«Vilcienā «par zaķi» braukt uz savu koncertu vairs nesanāk,» dziesminieks Kārlis Kazāks pieder pie tiem, kas uzskata – novecot ir skaisti
Pagājušajā nedēļā Jelgavā notikušajā 25. studentu folkfestivālā novērtēt dalībnieku daiļradi žūrijas sastāvā bija ieradies arī bijušais jelgavnieks dziesminieks Kārlis Kazāks. «Ziņas» izmantoja iespēju satikt Kārli un aicināja viņu uz sarunu par dzimto pilsētu Jelgavu, par viņa piederību nu jau Siguldai, par mūziku un daudzajiem projektiem, kuros ne viens vien mūziķi pamanījis TV ekrānos. Kārļa ikdiena ir pārsteidzoši ietilpīga – viņš dzied koncertos un dažādos pasākumos, piedalās talkās, māca studentus Rīgas Tehniskajā universitātē, brauc «1000 jūdzes Kambodžā», aktīvi seko līdzi notikumiem Ukrainā, publiskajā telpā aicinot nosodīt Krievijas militāro iejaukšanos, un atrod laiku arī novērtēt dziesminiekus folkfestivālā. Kārlis prāto, ka 1. studentu folkfestivāls noticis, kad viņam bija desmit gadu, tomēr pats nekad nav kāpis uz šā festivāla skatuves.
– Bieži esi Jelgavā?
Nē, bieži ne. Ziemassvētkos un kad atbraucu pie vecākiem.
– Kādas nostalģiskas jūtas pret pilsētu arī vēl ir?
Manuprāt, pret Jelgavu tomēr grūti tādu baigo nostalģiju noķert. Drīzāk vienkārši ir prieks. Par to, ka pilsēta vairāk sāk labā nozīmē līdzināties Austrumvācijas pilsētām. Centrs sakopts un kļuvis skaistāks. Nav vairs tādas pamestības sajūtas, kā agrāk šķita.
– Īpaši pēc olimpiskajām spēlēm lokālpatriotisms kļuvis nozīmīgs – siguldieši, piemēram, lepojas ar novadnieku Dukuru panākumiem. Vai tu kādreiz īpaši izcel, ka esi no Jelgavas?
Nu, es tagad pats esmu siguldietis. Un viņi ir manējie. Mūzikā vienmēr bijis par to jāatskaitās, no kurienes esi. Kad sāku muzicēt, bija daudz mūziķu no Jelgavas, un to bieži mēdza piesaukt. Galu galā mums pa priekšu gāja «Prāta vētra», vēl pie jelgavniekiem pieskaita «Herlis», «Citrus», «B-link». Vārdu sakot, bijām paliela «šaika», un tā iegājās, ka mūziķiem birka «esi no Jelgavas» tiek piesaukta arī turpmāk.
– Tagad sevi vairāk uzskati par siguldieti?
Nū…. es jau tik sen Jelgavā nedzīvoju. Divus gadus nodzīvoju Siguldā, pēc tam Raunā, šķiet, gadus astoņus. Nevarējām vairs īsti laukos izdzīvot – pārāk grūti izbraukāt, vedot bērnus uz mākslas skolu, mūzikas skolu.
– Kā jau mūziķim pieklājas – bērni apmeklē mūzikas skolu?
Tā nemaz nav – tikai viens, un tas pats gariem zobiem.
– Trīs bērni – tas jau tagad moderni.
O, jā, es esmu moderns. Visiem viena mamma, tas savukārt ir «oldskūls» (Smejas.)…
– Kas ir mainījies kopš grupas «Dull Doll», ar ko kopā sāki muzicēt 1996. gadā, un pēc četriem gadiem paša dibinātās «Oceanfall» laikiem?
Manī jau nekas īsti nemainās. Dziesmas kā nāk, tā nāk. Bet, kā tās aiziet tautā, vēl joprojām lielā mērā ir atkarīgs no labiem cilvēkiem. Grupas laikā daudz atkarīgs no tās nosaukuma, tagad – pārsvarā no foršiem cilvēkiem, kas palīdz.
– Tu koncertē ļoti dažādās vietās – baznīcās, mazos un lielos kultūras namos, iesaisties visādos pasākumos. Kā tas notiek? Tevi parasti sameklē?
Tas notiek ļoti dažādi. Piemēram, «Mazajā kavalērijā» (ar ko Kārlis kopā ar domubiedru grupu – mūziķiem un ne tikai – rīko brīvprātīgas talkas dažādas Latvijas vietās – aut.) viss balstās vienkārši uz trakiem cilvēkiem, kas sanāca kopā un izlēma darīt kaut ko foršu – nelielu darbu, bez naudas, bet tādu, kas sniedz gandarījumu.
– Brīžos, kad uz taviem koncertiem izpērk visas biļetes, izjūti savu popularitāti?
Tie ir brīži, kad saproti, ka tavu mūziku kāds arī ievēro un ir novērtējis. Manas dziesmas jau nav tādas, ko klausītos masas. Ar savu mūziku diez vai varu sagaidīt, ka saņemšu kalniem apbrīnas vēstuļu no jaunām meitenēm.
– Varbūt labi, ka tā?
Drīzāk jau labi. Jā. Bet, runājot par koncertiem, protams, patīkami, ja tevi klausās un grib klausīties. Ja uzzinu, ka biļetes izpārdotas, ir forši.
– Taviem bērniem patīk tēta dziesmas?
