Izbraukumu uz nelaimes gadījumiem palielinās, bojāgājušo skaits samazinājies vairāk nekā par pusi, savukārt izglābts būtiski vairāk liesmu upuru, atzīst Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Zemgales reģiona brigādes komandieris Dainis Bērziņš
– Kādi ir VUGD aizvadītā gada darba rezultāti Zemgalē?
Pagājušajā gadā izbraukumu skaits ir audzis, īpaši uz ugunsgrēkiem. Salīdzinot – 2012. gadā tādu bija 1416, bet 2013. gadā – jau 1652. Izbraukumu skaita palielināšanās saistīta ar daudz aktīvāku kūlas dedzināšanu, turklāt vairāk ir arī nenozīmīgo ugunsgrēku. Tas saistāms ar atkritumu dedzināšanu, jo īpaši Jelgavā. Varētu pat teikt, ka tā jau bijusi 2013. gada problēma. Strādājot kopā ar Valsts un Pašvaldības policiju, mēģināts atrast tos cilvēkus, kas izklaidējas, dedzinot atkritumu konteinerus. Ja vienā naktī aizdegas no pieciem līdz astoņiem konteineriem ar desmit, piecpadsmit minūšu intervālu, tas nozīmē – ugunsgrēki saistīti ar kādu cilvēku neveselīgu izklaidi. Turklāt tādi gadījumi bija daudzkārt.
– Vai policija vainīgos atradusi?
Cik zinu, pagaidām viņus pieķert pie rokas nav izdevies. Tas ir diezgan sarežģīti, jo vai nu jābūt konkrētam lieciniekam, kas var liecināt tālākajā procesā, vai nu arī jāpieķer notikuma vietā, lai cilvēks atzīstas.
– Atkritumu konteineru dedzināšana turpinās?
Pašlaik – ziemas periodā – tas vairs nav tik traki, kā bija vasaras beigās un rudenī. Cerēsim, ka smadzenes ir atnākušas vietā. Grūti pateikt, cik cilvēku to dara. Tas notika periodiski. Protams, negribu apgalvot, ka visa Jelgava ir saistīta ar dedzināšanas tieksmēm, bet, vai tas ir viens vai vairāki, jāskaidro policijai.
– Tad statistikas rādītāju kāpums lielākoties saistāms ar kūlas dedzināšanu?
Jā, tā ir kūla, atkritumi, kā arī sodrēju degšana dūmvados – šo negadījumu skaits aug gadu no gada. Šogad gan tādu ir mazāk, jo ziema mīkstāka un nav tik ilgstoša. 2013. gada ziema bija ļoti nopietna, turpinājās līdz aprīļa vidum.
Daudzi namsaimnieki neapzinās vai negrib saprast sodrēju degšanas bīstamību. Aizdegšanās notiek, kad temperatūra sasniedz pat 800 grādu. Dūmvadam sakarstot un atdziestot rodas mikroplaisas, pa kurām karstums izkļūst uz āru. Ja skurstenim blakus ir kāda koka konstrukcija, tai sasilstot un atdziestot, notiek pirolīzes reakcija, un koks var aizdegties ne vairs 500 – 700 grādos, bet jau 180 – 200. Kad notiek kārtējā dūmvada sodrēju degšana un caur mikroplaisām izkļūst karstums, var aizdegties apkārtējās konstrukcijas.
– Kur vaina – skursteņa netīrīšanā vai kurināmā izvēlē?
Noteikti – dūmvadu netīrīšanā. Ugunsdrošības noteikumi paredz, ka tas jādara divreiz gadā, pirms un pēc apkures sezonas. Katram pašam jāizvērtē, kāda apkures ierīce ir viņa mājoklī, kādi ir tehniskie rādītāji, ko noteicis ražotājs. Arī kurināmā veids. Ja izmanto kurināmo, kāds ekspluatācijas noteikumos nav paredzēts, rūpīgi jāseko savam dūmvadam. Ja tas aizaug ar darvas un sodrēju kārtu, jātīra biežāk.
