Sv. Annas baznīcas kora svinīgajā skanējumā jau daudzus gadus neiztrūkstoša ir deviņpadsmitgadīgās Ilonas Sičevskas balss.
Sv. Annas baznīcas kora svinīgajā skanējumā jau daudzus gadus neiztrūkstoša ir deviņpadsmitgadīgās Ilonas Sičevskas balss.
Pagājušajā sestdienā tā skanēja īpaši pacilāti ne tikai tāpēc, ka baznīca svinēja 50 gadu jubileju kopš pirmā pēckara dievkalpojuma tolaik sagrautajā ēkā, bet arī tuvās atkalredzēšanās gaidās ar zviedru draugiem. No 1. līdz 13. augustam šis koris viesosies Zviedrijas pilsētā Valbo, kur pagājušajā mācību gadā Ilona papildināja savas zināšanas un vietējā baznīcā tika izraudzīta par Lūciju – gaismas un miera nesējas simbolu.
Kā tu nokļuvi Zviedrijā, Ilona?
«Jelgavas Sv. Annas baznīcu un Valbo dievnamu saista senas sadarbības saites. Tās ietvaros katru mācību gadu viens jaunietis dodas uz Zviedriju mācīties strādāt svētdienas skolā. Es biju ceturtā.»
Lūdzu, nedaudz pastāsti, ko tu tur esi mācījusies.
«Patiesībā viņiem tā nav svētdienas skola, jo nodarbības notiek katru dienu divas, divarpus stundas vairākās grupās. Salīdzinājumā ar mums ierasto svētdienas skolu tur valda daudz brīvākas attiecības un nodarbības rit saistošāk, atraisītāk – kā bērnudārzā. Galvenais, ko es tur iemācījos, – kontaktēties ar dažāda vecuma cilvēkiem. Bērnus vecāki parasti atveda un paši devās savās darīšanās. Divreiz nedēļā pulcējās jaunās māmiņas ar mazuļiem. Viņām tā ir iespēja sanākt kopā un apspriest savas rūpes. Sākumā es tikai biju klāt un līdzdarbojos, vēlāk, pavasara pusē, jau varēju vadīt nodarbības. Strādāju arī ar iesvētāmajiem, vēroju ģimenes dievkalpojumus. Dievkalpojumi tur ir īsāki nekā pie mums – līdz vienai stundai – un notiek nepiespiestākā atmosfērā.»
Ko luterāņu draudzē māca zviedru bērniem?
«Visa pamatā, protams, ir Bībele, bet ne tikai. Piemēram, vienā nodarbībā es viņiem stāstīju par skujkokiem. Izgājām dabā, apskatījām dažādus kokus, aptaustījām, pasmaržojām, parotaļājāmies ap tiem. Citreiz rādījām bērniem leļļu teātri, atveidojot Bībeles stāstu varoņus.»
Zinu, ka zviedru valodu esi mācījusies Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Kā tev veicās sarunas ar īstiem zviedriem?
«Man šķiet, ka zviedru valoda nav grūta, varu izteikties brīvi. Man sacīja, ka vienīgi «h» skaņas izruna nododot manu ārzemniecisko izcelšanos.»
Ko vēl interesantu tu darīji Zviedrijā?
«Piedalījos humānās palīdzības ziedojumu sarūpēšanā jelgavniekiem. Tas notika tā: veikals mums iedeva dažādas preces pārdošanai. Mēs pārdevām tās, cilvēki pirka, samaksāja naudu, bet mantas neņēma – tās tika nosūtītas uz Jelgavu un Sv. Annas baznīcā izdalītas trūkumcietējiem.»
Kā gadījās, ka tu kļuvi par Valbo Lūciju?
«Pati par to brīnos. Tika izraudzītas sešas kandidātes, par kurām balsoja pilsētas iedzīvotāji. Pārējās visas bija zviedrietes un lielākoties gaišmates. 1996. gada 13. decembri, kad man baznīcā uzlika galvā degošo sveču kroni un dāvāja skaisto sudraba kaklarotu, neaizmirsīšu nemūžam. Diez vai «Miss Latvija» ir izjutusi dziļāku saviļņojumu.»
Vai tev kā Lūcijai tika uzticēta kāda īpaša misija?
«Kopā ar citām pretendentēm mēs braukājām pa invalīdu namiem, pansionātiem un iepriecinājām vecos ļaudis ar savām dziesmām.»
Vai tu sen jau dziedi?
«Grūts jautājums. No divu gadu vecuma staigāju mammai līdzi uz kori «Zemgale», kur viņa tolaik dziedāja. Tagad abas dziedam Sv. Annas baznīcas korī. Esmu dziedājusi allaž un dažādos koros. Starp citu, beidzu arī Jelgavas mūzikas skolu, kur apguvu klavierspēli.»
19 gados esi paguvusi padzīvot ārzemēs, par ko daudzi tikai sapņo.
«Patiesībā šis man bija jau ceturtais brauciens uz Zviedriju. Pirmoreiz tur biju, kad vēl mācījos Jelgavas 1. ģimnāzijā. Baltijas nedēļas ietvaros viesojos sadraudzības skolā Zviedrijas pilsētā Norteljē. Tolaik man bija 12 gadu un grupā biju visjaunākā. Tagad arī pie mums daudz kas ir mainījies, bet toreiz mani pārsteidza skolotāju un skolēnu tuvās attiecības zviedru skolā – viņi uzrunāja cits citu ar «tu»…»
Vai Valbo tu dzīvoji kādā ģimenē?
«Diemžēl man nelaimējās tā, kā laimējās Jurim Habermanim, Kristai Bergmanei un Daigai Laugalei, kas Zviedrijā mācījās pirms manis un tika uzņemti ģimenēs. Es dzīvoju lielā draudzes mājā, kur man bija pašai sava ērta istabiņa, taču vakaros jutos vientuļa.»
Kur tev patīk labāk – Latvijā vai Zviedrijā?
«Zviedrijā dzīvot ir vieglāk, bet Latvijā ir manas saknes – radi, draugi. Tagad arī Zviedrijā man ir daudz draugu, pēc kuriem skumstu…»
Par Ilonu varētu stāstīt vēl un vēl, jo viņa ir ne tikai piemīlīga, bet arī gudra meitene, kas allaž kaut ko dara, lai veidotu savu dzīvi saturīgu un interesantu. Šopavasar atgriezusies no Zviedrijas, Ilona jau paguvusi šoferu kursos iegūt autovadītāja apliecību un veiksmīgi startējusi Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē – uzņemta valsts finansējuma grupā. Starp citu, viņa labprātāk pārvietojas kājām, ir izmēģinājusi spēkus slaloma trasē, viegli iedraudzējas ne tikai ar bērniem, bet arī, piemēram, ar žņaudzējčūskām. Ilonai ļoti garšo augļi un nepatīk zviedru iecienītās sviestmaižu tortes. Savu skaisto Lūcijas kaklarotu viņa nevalkā, bet glabā kā mīļu piemiņu kastītē, toties iegādājusies labu šujmašīnu, lai varētu pati sev darināt tērpus. Jautāta par mīlestību, Ilona man atbildēja, ka viņai vistuvākais cilvēks ir mamma, bet izredzētajam būtu jābūt garākam par 1,72 m, nesmēķētājam un tādam, kas ballēs nesēž malā.»
Ilonu iztaujāja
