Lai sekmētu vietējo ražotāju dzīvotspēju, rosina PVN pārtikai samazināt līdz pieciem procentiem. Tas būs diezgan būtisks palīdzības instruments gan ražotājiem, gan arī iedzīvotājiemŠoreiz rubrikā «Vēlēšanas» piedāvājam sarunu ar sociāldemokrātiskās partijas «Saskaņa» deputātu kandidātiem Zemgales vēlēšanu apgabalā – Rīgas Domes Satiksmes departamenta direktora pienākumu izpildītāju Krišjāni Peteru, Jelgavas Domes deputātu Ivaru Jakovelu, Aizkraukles novada Domes deputātu Nikolaju Sokolu un pašreizējo Saeimas deputātu Vitāliju Orlovu.
– Nosauciet jūsu partijas galvenās prioritātes, ko vēlaties īstenot, ja tiksiet ievēlēti Saeimā.
I.Jakovels: Mūsu prioritāte ir aizstāvēt darba ņēmēju intereses. Turklāt mēs nešķirojam cilvēkus pēc pilsonības vai nacionālās piederības. Sevišķi mēs vēlamies veicināt ekonomisko attīstību reģionos, kur saskatām trīs galvenos risināmos jautājumus – darbavietu radīšana, ceļu sakārtošana un kvalitatīvas un pieejamas infrastruktūras izveide. Šīs lietas ir prioritāras, lai reģionos nodrošinātu iedzīvotājiem iespēju dzīvot un strādāt. Sakārtojot tās, mēs nodrošinātu, ka cilvēki no reģioniem neaizbrauc ne tikai uz ekonomiski aktīvākajiem centriem, bet arī neizlemj aizbraukt uz dzīvi ārzemēs.
K.Peters: Algām jābūt lielākām, bet to var veicināt tikai tādā gadījumā, ja ir iespēja attīstīt biznesu, kas rada gan darbavietas, gan arī spēj nodrošināt labas algas.
– To saka visu partiju pārstāvji. Kādi ir reālie priekšlikumi?
I.Jakovels: Mums ir pilnīgi ačgārna nodokļu sistēma. Nevar piemērot pilnu nodokļa likmi mazturīgo iedzīvotāju mazajiem atalgojumiem. Ir jāievieš progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likme, kad lielāko algu saņēmēji attiecīgi maksā lielākus nodokļus, bet mazajām tomēr jāpiemēro lielāki atvieglojumi, lai cilvēki pēc nodokļu nomaksas var arī normāli dzīvot. Pašlaik vadības līmenī algas ir lielas, bet parastajiem darbiniekiem tās ir salīdzinoši mazas, taču nodokli maksā visi vienādā proporcijā. Tas nav godīgi. Un līdz ar to mazo algu saņēmēji vienkārši nespēj izturēt šo nodokļu slogu un aizvien biežāk izvēlas doties peļņā uz ārzemēm.
V.Orlovs: Mūsu partijai ir spēcīgs ekonomistu bloks, kas strādā tieši pie ekonomikas jautājumu risināšanas. Viens no piedāvājumiem ir neaplikt ar uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN) to peļņas daļu, ko uzņēmums iegulda atpakaļ, tādējādi veicinot savu attīstību un paaugstinot konkurētspēju. Tā ir iespēja uzņēmējam paaugstināt arī algas saviem darbiniekiem. Pašreiz uzņēmumam nav nekāda stimula no valsts puses lielāko peļņas daļu reinvestēt uzņēmumā, jo UIN jāmaksā par visu nopelnīto neatkarīgi no tā, vai peļņa tiek izmaksāta dividendēs vai arī to novirza jaunu darba vietu radīšanai vai algu paaugstināšanai darbiniekiem.