– Vai redzat, ka arī apkures sistēmu izbūvē speciālistu trūkuma vai citu iemeslu dēļ tiek pieļautas kļūdas?
Ļoti daudzi vēlas ieekonomēt līdzekļus. Vai nu dara paši, un rezultāts tad ir visāds, vai pieaicina nesertificētu speciālistu. Te ir tā lielā atšķirība – ja speciālistam ir sertifikāts, ka izgājis attiecīgu apmācību, pēc sava darba pabeigšanas viņš ar dokumentu apliecina, ka dūmvads iztīrīts. Ņemot vērā šo dokumentu, pēc tam juridiskā atbildība vairs nav īpašniekam. Tas ir gan apdrošināšanas gadījumos, gan reizēs, kad nāk ugunsdrošības inspektors un mēģina noskaidrot apstākļus, kāpēc deg dūmvads. Ja dokumentus neuzrāda, turklāt skurstenis nav tīrīts, tiek rakstīts administratīvais protokols par ugunsdrošības noteikumu pārkāpumu.
– Visbiežāk dokumentu nav?
Inspektors izvērtē visus aspektus. Vai tas ir pašvaldības īpašums vai privāts. Daudzos gadījumos tīrīšanas dokuments arī tiek uzrādīts. Ir bijušas reizes, kad privātie darboņi iedod kaut kādas zīmītes kā apliecinājumu, ka viņi ir tīrījuši, taču tie nav juridiski dokumenti. Normatīvos ir noteikta veidlapa.
– Minējāt kūlas ugunsgrēku skaita kāpumu. Bet pagājušā ziema bija diezgan gara…
Ziema bija gara, bet pavasaris iestājās ļoti strauji. Nebija pakāpeniskas pārejas no ziemas uz pavasari kā tagad, kad slapjā laikā pakāpeniski izaug zaļa zāle. Bija ziema, turklāt ar lielu salu, kas radīja sausumu, un pēc tam strauji pārgāja siltumā līdz pat 15 grādiem. Bija milzīgi lauki ar ļoti sausu pērno kūlu, ko aktīvisti, kam ar to patīk nodarboties, metās uzreiz dedzināt. Izbraukumu skaits bija milzīgs – vidēji daļā 12 – 15 tikai uz kūlas dzēšanu.
– Jūs sakāt – patīk to darīt. Kūlas dedzināšana ir nacionāla īpatnība vai īpašnieku nesaimnieciskums?
Neesmu psihologs un nemāku noteikt iemeslus, kāpēc cilvēks, ejot garām, aizdedzina kūlu un aiziet tālāk. Varbūt tas saistāms ar piromāniju vai adrenalīna trūkumu. Bet ir visādi gadījumi – kūlu dedzina gan zemju īpašnieki, gan garāmgājēji. Milzīgs procents ir gadījumi, kad to izdarījuši bērni. Mēs pat pēc pulksteņa jau aptuveni zinām, cikos sāksies izbraukumi, – tad, kad skolā stundas beidzas. Tad mūsu puiši jau ir gatavi darbam, mašīnās sakrāmējuši dzeramos, jo ļoti bieži mašīna izbrauc uz vienu gadījumu, bet atbrauc pēc piecām sešām stundām, pa ceļam nodzēšot vēl sešus vai vairāk ugunsgrēkus.
Kaut arī informatīvā kampaņa palielinās, policija iesaistās problēmas risināšanā un veicam kopīgus reidus, kūlas dedzināšanas periodiskums joprojām ir. Tomēr kopējā tendence, salīdzinot deviņdesmitos gadus un situāciju tagad, ir tāda, ka izbraukumu skaits samazinājies gandrīz par pusi. Cilvēki kļuvuši prātīgāki, nav vairs tik masveidīga tā dedzināšana kā agrāk. Bet ietiepīgo vai neapzinīgo iedzīvotāju skaits joprojām ir diezgan ievērojams.
