Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultāte atradās nevis Jelgavā, bet gan Rīgā.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultāte atradās nevis Jelgavā, bet gan Rīgā.
Tā izvietojās Andrejostas rajonā kādā no Ausekļa ielas bijušajiem daudzdzīvokļu namiem. Par kabinetiem kalpoja agrākās istabas, ko savienoja šauri, līkumaini koridori. Liela daļa fakultātē studējošo jauniešu bija puiši. Viņi sakarā ar ļoti nopietno militāro apmācību bija nodalīti no meitenēm atsevišķās mācību grupās. Reiz eksāmenā zooloģijas pasniedzējs, kas izcēlies ar īpašu prasīgumu, paņēmis rokās kāda neliela putniņa izbāzeni tā, ka plaukstas atsegušas tikai tā asti. «Kas tas par putnu? Sugas svarīgākās īpašības?» viņš jautājis studentiem. Reti kurš nu varējis pareizi atbildēt, un diemžēl ļoti daudzi šajā eksāmenā izkrituši. Pasniedzējs vēl uzkavējies kabinetā, kad pēkšņi durvīs uz mirkli parādījies kails puiša dibens un no šaurā koridora atskanējis jautājums: «Kurš students tas ir?»
Augstskolām demilitarizējoties, atsevišķās puišu grupas fakultātē tika likvidētas. Arī mūsdienās veterinārmediķu puiši mācās kopā ar meitenēm, tādēļ joki kļuvuši smalkāki.
Pierakstīts no profesora Edgara Liepiņa atmiņām par saviem studenta gadiem.