– Biznesa atbalsts gan vairāk piedienas labēji orientētām, nevis sociāldemokrātiskām partijām…
K.Peters: Tas ir maldīgs priekšstats! Piemēram, Skandināvijā ļoti daudzi turīgi cilvēki atbalsta sociāldemokrātus. Ja es būtu turīgs cilvēks, es tomēr nevēlētos Brazīlijas scenāriju, kur bagātnieki pelna lielu naudu, taču ikdienā spiesti dzīvot aiz augstām sētām, jo apkārt valda nabadzība un daļēji no tās izrietošā noziedzība. Kāda jēga ir pelnīt lielu naudu, ja tev zināmā mērā jāslēpjas no saviem darbiniekiem. Ir jāmāk sabalansēt starp peļņu un apmierinātu darbinieku. Arī tie Latvijas iedzīvotāji, kas devušies peļņā uz Angliju, neaizbrauca nopelnīt miljonus savai villai. Viņi vēlas nopelnīt pietiekami, lai pabarotu, apģērbtu un izskolotu savus bērnus. Viņiem ir nepieciešama stabilitāte. Tādēļ mēs piedāvājam atbalstu gan biznesam, gan arī darba ņēmējiem, lai uzņēmējs ir ieinteresēts veidot darba vietas un vienlaikus var pelnīt, bet kvalificēts darba ņēmējs atrast labi atalgotu darbu un viņam nav jādomā, kā pabarot ģimeni.
N.Sokols: Pats svarīgākais šodien Latvijā ir ātri rīkoties, lai ar mērķtiecīgu rīcību gan nodokļu politikā, gan arī uzņēmējdarbības attīstībā noturētu Latvijā vēl palikušos iedzīvotājus. Manuprāt, ir mazliet naivi bezjēdzīgi ražot kaut kādas programmas, kurās sarakstītas teorētiskas idejas, kā atgriezt Latvijā aizbraukušos. Ir diezgan dīvaini aicināt atgriezties tos, kas jau ir prom, kamēr Latvijā palikušie nopietni apsver iespēju pievienoties aizbraukušajiem. Ja mēs ar finansiāliem stimuliem spēsim noturēt atlikušos iedzīvotājus, tikai tad aizbraukušie – turklāt jau paši – sāks izvērtēt, kur ir labāk strādāt un dzīvot.
– Pie katras idejas samazināt kādas nodokļu likmes Finanšu ministrija skaļi protestē, norādot, ka budžetā jau tā pietrūkst naudas. Jūs faktiski arī piedāvājat samazināt iekasējamo nodokļu apmēru.
I.Jakovels: Jāsaprot, ka pēc būtības progresīvais IIN veicina ražošanu, jo ražošanā nodarbinātie saņem vidējus vai vidēji zemus ienākumus un tikai šo uzņēmumu administrācijā strādājošie saņem augstu atalgojumu. Tas nozīmē, ka ražošanā iesaistītam uzņēmumam, ievērojot progresivitātes principu, nodokļu slogs samazināsies, automātiski samazinot ražošanas izmaksas un paaugstinot tā produkcijas starptautisko konkurētspēju. Šādi stimulējot ražošanu, ne tikai kompensēsim labējo partiju piesauktos zaudējumus valsts budžetam, bet pat vairosim ienākumus uz ekonomikas attīstības rēķina. Turklāt esmu pārliecināts, ka tādējādi arī samazināsies aplokšņu algu apmērs.
– Jūs rosināt samazināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) pārtikas produktiem. Tas atkal ir risks iekasēt mazāk, vēl jo vairāk, zinot, ka ar PVN iekasēšanu vispār Latvijā ir diezgan pašvaki.
I.Jakovels: Mēs rosināsim samazināt PVN pārtikai līdz pieciem procentiem. Tas būs diezgan būtisks palīdzības instruments tieši vietējiem ražotājiem, kuru produkti dominē Latvijas veikalos. Latvija ir tikai viena no četrām valstīm, kur pārtikai tiek piemērota pilnā PVN likme. Un tas nopietni apgrūtina mūsu ražotāju konkurētspēju ar importa pārtiku. Paskatieties – tie paši poļi nāk iekšā ar savām precēm un veiksmīgi izkonkurē vietējos tieši cenas ziņā. Bet mēs nevaram lētāk saražot preces – ražotājam izmaksās jāiekļauj gan augstās darbaspēka izmaksas, gan arī nodokļu slogs ir diezgan nospiedošs.