– Līdz ar kūlu zemju īpašnieki atbrīvojas arī no kāda šķūnīša vai mājas.
Katru gadu kūlas sezonā nodeg vesela strīpa māju – gan saimniecības, gan dzīvojamās un vasarnīcas. Gandrīz ik gadu ir cietušie un pat bojāgājušie.
– Metušies dzēst?
Drīzāk nav apzinājušies, cik bīstams ir kūlas ugunsgrēks. Ja zeme nav sakopta, tur visu vasaru augusi zāle un rudenī sasniegusi 80 centimetru garumu. Pēc tam tā saguļas, bet, kad pavasarī jau sausa aizdegas, vidēja vēja laikā veidojas divus metrus augsta uguns siena, kas pastiprā vējā uz priekšu virzās ātrāk par skrienošu cilvēku. Ja to negaida, ja vējš šo ugunssienu dzen virsū vai gadās nokrist, nevar vairs aizmukt.
– Darbu ziemā glābējiem savukārt sagādā pārgalvīgi zemledus makšķernieki. Kā ar tiem Zemgalē?
Šoziem nav bijis neviena izbraukuma uz gadījumiem, kad gājuši bojā zemledus makšķernieki. Pagājušajā gadā bija viens izglābtais – vīrietis gados, kas ielūza Driksas ledū. Toreiz viņu līdz glābēju ierašanās brīdim noturēja Sergejs Pupkovs, ko pēc tam apbalvojām par pašaizliedzību.
– Tad makšķernieki ir prātīgi vai ledus labs?
Ledus ļoti ilgi nebija, tad līdz mīnus 20 grādos un zemākā temperatūrā strauji uzsala un bija drošs. Arī tagad tas vēl ir pamatīgi biezs, kaut gan es nevienam neieteiktu doties uz ledus, it īpaši uz upēm, kas ir neprognozējamas, jo straumes ietekmē ledus nav vienmērīgs. Lielu iespaidu atstāj upju reljefs, bet pilsētas teritorijā ledu ietekmē arī izplūstošie saimnieciskie ūdeņi. Redzu, ka vīri joprojām sēž arī upes vidū, bet ledus vairs nav drošs ne upēs, ne ezeros, jo temperatūra ilgstoši ir virs nulles. Ledus ir uzburbis, izturība stipri mazinās, lai gan tas ir biezs.
– Par spīti izbraukumu skaita palielinājumam, upuru kļuvis mazāk?
Jā, ceru, ka šī tendence saglabāsies. 2012. gadā ugunsgrēkos bojā gāja 23 cilvēki, bet pagājušajā gadā – 10. Samazinājums vairāk nekā par pusi. Savukārt izglābti – iznesti no ugunsnelaimes vietas – 2012. gadā 14, bet pērn – 25. Šī tendence ir ļoti patīkama, ceram, ka tā vēl vairāk uzlabosies vai vismaz saglabāsies.
– Par ko tas liecina? Glābēji ātrāk ierodas notikuma vietā?
Tas liecina, ka par notikumu glābējiem ziņots agrāk. Tas, cik ātri uzzinām, ka notikusi nelaime, ir pamats, lai cietušie tiktu izglābti. Runa nav par minūtēm, bet gan par sekundēm. Tas nav pārspīlējums, jo uguns izplatās milzīgā ātrumā.
– Ugunsdzēsēji parasti mudina mājokļus aprīkot ar detektoriem, kas maksā dažus eiro, bet var izglābt dzīvību. Vai jūsu mājās ir ugunsdrošības detektori?
Savu vecāku mājā esmu tādus salicis. Tā kā pats pašlaik īrēju dzīvokli, tur tādu nav. Taču lokālie detektori, kas pat nav pieslēgti kopējai izziņošanas sistēmai, tiešām var izglābt dzīvību. Tie reaģē uz sadūmojumu divās trīs minūtēs, un sāk skanēt skaļa skaņa speciālā frekvencē, lai cilvēkam rastos nepatīkamas asociācijas un miegā pamostos. Ja nepamodīsies, liela iespēja, ka ies bojā.
