Ceļot esmu gribējusi vienmēr. Kad mācījos skolā, domāju, ka varētu ceļot pēc vidusskolas beigšanas, lai, piedzīvojusi pasauli, mēģinātu saprast, kas man īsti patīk un ko vēlos studēt. Tas, protams, nenotika, iestājos universitātē, šķita, ka tad nu gan vajadzētu sekot savam sapnim. Bet sāku strādāt praksē, kur man piedāvāja labu darbavietu. Tas taču ir tas, kas tev, cilvēkam, būtu jādara, vai ne? Skolā labi jāmācās, lai dabūtu labu darbu. Bet ko tālāk? Vienmēr ir bijusi sajūta, ka negribu šo klasisko dzīves scenāriju, tur jābūt kaut kam vairāk nekā tikai strādāšanai un rēķinu maksāšanai.
Viss notiek tā, kā tam jānotiek
Nostrādāju gandrīz četrus gadus, jutos ļoti komfortabli, bet tieši tāpēc arī garlaikota. Darbs nedeva gandarījumu. Jau šajā laikā mēdzu doties ceļošanas avantūrās, izvēlējos galamērķi un tad internetā meklēju ceļabiedrus. Parasti atradu kādus svešiniekus, ar kuriem metos piedzīvojumos, piemēram, uz Islandi vai Vjetnamu. Viskrāšņākā mūsu kompānija bija, kad devāmies uz Islandi, – es, latviete, Igns no Lietuvas un Marsels no Spānijas. Joprojām uzturam kontaktus un smejamies par toreiz piedzīvoto aukstajā Islandē.
Biju jau sapratusi, ka ceļošana man sniedz enerģiju un iedvesmu dzīvot un strādāt tālāk. Nevienas garās brīvdienas vairs nespēju nosēdēt mierā, devos apciemot draugus vai apskatīt kādu citu Eiropas pilsētu.
Dienu pirms 2015. gada Jaungada sapratu, ka tā vairs nevar turpināt, kaut kas ir jāmaina. Internetā pavisam netīšām, neko nemeklējot, uzdūros aģentūras reklāmai, kas palīdz kārtot vīzas uz Jaunzēlandi (tagad tas šķiet ironiski, jo tajā laikā pati strādāju reklāmas jomā). Jaunzēlande bija mans sapnis jau no apmēram 15 gadu vecuma – tā tālā, tālā paradīze ar neskaitāmiem ūdenskritumiem, kalniem, ielejām pretējā pasaules malā. Patiesībā neko daudz par Jaunzēlandi nezināju, vien to, ka tā ir tik tālu un, visticamāk, turp nokļūt ir tik dārgi, ka nekad to nevarēšu atļauties.
Un te nu manā priekšā bija reāls piedāvājums. Sākumā aizgāju “tikai paskatīties” aģentūras prezentāciju, ko bija izveidojuši jaunieši, kas jau pabijuši Jaunzēlandē. Bet, nē, es taču nevaru braukt, man ir labs darbs, ģimene un draugi, ko nedrīkst pamest, varbūt nākamgad – tādas bija manas domas pēc prezentācijas. Taču arvien biežāk prātā tika pārcilāts scenārijs “kā būtu, ja būtu, kad tad, ja ne tagad”. Vienmēr esmu ticējusi, ka labāk nožēlot to, ko esi izdarījis, nekā to, ko neesi. Nolēmu pamēģināt pieteikties vīzai, ja dabūšu – braukšu. Tajā rītā, ejot uz darbu, pa ceļam telefonā atvēru e-pastu un lasīju, ka esmu saņēmusi gada darba un atpūtas vīzu uz Jaunzēlandi. Aiz priekiem sapiņķējās kājas, un gandrīz nostiepos uz Rīgas Barona ielas bruģa. Kas tad būtu sliktākais, kas varētu notikt? Iztērētu naudu, atgrieztos mājās un sāktu tajā pašā vietā, kur viss tika atstāts? Tādas domas plosījās manā galvā, bet ar sirdi jau jutu, ka viss būs kārtībā, un pārņēma tāda laba, pareiza “viss notiek tā, kā tam jānotiek” sajūta. Bija skaidrs – jāizlemj, kad braukt, jāraksta atlūgums un, pats grūtākais, – jāpaziņo ģimenei un draugiem. Visgrūtāk bija pateikt vecmāmiņai, ka gadu vairs nebūs mazbērna, kas nāktu svētdienās ciemos omītes zupu ēst.
