Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš (TP) – intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Valsts kontrole jau 1998. gadā, veicot revīziju Jelgavas pašvaldības Jelgavas Siltumtīklu uzņēmumā, atzīmēja, ka tā stāvoklis ir kritisks un tas nav spējīgs no 2000. gada sākt maksāt procentus un Jelgavas centrālās siltumapgādes rehabilitācijas aizdevumu (ieskaitot kapitalizētos procentu maksājumus un kredīta apkalpošanas maksājumus LR Finansu ministrijai) Pasaules Bankai. VID ir uzlicis arestu Siltumtīklu bankas kontam – uzņēmumā izveidojušies ievērojami ienākumu un sociālā nodokļa parādi. Apdraudēta apkures nodrošināšana pilsētā, jo uzņēmums ilgstoši nespēj pildīt savas saistības pret Jelgavas Cukurfabriku, kas ir siltumenerģijas piegādātājs. «Latvijas gāze» draud (arī uzņēmuma parādu dēļ) pārtraukt dabasgāzes piegādi… Dažādas revīzijas ir konstatējušas nopietnus finansu pārkāpumus uzņēmumā. Tajā pašā laikā Jelgavas Siltumtīklu un tās vadības darbība Domē nopietni nav izvērtēta. Tā vietā Dome par uzņēmuma (kas būtībā jau ir bankrotējis) līdzekļiem izdod reklāmas izdevumu, kura moto varētu skanēt «Viss ir labākajā kārtībā!». Jelgavas iedzīvotāju vidū palielinās sociālā spriedze sakarā ar nepamatoti augstajiem apkures tarifiem, kuru likumību, starp citu, apstrīd LR Enerģijas patērētāju komiteja. Kāda, jūsuprāt, ir izeja no šīs situācijas?
– Pašvaldību likums nosaka, ka pašvaldību pirmais uzdevums ir rūpēties par to, lai iedzīvotāji tiktu nodrošināti ar komunālajiem pakalpojumiem – apkuri, kanalizāciju, sadzīves atkritumu izvešanu u.c. Likumdevējs, pieņemot likumu un reglamentējot pašvaldības tiesības un pienākumus, īpaši uzsvēris, ka komunālie pakalpojumi ir pašvaldību uzdevums nr.1. Kā Rīgā, tā Liepājā, arī citās pašvaldībās, tai skaitā Jelgavā, ir vairāk vai mazāk objektīvs iemesls siltumapgādes uzņēmumu apgrūtinātai darbībai – smaga sociālā situācija, mazas algas. Liepājā, kur pirms trijiem gadiem bija ļoti lielas problēmas ar «Liepājas siltumu», vairāk vai mazāk tās tika atrisinātas, kad pēc iepriekšējām vēlēšanām pašvaldības vadības stūri pārņēma darboties spējīgi cilvēki un laboja kļūdas, ko bija pieļāvusi iepriekšējā vadība. Daudz kas šajos objektīvi grūtajos apstākļos atkarīgs no pašvaldības vadītāju rīcības.
Pat pavirši iepazīstoties ar situāciju, var secināt, ka Jelgavas pašvaldības vadība ir darījusi ļoti maz, lai situāciju normalizētu. Vēl vairāk – nepārdomātā komunālā politika, ļoti lielie kredīti, kontroles trūkums pašvaldības līdzekļu izmantošanā ir novedis pilsētu bankrota priekšvakarā.
Kāda, jūsuprāt, ir izeja?
– Ir vairāki risinājuma varianti. Liepājā kreditori pasludināja siltumapgādes uzņēmuma maksātnespēju. Tika iecelts administrators, kas vairāk vai mazāk sekmīgi sanēja uzņēmumu, un situācija uzlabojās. Šādi varētu rīkoties arī Jelgavā. Otrs veids, kā rast izeju no strupceļa, ir likumā noteiktā kārtībā pašvaldībā iecelt finansu pārvaldnieku, kas pārņem daļu finansiāli saimniecisko funkciju no Domes savā pārziņā. Ir arī trešais variants – saskaņā ar pašvaldību likumu Ministru kabinets vai ģenerālprokurors ierosina Saeimai pieņemt likumu atlaist Jelgavas Domi. Tā kā līdz vēlēšanām ir palikuši mazāk nekā 15 mēneši, tiek iecelta pagaidu administrācija, kas pilnībā veic visas Domes funkcijas, bet deputāti savas pilnvaras zaudē, izpilddirektors un Domes priekšsēdētājs tiek atlaisti.