– Vai cilvēki par saviem mājokļiem rūpējas vairāk?
Jā, jo sevišķi to redzam privātmājās. Varbūt tas ir arī viens no faktoriem, kādēļ bojāgājušo skaits samazinās.
– Cik lielas ir jūsu iespējas pārbaudīt ugunsdrošību privātajā sektorā?
Tur mēs tādas pārbaudes nevaram veikt. Tiesības to darīt ir tikai tad, ja ir iesniegums vai arī papildu informācija, kaut anonīms telefona zvans, ka tur ir tieši ugunsgrēka izcelšanās draudi. Tad mums ir pienākums iet un interesēties par īpašuma ugunsdrošības stāvokli. Pēc tam izsniedzam pārbaudes aktu par tādu pasākumu ieviešanu, kas mazinātu ugunsgrēka draudus.
– Nupat Jelgavā kāda dzīvokļa īpašnieks pastkastītē atrada aizdomīgu sūtījumu. Vairāk nekā pirms gada līdzīgs gadījums bija «Ziņu» redakcijā, kur vairākas stundas strādāja virkne operatīvo dienestu. Kā uzlabojas dienestu darba koordinācija?
Pēdējā situācija parādīja, ka dienestu – VUGD, Valsts un Pašvaldības policijas un pašvaldības civilās aizsardzības speciālista – sadarbība ir daudzkārt augusi. Šajā gadījumā jau visi darbojāmies kopā, policija to vadīja, cilvēku saskarsme ar sūtījumu nenotika. Drīzāk jāpiebilst, ka ir grūtības sagaidīt nākamo dienestu pārstāvjus no Rīgas – radiologus, slimību profilakses centru. Esmu rakstiski informējis mūsu dienesta priekšnieku par problēmām saistībā ar veselības dienestu pārstāvju izsaukšanu ārpus darba laika. Par to arī ziņots veselības ministrei, lai neatkārtojas gadījumi, kad pa norādīto telefonu atbild automātiskais atbildētājs. Speciālistu gaidīšanas dēļ arī darbs ieilga līdz pusčetriem rītā. Sākumā tika noteikts radiācijas fons, tad sapieri pārbaudīja sprādzienbīstamību, vien pēc tam tika izņemta viela un noteikts, ka tā nav kaitīga veselībai.
– Pēc Zolitūdes traģēdijas valsts attapās, ka tai ir virkne glābšanas dienestu un ka ugunsdzēsēju darba apstākļi nav pieņemami. Vai kopš 21. novembra jūtat kādus uzlabojumus?
Jā, valsts turējusi solījumu un ir notikušas pārmaiņas. Uzlabotas sociālās garantijas – palielināts to veselības aprūpes pakalpojumu skaits, par ko maksā valsts. Alga nav mainījusies, kaut kas varbūt būs nākotnē, bet šobrīd varu teikt – jau ir valdības noteikumi, ka no 2014. gada 1. janvāra pieejama zobārstniecība, higiēnista pakalpojumi, lielāks kompensējamo medikamentu klāsts. Ir iespējami rehabilitācijas pakalpojumi Vaivaros un Dubultos. Iepriekš daļa šo pakalpojumu jau bija, bet daudz mazākā apmērā. Turklāt katrā reģiona nozīmes pilsētā tiek veidots psiholoģiskā atbalsts dienests, kāds būs arī Jelgavā. Strādās divi psihologi, pie kuriem varēs vērsties ikviens iekšlietu struktūru darbinieks. Pēc «Maximas» traģēdijas psiholoģiskā palīdzība bija nepieciešama diezgan daudziem darbiniekiem.
– Glābēji iet pie speciālistiem vai tomēr nopietnie vīri uzskata, ka viņiem nekādi psihologi nav vajadzīgi?
Pamatā nostāja tāda tiešām ir. Bet pēc Zolitūdes bija speciāli aicināti psihologi, kas varēja pārliecināt tos «krutos» vīrus, ka rehabilitācija ir nepieciešama. No mūsu reģiona glābšanas darbos toreiz bija iesaistīti virs 20 ugunsdzēsējiem un virsniekiem.
