Pēc pagājušās svētdienas dievkalpojuma Annas baznīcā režisore Inta Alekse mani iepazīstināja ar divām jau cienījamu gadu kundzēm, kuras tobrīd fotografējās turpat dārzā.
Pēc pagājušās svētdienas dievkalpojuma Annas baznīcā režisore Inta Alekse mani iepazīstināja ar divām jau cienījamu gadu kundzēm, kuras tobrīd fotografējās turpat dārzā. Tūlīt varēja saprast, ka abas ir iebraucējas, ārzemnieces, taču šajā vietā jūtas labi. Izrādījās, viņas ir maskavietes Elvīra Jaskovska un Klāra Lapsa, kas ieradušās uz dziesmu svētkiem kopā ar turienes Latviešu kultūras biedrības kori «Tālava», kas pastāv jau desmit gadu.
Tieši Jelgavā gan šīs kundzes bija ieradušās personīgu motīvu vadītas. Proti, Elvīras Jaskovskas dzimta no mātes puses ir jelgavnieki. Viņas vecāsmātes un vecāsmātes brāļa ģimenes atstāja Latviju Pirmā pasaules kara laikā, kad, tuvojoties frontei, tika evakuēta uz Maskavu Rīgas tolaik lielākā rūpnīca «Provodņik». Vecāsmātes brālis, palikdams jelgavnieks, braukājis turp atpakaļ uz Rīgu un šajā rūpnīcā strādājis. Svētās Annas baznīca bija Jaskovsku dzimtas dievnams, kurā kristīti, iesvētīti un laulāti visi tai piederīgie. Interesanti, ka Elvīras kundzes māte 1926. gadā bija sūtījusi uz Jelgavu lūgumu izrakstīt viņai dzimšanas apliecību. Šādu dokumentu tolaik viņai parakstījis un uz Krieviju aizsūtījis Jelgavas latviešu pilsētas draudzes palīgmācītājs pie Nikolaja baznīcas J.Rubenis. Zināms, ka 1907. gadā uzbūvētā un Otrā pasaules karā bojā gājusī Nikolaja baznīca bija savulaik Jelgavā lielākā (tā varējusi uzņemt pusotra tūkstoša dievlūdzēju), un, iespējams, tā kārtoja dzimtsarakstu lietas visas pilsētas mērogā.
Pati Elvīras kundze, kas ir dzimusi jau pēc boļševiku revolūcijas Maskavā, lielāko daļu savas dzīves palika baznīcai atstatu. Taču pēc atmodas viņa uzskatīja par vajadzīgu atbraukt uz Jelgavu un dzimtas baznīcā nokristīties un iesvētīties. Elvīras draudzene Klāras vecāki nākuši no Cēsu puses. Viņai ar Jelgavu tieša sakara nav, taču ar luterticību gan. Atbraukt pie savas dzimtas dievnama esot tas pats, kas karstā dienā iedzert malku avotūdens. Maskavā kā megapolē, kas izaugusi līdz 11 – 12 miljoniem iedzīvotāju, dzīve vecāku gadu cilvēkiem neesot viegla. Jūtami palielinājusies kriminalitāte, sabraucis daudz vieglas peļņas tīkotāju, kurus daļēji arī var saprast, jo Maskavā darbu atrast ir vieglāk nekā Krievijas mazpilsētās. Savu latvietību abas kundzes kopj, apmeklējot dievkalpojumus, ko divas reizes mēnesī vada mācītājs Juris Simakins, uz dievkalpojumiem ierodoties no Latvijas. Gan Klāra, gan Elvīra jau vairāk nekā divus gadus Maskavā ir apmeklējušas valodas kursus un cenšas runāt latviski. Ikdienā gan senču valodu lietot neiznāk un runāšana nevedas viegli. Taču vārdu Jelgava viņas izrunā tāpat kā dzimušas latvietes – ar uzsvaru uz pirmās zilbes.
