājuma “Mūsu jauno dienu zeme – Jaunsvirlauka” izdošana 2003. gadā, kā arī akmens un informatīvā stenda iekārtošana skolas atrašanās vietā.
Starp Jaunsvirlaukas skolas absolventiem ir Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Jānis Freimanis (1935–2006), leģendārais sporta žurnālists un Latvijas Radio balss Gunārs Jākobsons, atmodas laika politiķis enerģētikas ministrs Auseklis Lazdiņš un daudzi citi, tostarp vietējie zemnieki, kas sekmīgi saimnieko laukos.
Jaunsvirlaukas skola dibināta atmodas laikā 1872. gadā un pastāvēja gandrīz simts gadu. Direktors T.Pavārs savulaik atzīmēja, ka komunistiskā terora apstākļos pēc Otrā pasaules kara skolas kolektīvs bija spējīgs pārvarēt tā laika grūtības, turklāt paturot gaišu sirdi un gaišu prātu.
