29. marta svētdienas rītā Jelgavas slimnīcā pārstāja pukstēt cīņas sporta leģendas Boļeslava Matuseviča sirds. Mūžu viņš atdevis sportam, jauniešiem un studentiem. Sava trenera vai kolēģa drosmi, cīņas sparu, neatlaidību un mērķtiecību, arī tēvišķo gādību un labvēlību piemin vai katrs, kas viņu pazina, jo sevišķi audzēkņi, kuru skaits mērāms simtos. Ievērojot ārkārtas situāciju valstī, bēres notika šaurā lokā. “Paldies, ka bijāt daļa no viņa dzīves,” “Ziņu” numurā sēru sludinājumā rakstīja Anitas kundze, kas kopā ar Boļeslavu 2016. gadā tika sveikti kā zelta pāris.
Pēc zaudējuma nāca uzvaras
Skanot Boņa, kā viņu sauca tuvākie, mīļākajai dziesmai “Jel cīnies, draugs…”, Zanderu kapos viņš tika guldīts blakus mātei Veronikai Matusevičai, kurai bija vienīgais dēls.
Boļeslavs piedzima 1940. gada 20. februārī Latgalē, Šķaunes pagastā, kura malā saiet kopā arī Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas valstu robežas. Puikas agrā bērnība ritēja Latvijas vēstures baigākajos gados. Nacistu okupanti tēvu Albertu Matuseviču aizveda no mājām, un viņš pazuda bez vēsts. Pēc Otrā pasaules kara māte ar dēlu pārcēlās uz Pierīgu. Pabeidzis pamatskolu, Boļeslavs aizgāja mācīties uz Rīgas Komunālās celtniecības tehnikumu. “Tur izmēģināju visus piedāvātos sporta veidus,” vēlāk stāstīja Boļeslavs, bet viņu, maza auguma puisi, kuram Rīgā taču nebija nekādu aizbildņu, nepieņēma. Visbeidzot viņš nokļuva pie Amsterdamas un Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieka cīkstoņa Alberta Zvejnieka un tā arī palika cīņas sportā. Ar smaidu Boļeslavs atcerējās, ka pirmajās sacensībās visiem zaudējis, taču nākamajās, kas rīkotas pēc pārtraukuma vasaras brīvdienās, kurās viņš smagi trenējās un reizē arī strādāja, tika gūtas pirmās uzvaras.
Darba piedāvājums 22 gadu vecumā
Kā Boļeslavs Matusevičs stāstīja, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija) iestājies, vairoties no iesaukšanas padomju armijā. Taču no grūtībām un darba viņš vairījās. Neatlaidīgi trenējoties, 1960. gadā kļuva par Latvijas vicečempionu, bet 1961. gadā – par Latvijas čempionu brīvajā cīņā. 1962. gadā izcīnīja bronzas medaļu tolaik prestižajā Padomju Savienības jaunatnes čempionātā un reizē ar to ieguva sporta meistara klasi.
Trenera karjerā sevišķi svarīgs ir 1962. gads, kad 22 gadu vecumā, būdams fizkultūras institūta 4. kursa students, viņš saņēma piedāvājumu kļūt par augstskolas pasniedzēju un vadīt LLA cīņas sporta sekciju. Tiek lēsts, ka trenera Boļeslava Matuseviča darbības laikā šajā sekcijā izauga trīs desmiti sporta meistaru un vēl ap septiņdesmit sporta meistarkandidātu, kas pārstāvēja Latviju plaša mēroga sacensībās. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados sacensības brīvajā cīņā notika arī starp LLU fakultātēm. Vēlāk tām pievienojās lauksaimniecības tehnikumi, kuros par pasniedzējiem strādāja augstskolas absolventi, kas, studenti būdami, bija cīnījušies pie Boļeslava Matuseviča. 29 reizes LLU cīkstoņi uzvarēja Latvijas universiādēs, tostarp pārspēja arī tagadējo Sporta pedagoģijas akadēmiju, kur studēja sporta profesionāļi.
Cīņas sporta meistars jelgavnieks Agris Požarskis atceras, kā 1967. gadā treneris atnāca uz Jelgavas 2. vidusskolu un aicināja ar cīņu nodarboties skolēnus. Arī viņi trenējās un sacentās kopā ar studentiem, un pēc cītīga darba 2. vidusskolas 8. klases skolēns Agris Požarskis savā svara kategorijā kļuva par LLU čempionu. Savukārt Aleksandrs Barjers 1967. gadā kļuva par PSRS skolēnu spartakiādes čempionu. Starp Boļeslava Matuseviča audzēkņiem bija arī Uldis Drusts, ko treneris pierunāja no Ukrainas atgriezties Latvijā un kas vēlāk aizsāka mūsdienu Jelgavā populāro džudo cīņas sportu. “Boļeslavs Matusevičs darīja mūsu augstskolas vārdu slavenu,” teic bijušais LLU rektors profesors un arī savulaik cīkstonis Voldemārs Strīķis.