Vai patīk, nezinu. Man bija albums ar šūpuļdziesmām – viņi labi iemiga, tās klausoties. (Smejas.) Bet īpaši jau neklausās. Ar bērniem ir tā, ka viņi sākumā klausās to pašu, ko vecāki. Pēc tam – to, ko skolā. Tomēr es jūtu, ka gaume arī nedaudz piedalās. Nav tā, ka klausās pēc kārtas pilnīgi visu, ko citi. Man jāatzīst, ka es viņu vecumā neko īpaši neklausījos, varbūt vienīgi Agra Celma «Eža kažociņu». Mums arī ilgāks bija tas posms, kad klausās vecāku mūziku, bet tagad, protams, bērniem ir citas iespējas – telefoni, datori, internets.
– Atceries kādreiz vecos laikus, kad muzicēji grupās?
O, jā, tad bija dažādi piedzīvojumi. Tagad smieklīgi atcerēties. Pašiem likās, ka baigi lieli mūziķi esam. Katrā ziņā vilcienā «par zaķi» braukt uz Liepāju uz savu koncertu vairs nesanāk. Ir jau interesanti kādreiz atcerēties. Reizēm nevar saprast, kā mēs vispār izdzīvojām un izturējām visas tās trakulības, bet nav man sajūtas, ka ilgotos pēc tiem laikiem. Piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka novecot ir skaisti. Vispār, ja padomā, tā bija ļoti dīvaina izvēle pēc 9. klases aiziet no skolas (Kārlis pēc 9. klases Jelgavas 4. vidusskolā izvēlējās apgūt galdnieka arodu – aut.), bet nu nav arī tā, ka es nožēloju. Vienkārši mana pieredze pierāda, ka tik agri neviens vēl nesaprot, ko vēlas dzīvē darīt, ko vajadzētu apgūt.
– Savu dzīves posmu Jelgavā atceries kā pozitīvu?
Jā, noteikti. Tagad, kad dzīvoju vietā, kur gandrīz nav krievvalodīgo, cilvēki dažreiz brīnās, kā tas tā citviet Latvijā ir. Bet man, augušam Jelgavā, tā neliekas nekāda problēma. Varbūt tāpēc varu mierīgi doties, piemēram, koncertēt uz Daugavpili, par ko ne viens vien mans paziņa brīnījās – ko es tur meklēšu. Bet man patīk. Latgalē ir burvīgi cilvēki. Aizvadītajās divās nedēļās esmu tieši tur viesojies – Daugavpilī un Rēzeknē.
– Kā tu izvēlies vietas, kur spēlēt?
Pašas uzrodas. Nu ne vienmēr gan – dažkārt kaut ko pats ieplānoju. Nupat izdomāju iemācīties dažas dziesmas latgaliski. Man nav neviena radinieka Latgalē, bet sagribējās tās apgūt. Kāds, protams, manus mēģinājumus bija dzirdējis un uzaicināja atbraukt un padziedāt uz Latgali. Tā man vienmēr viss pareizi saslēdzas, es uzskatu – notiek tā, kā jānotiek. Pagājušajā vasarā daudz laika pavadīju Latgalē – gan ar velosipēdu, gan ar auto. Mūsu velomaratona laikā spēlējām gandrīz, kur ienāk prātā. Un mēs labprāt spēlētu vienalga, kur – ja ir, kas klausās, tad forši, ja nav, varam arī sev padziedāt vai dabai, mežam. Pēdējā laikā gan sanācis tā, ka pirms tam jau iezīmējas kādas koncertu norises vietas.
Šogad atkal brauksim ar velosipēdiem pa Latviju. Man ļoti gribas parādīt cilvēkiem foršākās Latvijas vietas. Es pats šo un to jau zinu, bet vēl sazvanos ar vietējiem, pajautāju, ko viņi iesaka apskatīties. Šogad velomaratona sākumpunkts būs Jelgavas dzelzceļa stacijā, jo mums, protams, vajag vietu, kur visi var ērti atbraukt ar saviem velosipēdiem. Brauksim gar Lietuvas robežu līdz jūrai, pa Kurzemi mazu līkumiņu – uz Alsungu, piemēram. Brauciena lielā jēga ir arī pašam mācīties no vietām, no citiem cilvēkiem.
Visa velopadarīšana sākās tā, ka biju izdomājis kājām iet pāri Latvijai, bet Kroičs (bundzinieks Juris Kroičs – aut.) teica, ka ideja jau forša, bet ļoti lēni būšot, vajagot padarīt to procesu ātrāku. Tā nu izlēmām par labu velosipēdiem. Pirmkārt, tas ir ātrāk, bet, otrkārt, kājām ejot, būtu grūti nest līdzi ģitāru. Uz ričuka saliec telti, guļammaisu, prīmusiņu un – aiziet! Arvien biežāk gan sanāk tā, ka telts līdzi paņemta velti. Visur atrodas cilvēki, kas ieaicina nakšņot istabā.
– Sanāk, ka visu laiku kaut kur braukā apkārt?
Man ir paveicies, ka nav jābūt vienmēr uz vietas darbā, varu apvienot ar citām lietām. Noteikti, ja man būtu darba laiks no rīta līdz vakaram, es no lielākās daļas šo aktivitāšu būtu spiests atteikties. Kaut kā tā dzīvē ir izveidojies, ka varu savilkt galus kopā, vairāk vai mazāk darot to, kas man patīk un ko es vēlos. Tā, lai nav visu laiku jākāpj sev pāri un jādara lietas, kam ļoti jāpiespiežas. Varbūt vieglāk arī tāpēc, ka es neesmu sev uzkrāvis kaut kādu lielo uzdevumu, kas man būtu jāsasniedz, – jāuzceļ četrstāvu māja vai jānopērk dzīvoklis Rīgas centrā. Es nedzīvoju neko turīgi, bet dzīvoju labi – man ir veselīgi bērni, pašam viss kārtībā, ir cilvēki, kas grib dzirdēt manas dziesmas. Nu ko gan vēl vairāk? Es domāju, ka man ir daudz. ◆