V.Orlovs: Un atkal ir nepareizi domāt, ka līdz ar PVN samazināšanu pārtikai mūsu budžets cietīs zaudējumus. Cilvēki varēs atļauties pirkt vairāk un noteikti to arī darīs. Mēs pārāk daudz baidāmies no tā – kā būtu, ja būtu. Bet mēs negribam vairāk padomāt, pamēģināt un uzdrīkstēties.
K.Peters: Ir viena būtiska nianse – pašreiz Latvijas valdības politika tikai vārdos demonstrē atbalstu biznesam un jaunu darbavietu radīšanai. Realitāte ir pavisam cita, ko diezgan skaidri redzam, – uzņēmējiem nav nekādas iespējas attīstīties, jo, lai arī nodokļu likmes mums nav pašas augstākās Eiropā, kopējais nodokļu slogs biznesam ir katastrofāls. Vietējie uzņēmēji lielākoties darbojas izdzīvošanas režīmā, un ir naivi domāt par kaut kādu attīstību. Ja tā turpināsies, neviens vairs nebrīnīsies, ka aizvien vairāk vietējo uzņēmumu nonāks ārzemnieku rokās. Bet sabiedrība atkal tikai nopūtīsies, ka kārtējais nacionālais uzņēmums pārdots ārvalstu konglomerātam. Vienkārši pie pašreizējās nodokļu politikas nekas cits vietējiem neatliks.
– Uzņēmēji pēdējā laikā sūdzas, ka viņiem lielākā problēma esot atbilstošas kvalifikācijas darbaspēka trūkums. Bet vienlaikus mums ir tik daudz bezdarbnieku. Turklāt valsts taču aktīvi piedāvā pārkvalificēties.
K.Peters: Diemžēl nav attaisnojies princips «nauda seko skolēnam». Lai arī cik labi šī ideja bija domāta, redzam, ka rezultāts ir pavisam pretējs. Skolotāji bieži vien spiesti strādāt divos darbos, lai varētu pietiekami nopelnīt. Sistēma jāsakārto pamatos, lai pedagogi varētu nevis domāt par to, kā nopelnīt iztikai, bet gan saņemt labu algu un dot zināšanas skolēniem, vienlaikus arī regulāri paaugstinot savu kompetenci. Tas ir pirmais solis, lai radītu izglītības sistēmu, kurā jau pašos pamatos bērnam tiek ielikta mērķtiecība iegūt zināšanas un prasmes, lai nākotnē varētu veiksmīgi konkurēt darba tirgū un saņemt cienījamu atalgojumu vai pat pašam veidot biznesu.
I.Jakovels: Un te atkal ir jautājums par reģioniem – valstij ir jānodrošina, lai sākumskolas izglītību bērni varētu apgūt maksimāli tuvu mājām. Lai vecākiem nav jādomā, kā nodrošināt bērna nokļūšanu uz skolu. Jo arī šis ir būtisks arguments – jaunās ģimenes paliks laukos vai izvēlēsies doties uz lielajiem centriem. Mazās lauku skoliņas ir arī kā vietējās kultūras dzīves centrs, jo ne katrā pagastā ir kultūras nams, kur sapulcēties vietējiem iedzīvotājiem.
N.Sokols: Latvijā savā ziņā jau iztrūkst viena paaudze – ļoti daudzi jauni cilvēki aizbraukuši uz ārzemēm, un bieži mājās palikuši vecvecāki ar viņu bērniem. Ja aizbrauks arī šie bērni, kas nāks viņu vietā? Kurš strādās un maksās nodokļus, lai uzturētu pensionārus un visu valsti kopumā? Tieši tādēļ ātri jārīkojas, lai veicinātu attīstību visās jomās – sākot ar izglītību un beidzot ar uzņēmējdarbību, kas ir savstarpēji ļoti cieši saistītas. Mēs esam gatavi un ceram, ka nākamās Saeimas laikā strādāsim valdībā, lai savas ieceres realizētu. Un mums arī nav nekādu sarkano līniju – esam gatavi konstruktīvi sadarboties ar ikvienu parlamentā pārstāvēto politisko spēku. ◆