Jelgava būtībā ir ieķīlāta, un to Pasaules Banka Siltumtīklu uzņēmuma maksātnespējas gadījumā var pārdot. Protams, runa ir par pašvaldības īpašumu, ne privāto. Kavēties nevar – jāatlaiž Dome. Jelgavā ir pats sliktākais stāvoklis no visām Latvijas pašvaldībām – tik liela parādu īpatsvara nav nekur citur. Tuvākajās dienās šo jautājumu pārrunāšu ar premjerministru Andri Šķēli. Tomēr tas būtu ļoti ārkārtējs solis, un maz ticams, ka Saeima tādu varētu spert.
Kādēļ?
– Tas izraisītu protestus Latvijas pašvaldībās, jo to finansiālais stāvoklis daudzviet ir ļoti grūts. Otrkārt, jelgavniekiem ir ļoti ietekmīgi lobiji Saeimā. Daudzi deputāti baidīsies no šāda precedenta, jo tas lielā mērā varētu apdraudēt arī viņu pārstāvētās pilsētas. Turklāt deputāti negribēs uzņemties atbildību par situāciju Jelgavā, atlaižot pilsētas Domi.
Tātad, visticamāk, nekas nemainīsies, Dome turpinās «darboties», Siltumtīklos tiks injicētas kārtējās līdzekļu porcijas, kuras uzņēmums nespēs atdot, un sociālā spriedze pilsētā arvien palielināsies?
– Dominējošā nostāja Saeimā ir šāda: jelgavnieki paši ir vainīgi, jotādus deputātus ievēlēja; lai gaida vēlēšanas; cietiet, savelciet jostas, tukšojiet makus un paši tieciet galā! Zināmā mērā cilvēkiem, kas tā saka, ir taisnība, jo faktiski iedzīvotāji ir atbildīgi par pilsētas vadības rīcību. Taču gribu uzsvērt: tie, kas vainīgi par situāciju Jelgavā, nedrīkst palikt nesodīti.
Politiski…
– Nē, administratīvā un kriminālā ziņā. Tās personas, kas pieļāvušas likumpārkāpumus, izšķērdējušas finansu līdzekļus un nepārdomāti rīkojušās ar pašvaldības mantu, saucamas pie likumā paredzētās atbildības. Likums «Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu» noteic, ka pašvaldību amatpersonu rīcībai ar mantu un finansu līdzekļiem ir jābūt tādai, lai gūtu vislielākos ienākumus, lai pakalpojumus un mantu iedzīvotāji iegūtu pēc iespējas par zemāku cenu. Ja Jelgavas pašvaldības amatpersonas siltumapgādes rehabilitācijas projekta piesegā ir izšķērdējušas budžeta līdzekļus un kredītus vai to pieļāvušas, tās likumā paredzētā kārtībā sodāmas. Cita ceļa nav.
Kāds ir risinājums perspektīvā? Būs jāpiesaista papildu līdzekļi, lai šo krīzes situāciju atrisinātu. Aug procenti. Patiesībā visi jelgavnieki kļuvuši par sava veida ķīlniekiem neveiksmīgā Pasaules Bankas projekta realizācijas dēļ, kur, protams, ir arī objektīvi apstākļi.
– Likumpārkāpēji ir jāsoda, vainīgajām amatpersonām jāsēž cietumā, atbildīgie jāatbrīvo, un saimniekot jāsāk cilvēkiem, kas spēj to darīt. Taču uz valsts rēķina jelgavnieku parādus neviens pilnībā netaisās maksāt. Vai no budžeta jāpiešķir milzu līdzekļi, lai segtu U.Ivana un citu deputātu nesekmīgas darbošanās rezultātā radītos parādus? Vai tādēļ jāsamazina sociālās programmas valstī, jāatrauj nauda ceļiem, skolu remontiem? Palīdzību garantiju, kredītu, varbūt arī investīciju veidā valdība agri vai vēlu sniegs, taču nekādu brīnumlīdzekļu nebūs. Nauda jāatrod pašiem jelgavniekiem. Tuvākajos piecos sešos gados pilsētai trūks līdzekļu citu svarīgu problēmu risināšanai – ielu remontam (man, braucot no Liepājas cauri Jelgavai, ir kauns, cik bedraina ir centrālā iela), skolu remontam, apzaļumošanai utt.
Reģionālās pašvaldību vēlēšanas iecerēts rīkot reizē ar vietējo pašvaldību vēlēšanām. Cik reāli ir šo valdības pasludināto mērķi realizēt?
