Pamodos no tā, ka saulīte kutina degungalu, un, puspavērtām acīm palūkojusies modinātājā, nolēmu celties. Saules stari, kas sniegā aiz loga radīja jauku mirguļošanu, tā uzlaboja garastāvokli, ka ierastā brokastu gatavošana vairs nesagādāja sarežģījumus.
Pamodos no tā, ka saulīte kutina degungalu, un, puspavērtām acīm palūkojusies modinātājā, nolēmu celties. Saules stari, kas sniegā aiz loga radīja jauku mirguļošanu, tā uzlaboja garastāvokli, ka ierastā brokastu gatavošana vairs nesagādāja sarežģījumus. Tieši pretēji – vienmuļā maizīšu smērēšana pagāja, jautri trallinot kādu vecu melodiju. Tikpat možā garā vēru kāpņu telpas ārdurvis, dziļi ievelkot krūtīs dzestro ziemas gaisu. Taču pirmais solis uz ietves palika, gaisā karājoties, un, izjutusi brīvā lidojuma ilūziju, piezemējos uz sniega un ledus, kas klāja asfaltu. Braucīdama sadauzīto dibengalu, cēlos augšā, cenšoties aizdzīt mākonīti, kas mēģināja aizēnot manu labo omu. Varbūt viss būtu labi, ja neatvērtos blakus kāpņu telpas durvis un pa tām neiznāktu kaimiņiene. Labrīts tā arī palika līdz galam nepateikts, jo jau nākamajā mirklī ieraudzīju miesās dūšīgās dāmas lidojumu, kas beidzās sāpīgāk nekā man – tieši uz ietves asās kantes. Kādu brītiņu vajadzēja, lai palīdzētu kaimiņienei piecelties, un tad mēs viena otru balstīdamas, sīkiem solīšiem tipinājām uz tuvāko autobusu pieturu.
Pa ceļam nolūkojāmies, kā kādas privātmājas saimnieks, bruņojies ar slotu, lāpstu un cirtni, mēģināja atbrīvot savai mājelei piegulošo trotuāru no ziemas nastas. Tiesa, uzcītīgais darbs būs manāms arī pēc tam, kad tīrītājs atgriezīsies istabā – asfaltā no cirtņa bija izveidojušās rētām līdzīgas rievas. Taču arī uz to var skatīties optimistiski – kas ir labāk: ar kājām gaisā kūleņot, dauzot ķermeņa mīkstumus un, nedod Dievs, vēl laužot kaulus, vai pieciest “izrotātu” asfaltu.
Ar kaut kā augstāka palīdzību beidzot veiksmīgi bijām nonākuši līdz autobusa pieturai, un drīz vien, čīkstēdams un nepatīkami grabēdams aiz pagrieziena parādījās maršruta “Otoyol”. To, cik tajā ir cilvēku, no ārpuses pamanīt nevarēja, jo ledus puķes bija logus aizvilkušas cieši jo cieši, taču, atveroties durvīm, cilvēku masai cauri sauli vairs manīt nevarējām. Kaut kā izdevās iespiesties autobusā, un šoferis vēl kopējo omu uzmundrināja, prasot paiet tālāk no durvīm, kas sala dēļ cieši neaizvērās un, kas zina, pie asāka pagrieziena kādu pasažieri varēja arī izmest laukā. Par pārējo dienas daļu stāstīt nav jēgas – ik pa brīdim atkārtojās viens un tas pats – slidenas ietves, tipināšana sīkiem solīšiem, sabozušies cilvēki un tā tālāk un tā joprojām. Atgriezusies mājās, gurdi skatījos laukā pa logu, aiz kura lēni planēja sniega pārslas, apsedzot pelēkos laukumus uz ietvēm. Pamazām prieks par jauko ziemu atgriezās. Un tad skatiens aizslīdēja līdz maniem zābakiem, uz kuriem grūti izdzēšamas pēdas bija atstājis sētnieku iecienītais sāls.