Ceļojums ar “stopiem”
Pirms izlidošanas no Latvijas man bija uzrakstījis kāds puisis, kas teicās negribot viens lidot uz Jaunzēlandi, vai nevarot kopā. Lidojām abi. Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka man patīk plānot un daudz domāt par gaidāmajiem ceļojumiem, bet tieši pirms Jaunzēlandes neko neplānoju, pārņēma tāds mieriņš, tāda sajūta, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Sēdēju lidmašīnā un sapratu, ka pat kārtīgs CV nav uztaisīts, tikai rezervētas divas naktis hostelī, un tālāk migla.
Vēl tagad atceros trešo dienu Jaunzēlandē, kad devāmies nelielā izbraucienā uz salas pašiem ziemeļiem. Pa auto logu skatījāmies uz katru garām slīdošo grāvi atvērtām mutēm un lēni vilkām: “Cik skaisti!” Līdzbraucēji tikai smējās par mums: “Pagaidiet, kamēr nokļūsim līdz apskates objektam, šis taču vien skats šosejas malā.” Bet toreiz klimats un daba šķita tik neparasti un atšķirīgi no Latvijas, ka nespēju slēpt sajūsmu.
Pirmās trīs nedēļas nodzīvoju Oklendā, kas izrādījās daudz lielāka, nekā biju uzdrošinājusies domāt. Sapratu, ka tā ir vēl viena pilsēta ar pelēkajiem steidzīgajiem cilvēciņiem ikdienas skrējienā, kas mani nesaista, no kā biju tikko aizbēgusi. Izlēmu doties tālāk, iepazīt īsto Jaunzēlandi. Puisis no lidmašīnas palika Oklendā strādāt. Elīna sakrāmēja mantiņas, atrada domubiedreni un grasījās doties ceļā. Oklendā satiku meiteni no Latvijas ar ļoti līdzīgām interesēm un plānu, nolēmām dot iespēju “stopēšanai”.
Vienmēr bija gribējies “aizstopēt” uz kādu Eiropas pilsētu, kas tā arī netika īstenots. Šeit nu bija mana iespēja otrā pasaules malā. Katrai pa divām mugursomām, tā kā tādi divi bezpajumtnieki ar visu savu mantību. Stāvam un domājam uz ceļa, vai maz kāds ņems. Un ņem arī. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, un mēs ātri tiekam mašīnās. Vēlāk dzirdējām, ka ņemot ne tikai tādus apkrāvušos ēzelīšus kā mūs, bet arī cilvēkus naktī lietū ar diviem suņiem un kanoe laivu. Uz ceļiem gan stopētājus bieži neredzam, bet beigās secinām – tas tāpēc, ka autovadītāji viņus izķer. Cilvēki ir ļoti laipni, kas mums, eiropietēm, sākumā šķita ļoti aizdomīgi. Daži pat jautāja, vai mums ir, kur palikt pa nakti. Izdzirdējuši, ka esam ceļotājas un mums līdzi telts un guļammaisi, dažreiz aicināja pārnakšņot uz dīvāna vai pagalmā teltī. Paspējām palikt mājās pie tālbraucēja ģimenes, zvejnieka, fermā, pie latviešu pāra, divas dienas ceļojām kopā ar marihuānas audzētāju – visi bez izņēmuma bija jauki cilvēki.
Pēc 18 tūkstošiem kilometru priekšā… jelgavniece
Jaunzēlandē ir pārsteidzošākā un daudzpusīgākā daba, kādu esmu piedzīvojusi. No rīta esi pie zila okeāna ar zeltainu pludmali un milzu viļņiem, brauc stundu un attopies jau kalnainā apvidū vai mūžsenā mežā ar milzu papardēm un palmām, brauc vēl trīs – kalni ar ledājiem un ūdenskritumiem. Taču Jaunzēlande nav tā tipiskā saulainā un siltā zeme, kur tūristi vārtās pa zeltainajām smiltīm. Tā ir Austrālija, nejauciet! Jaunzēlande ir daudz tuvāk Antarktīdai, vējaina, bieži vien vēsa un neprognozējama, ūdens temperatūra vasarās nez vai pārsniedz 17 grādu pēc Celsija. Sērfotāji visbiežāk redzami hidrās.