– Pirms šīs sarunas zvanīja iekšlietu ministrs un jautāja, kāda ir mana nostājā reģionālās reformas jautājumā, jo Iekšlietu ministrijas darbinieki rajonos ir uztraukti par gaidāmo reformu. Atbilde uz jautājumu ir ļoti vienkārša: tik īsā laikā, kāds ir palicis līdz pašvaldību vēlēšanām nākamā gada martā, reģionālo reformu vairs veikt nevar. Pareizākais risinājums ir reģionu līmenī to atlikt vēl uz četriem gadiem. Šajā laikā pārdomāti jāīsteno pirmā līmeņa reforma, proti, jāapvieno pagastu un mazo pilsētu pašvaldības un pēc tam, ņemot vērā sasniegtos rezultātus, jālemj, vai vispār ir nepieciešams otrs administratīvais līmenis starp valdību un pašvaldībām. Iespējams, ka Latvija jāiedala citādās administratīvajās teritorijās nekā iecerētie pieci vai deviņi reģioni. Zinot pretrunas, kas par reģionālās reformas īstenošanu ir starp dažādām frakcijām, politiskajiem spēkiem Saeimā, arī partiju, tai skaitā Tautas partijas, iekšienē, prognozēju, ka tā nenotiks līdz vēlēšanām un acīmredzot tiks saglabātas rajonu pašvaldības ar precizētām funkcijām, tiesībām un pienākumiem. Atsevišķs jautājums ir, vai rajonu pašvaldības jāvēl tiešās vēlēšanās, vai arī jāveido pēc tiem principiem, kādi ir spēkā pašlaik.
Kad varētu pieņemt attiecīgo likumu bāzi, ja politiskā vienošanās par reģionu veidošanu tomēr tiktu panākta?
– Saskaņā ar valdības lēmumu šie likumi jāiesniedz Saeimā līdz šā gada vidum. Projekti ir sagatavoti, taču domāju, ka parlaments nespēs vienoties par reģionālo reformu. Turklāt īsta finansiāli ekonomiska pamatojuma, lai mūs visus pārliecinātu, ka reģioni būs racionālāks administratīvais iedalījums nekā rajoni, joprojām nav.
Jelgavas Domes deputāti nesen pieņēma lēmumu, kas paredz izpildvaru vairāk nodalīt no lēmējvaras. Lielākas tiesības, funkcijas un atbildība atvēlēta pašvaldības izpilddirektoram. Pie šādas atklāsmes deputāti nonākuši gadu pirms vēlēšanām un pēc trīs gadu darba. Kāds, jūsuprāt, ir optimālākais varas struktūras modelis lielākajās Latvijas pilsētās?
– Pārvaldes modeli katra pašvaldība izvēlas, ņemot vērā vietējos apstākļus, dažkārt jaunievēlēto deputātu vēlmes, kā arī profesionālo līmeni. Ja pašvaldība ir neliela, parasti tiek veidots ļoti vienkāršs pārvaldes modelis, un dažkārt pat pagasta padomes priekšsēdētājs pilda izpilddirektora pienākumus. Zinot tās sociālās un finansiālās problēmas, kādas ir pašvaldībā, šķiet, ka tai būtu nepieciešams izveidot centralizētu pārvaldes modeli, kuru vadītu cilvēks, kas atbildētu jelgavnieku un valsts institūciju priekšā. Kolektīvā bezatbildība, kāda daudzviet ir izveidojusies, kad faktiski ne deputāti, ne amatpersonas neatbild par sava darba rezultātiem nav pieņemama. Vēl jo vairāk krīzes situācijā, kāda ir Jelgavā.
Ko šāds modelis ietver?
– Centralizētais modelis ietver tiešu izpildstruktūru atbildību Domes priekšsēdētāja un tā vietnieka priekšā. Abas šīs amatpersonas atbild par pilsētas saimniecību.
Šis modelis Jelgavā trīs gadus darbojās, tad tika atzīts par nederīgu, jo acīmredzot Domes priekšsēdētājs nespēj pilnvērtīgi vadīt saimnieciski finansiālo dzīvi pašvaldībā.
– Atbildot uz jūsu repliku, es gribu teikt, ka ne velti katra pašvaldība izvēlas pārvaldes modeli atbilstoši ievēlēto deputātu kompetencei. Nenoliedzami, Ventspilī, kur ir ļoti kompetents un autoritārs vadītājs, pašvaldība izvēlējusies centralizētu pārvaldes modeli. Pēc 1994. gada pašvaldību vēlēšanām, kad Liepājā tika ievēlēti neprofesionāli deputāti, priekšroka tika dota decentralizētam modelim. Tādējādi deputāti faktiski neatbildēja par to, kas notiek pilsētā, un visu atbildību deleģēja pārvaldniekiem, tādēļ pilsēta nonāca dziļā krīzes situācijā. Ne jau centralizēts vai decentralizēts modelis ir panākumu ķīla valstī vai pašvaldībā. Visu nosaka, kādi cilvēki ieņem amatus vienā vai otrā modelī, vai viņi ir profesionāļi, spējīgi pildīt savus pienākumus un solījumus, ko devuši vēlētājiem. Jelgavas problēmās ir vainojami nekompetenti deputāti un neprofesionāli vadītāji.
