Tas bija krietni sen, vēl padomju laikos, kad pilsētas izpildkomitejā saimniekoja atbraucējs no Rīgas Māris Kalve.
Tas bija krietni sen, vēl padomju laikos, kad pilsētas izpildkomitejā saimniekoja atbraucējs no Rīgas Māris Kalve. Aizgājām pie viņa runāt par vēl pārpalikušo vecpilsētu un to, ka aiziet postā vēsturiska vērtība. M.Kalve atbildēja, ka tās esot tikai emocijas. Un tā vecpilsēta kā vienota kultūras vērtība ir zudusi. Viena senēka nojaukta, otra izdegusi, trešo, ceturto, piekto ja ne šodien, tad rīt nojauks. Tikvien palicis kā Edītes Krūmiņas atjaunotais friziersalona nams un kādreizējais Lielās ielas bruģa gals, kas nodēvēts Vecpilsētas vārdā. Bez emocijām.
Es sevi uzskatu par jelgavnieku, esmu dzimis Jelgavas Sarkanā Krusta slimnīcā. Senā ēka vēl stāv, tikai slimnīcas tajā nav. Likvidēta. Bez emocijām. Es labi atceros veco Jelgavu un tās savdabīgo arhitektūru. Man sāp, ka brūk vēl dzīva esošā manas pilsētas senatne, ka Zemgales metropole neizskatās tā, kā vajadzētu.
No arhitektes Aijas Ziemeļnieces projektētās buru estrādes Pārlielupē pāri palicis zviedru darboņu veikli «iesmērētā» karkasa vraks. Sen ir aizmirsts, ka pļava ir arhitektūras pieminekļa aizsargājamās teritorijas zonā, ka solīts pārvietojamo estrādi nojaukt un aizvest citiem gribētājiem. Dzird ziņas, ka dome esot piešķīrusi līdzekļus Dziesmu svētku zīmes atjaunošanai. Tātad noplukusī būve paliks vecajā vietā.
Emocijas mirst arī pie Driksas, Trīsvienības baznīcas tornī un, šķiet, arī domē. Jelgavas Latviešu biedrība var atkal rīkot nākamo akciju tornim, bet tas būs tikai piliens atjaunošanas vajadzību jūrā. Vai sabiedriskai organizācijai būtu jāveic rosinātājas funkcijas, ja par pilsētas kopskatu rūpēties ir tās saimnieku pienākums?
Un vēl. No visas Latvijas 150 žūrijai priekšā celtajām amatierteātru izrādēm septiņām labākajām deva iespēju janvārī spēlēt Dailes teātrī. Tāds gods tika arī Jelgavas Jaunajam teātrim. Skates nobeigumā sveikt savējos bija ieradušies gan Ventspils, gan Limbažu vadītāji. No Jelgavas nebija neviena. Lai gan izrāde «Stunda» ieguva galveno balvu un titulu «Gada izrāde ’97». Attieksmes trūkums vai emociju nabadzība?
Jelgavas pašā centrā vējš zēģelē nepabeigtās būves žoga platajā caurumā, kur suņi, kaķi un «bomži» skrien kārtot savas dabiskās vajadzības. Necik tālu kaunu visiem dara izdemolētie «kurjatņiki».
Vai mēs, jelgavnieki, 21. gadsimtā ieejot, vedīsim ciemiņus garām apdrupušam torņa strupdegunim un lielīsimies, cik labu Blaumaņa ielu esam sataisījuši? Rīgas astoņsimtgadē ciemiņi gribēs redzēt arī tās pievārtes pilsētu Jelgavu. Ko viņiem rādīsim? Jaunu benzīntanku pie simtgadīga ozola vietā, kur vajadzēja stāvēt Jelgavas teātra ēkai?