Tā, “stopējot” un baudot dabas burvību, zuda jebkāda laika izjūta, nezinājām, ne kura diena, nemaz nerunājot par datumu. Un tam arī nebija nozīmes – mums nekur nebija jāsteidzas, neviens mūs nekur negaidīja. Praktiski katru dienu gulējām teltī, ēdienu gatavojām uz gāzes degļa. Šādi pavadījām aptuveni pusotru mēnesi, “stopējot” cauri visai Ziemeļu salai un tad Dienvidu salai. Atceros pirmo nakti Dienvidu salā – tā bija īpaša. Jaunzēlandē vairs nav atļauts palikt ar teltīm, kur vien ienāk prātā, tikai speciāli tam paredzētos kempingos, kurus nevar atrast visās pilsētiņās. Atbraucām ar prāmi no Ziemeļsalas un “iestopējām” plānotajā pilsētiņā ļoti vēlu, kempinga nebija, visi hosteļi un nakšņošanas vietas jau ciet vai pārpildītas. Sēžam un domājam, kur palikt ar savu telti tā neuzkrītoši, “pa nelegālo”. Vienīgā fiziski piemērotā vieta tajā brīdī šķita placis pie kapličas, bet kaut kā neomulīgi… Līdz mana ceļabiedrene secināja, ka ir īpaši silts vakars, esam pie paša okeāna – jāiet turp gulēt guļammaisos. Domāts – darīts, iekārtojamies ērtāk akmeņainajā pludmalē uz matracīšiem guļammaisos tieši aiz skeitparka. Katru reizi pamostoties naktī (gultas matracis tomēr ērtāks par akmeņiem), secināju, ka zeme patiešām rotē un nu jau zvaigznes sastājušās pavisam citā burvīgā kārtībā. Ilgi nesanāk baudīt, jo okeāna viļņi atkal ieaijā miegā. Tajā rītā pamodāmies tieši uz saullēktu, bet tad nogulējām līdz pat deviņiem, kā nevienu rītu. Nevienam pat nenāca prātā mūs traucēt un modināt. Labrīt, Dienvidsala, – man jau te patīk!
Aizstopējot līdz Dienvidsalas pilsētiņai Kvīnstaunai, kas atrodas gandrīz pašos dienvidos, bija sarunāts palikt pie vienas nepazīstamas latviešu meitenes. Kaut kāds būtu iemūžinājis manu sejas izteiksmi, kad tika atvērtas mājas durvis un es sapratu, ka pretī man stāv meitene, ko kādreiz pamatskolā esmu redzējusi savas skolas gaiteņos, meiteni, kura ir no manas dzimtās Jelgavas, manas ielas! Atliek mērot tikai nepilnus 18 tūkstošus kilometru, lai satiktu vēl vienu jelgavnieku.
Uz bāru ar gumijniekiem
Kamēr ceļoju apkārt, secināju, ka Jaunzēlande ir vieni lieli lauki, protams, ar pāris lielākām pilsētām. Sākumā, ieraugot pie bāra zīmi “Pirms ienākšanas lūdzu novilkt gumijas zābakus”, domāju, ka tas ir joks. Bet tas nav joks. Cilvēki tiešām pēc darbadienas laukā mēdz piekāpt vietējā krogā uz kādu alu, un viņi neizliekas un nepārģērbjas, brien vien ar visiem zābakiem. Tas man, šķiet, visvairāk arī patika – cilvēki nepozē un netēlo, viņi ir īsti, ar visām problēmām, būšanām un nebūšanām.
Vietējie mani mēģinātu apstrīdēt, bet tādu kultūru, pie kādas mēs esam pieraduši Eiropā, tur var nemeklēt. Jaunzēlande, salīdzinot ar cilvēces šūpuli Eiropu, ir relatīvi ļoti jauna, tāpēc kultūra vēsturiskā kontekstā ir dažas vēsturiski ievērojamas celtnes un vietas vecākajās pilsētās. Nekādas īpašas svētku vai citas tradīcijas arī neatklāju, tomēr šai valstij ir daudz kas cits, ko piedāvāt. Kad domāju par Jaunzēlandi, tā asociējas ar vārdu “outdoors”, kas burtiskā tulkojumā būtu “ārs” vai “brīvā dabā”. Šī valsts vilina ar savu dabu, tāpēc tur sastopami visu veidu āra sporta veidu cienītāji – sākot no kalnos kāpējiem, beidzot ar paraplanētājiem un airētājiem. Bet paši jaunzēlandieši jeb kivi, šķiet, ir diezgan ekstrēma tauta. Piemēram, ziemā staigāt šortos (ar Latvijas ziemu to gan salīdzināt nevar, tomēr arī tur ziemas ir ļoti drēgnas un nepatīkamas) vispār nav nekas ievērības cienīgs vietējo vidū. Kamēr tu visu dienu velc savu ķermenīti un mugursomu kalnā, kāds vietējais tev paspēj paskriet garām divas reizes – vienu turpceļā un vienu atpakaļceļā –, tā teikt, neliels krosiņš.
Turpinājums sekos