Pirmās starptautiskās sacensības pēckara Jelgavā
Starptautisku slavu augstskolas cīkstoņiem deva ārpus tā laika varas rāmjiem 1966. gada maijā Jelgavā sarīkotās Vācijas Demokrātiskās Republikas un Latvijas izlašu cīkstoņu sacensības brīvajā cīņā, kas notika jaunatklātajā augstskolas sporta namā Raiņa ielā. Agris Požarskis atceras, ka toreiz uz sacensībām sanāca tik daudz skatītāju, ka nebija, kur adatai nokrist. “Mūsdienu jauniešiem grūti iedomāties, ka padomju laikā Jelgavā, no kuras divdesmit kilometru attālumā Zālītē bija raķešu bāze, ārzemniekiem nebija atļauts iebraukt. Čekisti stāvēja gar Driksas malu no sporta nama līdz pilsētas robežai. Vācu sportisti nedrīkstēja ārā no sporta nama spert ne soli,” savulaik ironiski stāstīja Boļeslavs. Toreiz viņam finālā izdevās uzvarēt ar rezultātu 7:0. Uzvarēja arī viņa audzēknis smagsvars Alfons Ziņģis un visa Latvijas izlase.
Boļeslava Matuseviča audzēknis uzņēmējs Jānis Rancāns atceras, ka viņa jaunībā cīņas sports bija zēniem augsta prestiža lieta. “Kad 1964. gadā no Rēzeknes atnācu studēt uz Jelgavu un ieraudzīju Boļeslavu, kuram pie krūtīm bija cīņas sporta meistara nozīmīte, man tūlīt bija skaidrs, ka tas ir cilvēks, ar kuru var runāt. Mēs saskatījāmies un tūlīt arī sapratāmies,” stāsta Jānis Rancāns. “Boļeslavs Matusevičs mīlēja savu darbu un jauniešus iedvesmoja. Ne visi spēja sportā tālu tikt, taču katrs lepojās, ka ir trenējies cīņā,” piebilst Jānis. Viņam ir milzīgs gandarījums par to, ka atjaunotajā Latvijā Boļeslavs pievērsās veterānu sportam un arī viņu iesaistīja. “Boļeslavs zināja, ko vāc veterānu komandā, ko kuram jaunībā ir ielicis,” teic brīvās cīņas veterānu pasaules čempionāta medaļnieks un Eiropas čempions. Īpašs trenera lepnums bija agrākie audzēkņi Edmunds Viļčaks un Pēteris Ivbulis, kuri veterānu cīņās kļuva par pasaules čempioniem. 90. gados pasaules čempionātos veterāniem medaļas izcīnīja arī pats Boļeslavs Matusevičs. Vecie cīkstoņi atceras, ka pēc lielajiem panākumiem notika sarīkojums Jelgavas Kultūras namā, kur ar lieliem aplausiem tika sveikts pats vaininieks. Toreiz sarīkojuma vadītājs viņam jautāja: “Ko jūs sakāt saviem audzēkņiem pirms iziešanas uz cīņas paklāja?” Boļeslavs Matusevičs atbildēja uzreiz divās svešvalodās: “Nicht drinken!” (Nelietot alkoholu! – vācu val.) un “No smoking!” (Nesmēķēt! – angļu val.)
“Sibīrijā mēs jau bijām”
Boļeslava Matuseviča cīņas sportā gūtais rūdījums un drosme noderēja arī atmodas laikā. Sadarbībā ar profesoriem Ervidu Grinovski, Gunāru Preinbergu un citiem domubiedriem 1988. gada septembrī Meža fakultātes zālē viņš organizēja pirmo LLU tautfrontiešu sapulci. “Virs Jelgavas riņķo krievu helikopteri. Vai mūs neaizvedīs uz Sibīriju?” šaubījies vēlāk PSRS Augstākajā Padomē ievēlētais Ervids Grinovskis. “Esmu Sibīrijā bijis uz sacensībām. Mūs tur nevedīs,” attraucis Boļeslavs. Runājot par saviem politiskajiem uzskatiem, viņš atzina, ka daudz cietis no negodīga sporta toreizējā Padomju Savienībā. Viņaprāt, Eiropā sports ir taisnīgāks. Viņš bija aktīvs arī sporta dzīves atspoguļotājs “Zemgales Ziņās”.