– Tādās situācijās pārējā valsts nepaliek bez glābējiem?
Nekādā gadījumā. Vēlme braukt strādāt uz Zolitūdi bija milzīgam mūsu dienesta darbinieku skaitam. Pēc tam daļa ugunsdzēsēju pauda neizpratni – bijām gatavi braukt, bet kāpēc mums neļāva. Atbilde ir ļoti vienkārša – lai dienests darbotos arī citur, kaut ir viens liels notikums. Otrkārt, tur vienlaicīgi varēja strādāt ierobežots cilvēku skaits, konstrukcijas bīstamas, iedzīt iekšā simt glābēju nebija iespējams. Tāpat nepārtraukti strādāja četrās maiņās. Tāpēc arī daudziem, daudziem ugunsdzēsējiem, kas gribēja tur brīvprātīgi braukt, tika atteikts.
– Zolitūde parāda arī ilgu notikušā izmeklēšanas laiku. Vai jūsu dienests interesējas, kā sokas ar nelaimes gadījumu, kuros esat bijuši, iemeslu atklāšanu?
Ja Valsts policija ierosina kriminālprocesu, pēc tā pabeigšanas mēs vienmēr tiekam informēti, kas un kāpēc tur īsti ir bijis. Par izmeklēšanas ātrumu es neņemtos spriest, jo kriminālprocesi ir dažādi, turklāt tā nav mana kompetence. Uzskatu, ka policija strādā profesionāli, nedomāju, ka lieta tiek nolikta un vienkārši stāv.
– Policija sūdzas par darbinieku trūkumu. Cik vakanču ir jūsu dienestā?
Pašlaik Zemgales brigādē (Tukums, Dobele, Jelgava, Bauska, Aizkraukle, Jēkabpils) ir 18 vakances. No tām brīvas instruktoru (sākot no ugunsdzēsēja līdz vada komandiera vietniekam) amata vietas ir sešas. Visvairāk trūkst virsnieku – no posteņu komandieriem un inspektoriem līdz vada komandieriem. Lai kāds varētu iegūt virsnieka pakāpi, vajadzīga noteikta izglītība, darba stāžs dienestā un apmācības process tieši par veicamo amatu.
Dienests nevar eksistēt bez tiem, kas glābšanu vada. Mums ir četras vada komandieru vakances, ko aizpildīt visgrūtāk, bet tieši šie cilvēki ir galvenās amatpersonas ugunsgrēkos un vada šo darbu. Pašlaik ir apmācīti viņu pienākumu izpildītāji.
– Jelgavas daļai ir posteņi Kalnciemā un Elejā. Kā tur ar darbiniekiem?
Elejas postenim vadītājs ir, bet Kalnciemā posteņa komandiera nav. Jelgavā no trīs inspektoriem, kas veic ugunsdrošības uzraudzības darbu, ir tikai viens, bet no 3. marta sāks strādāt otrs. Labā ziņa, ka ir divi kandidāti, kas grib aizņemt arī trešo vakanci. Līdz tam jāiziet nopietna veselības un fiziskās sagatavotības pārbaude, kā arī jānokārto zināšanu testi.
– Vai pēc Zolitūdes gadījuma arī jūsu dienests veica pārbaudes sabiedriskas nozīmes būvēs?
Mēs nevērtējam konstrukciju stāvokli, jo neesam būvinženieri un tā nav mūsu kompetence. Mēs pārbaudām ugunsdrošības noteikumu ievērošanu, šis darbs noris regulāri. Runājot par lielveikaliem, ir sastādīts pārbaužu plāns, pēc kura inspektori strādā. Objektos, kas būvēti pēdējos gados, drošība ir daudz augstāka nekā padomju laikā celtajos. Ja ēka ir nodota ekspluatācijā, tas nozīmē, ka prasības ir ievērotas. ◆
