Šodien Pārlielupē kopā ar kolēģiem no LLU Sociālo zinātņu fakultātes, saviem skolēniem un ģimeni 80. gadu jubileju svin viens no mūsu pazīstamākajiem filosofiem profesors Aloizs Strods.
Šodien Pārlielupē kopā ar kolēģiem no LLU Sociālo zinātņu fakultātes, saviem skolēniem un ģimeni 80. gadu jubileju svin viens no mūsu pazīstamākajiem filosofiem profesors Aloizs Strods.
Aloizs Strods kā vecākais dēls sešu bērnu ģimenē piedzima 1924. gadā Varakļānu pagasta Lielajos Strodos. Jau no bērnības viņš aizrāvies ar vēsturi. Henrihs Senkēvičs, Aleksandrs Grīns, vēlāk arī Roberts Vipers un citi autori – tā bija viņa skolas laika papildliteratūra. “Lielās lasīšanas kāres dēļ tēvam saimniecībā biju ļoti vājš palīgs. 1938. gadā ar diplomu klasiskajā filoloģijā Latvijas Universitāti beidza tēva brālis. Viņš tika nosūtīts darbā uz Aglonas Klasisko ģimnāziju. Tad nu tēvs mani nodeva viņa rīcībā, cerot, ka no tā puikas iztaisīs kaut ko normālu,” stāsta jubilārs. Ģimnāzijā viņš piecus gadus mācījās gan grieķu, gan latīņu valodu. Seno gudrību rakstīšana uz tāfeles oriģinālvalodā profesoram vēl tagad esot negaidīts trumpis nodarbībās ar LLU studentiem. Domājot par savu ģenētisko noslieci uz zinātni, profesors atceras krustmāti pa mātes līniju, kas, neprazdama ne lasīt, ne rakstīt, ļoti sekmīgi vadīja Aglonas klostera saimniecību.
Karā nevienu neesmu nošāvis
Aloizs ģimnāziju beidza 1943. gadā un viņu iesauca leģionā. Profesors atceras, ka vācu armiju Varakļānos sagaidīja kā atbrīvotājus no nīstamās boļševiku varas. Līdzās latviešu zēniem vācu karavīrus skatīties bija sanākuši arī pilsētiņas ebreju puikas, kurus dažas nedēļas vēlāk kopā ar ģimenēm nogalināja.
Aloizs tika nosūtīts uz kara feldšeru kursiem Rīgā. Pēc tam uz Austrumu fronti pie Veļikije Lukiem. 1944. gada maijā viņš kopā ar izlūku grupu devās pretinieka aizmugurē pēc “mēles”. Leģionārus pamanīja, un smagi ievainoja Aloiza novadnieku no Kalupes. Sanitārs vilka ievainoto uz saviem ierakumiem, un pēkšņi sprāga kājnieku mīna. Trieciena vilnis kalupieti aizmeta uz vienu pusi, Aloizu – uz otru. Pēc kāda laika viņš nāca pie samaņas. “Pamodos. Saule spīd. Apkārt klusums. Domāju – kur atrodos? Taču spēju orientēties, noteikt virzienu, kurp jālien, lai tiktu pie savējiem. Pa ceļam ieraudzīju karabiedra no Kalupes līķi. Zarnas izrautas pusmetra attālumā, zilās acis skatās saulē. Tad sapratu, ka es varēju būt viņa vietā, bet liktenis bija lēmis palikt dzīvam.
Toreiz tiku cauri ar kontūziju. Vēlreiz mani ievainoja 1944. gada 10. jūlijā, kad plašā frontē sākās padomju uzbrukums. Nokļuvu hospitālī Madonā. Pēdējā dienā, kad jau bija jādodas atpakaļ uz fronti, uz Madonu atbrauca māte. Viņa šķiroties man teica: “Brauc tu tālāk, kur gribi, bet izkāp Barkavā un aizej uz tēva sētu.”
Aloizs īsti nezināja, kur atrodas viņa karaspēka vienība. Ceļu meklējot, puisis tiešām nokļuva Barkavā, astoņus kilometrus no Lielajiem Strodiem. Atcerējies mātes teikto, iegriezās mājās. Kara laikā, nesagaidījis jaunākā dēla Donāta piedzimšanu, pēkšņi nomira tēvs. Mātei vienai saimniecību vadīt bija ļoti grūti. Te Aloizs atkal paklausīja māti – karavīra formu nomainīja pret tēva drēbēm. Kopā ar dažiem citiem dezertieriem Lubāna klānos nogaidīja, kamēr pāriet fronte.
“Es laikam biju Strods ar īpašām spalvām”
Ienākot padomju armijai, kurā, starp citu, cīnoties bija septiņas reizes ievainots viens no Aloiza vidējiem brāļiem, puisim atkal draudēja iesaukums. Tad nu juku laikos radās iespēja dokumentos izmainīt savu dzimšanas gadu. Aloizs uztaisīja sevi par četriem gadiem vecāku un no vietējās varas tika nozīmēts Strodos par skolotāju. Kad daļa vietējās inteliģences bija emigrējusi uz rietumiem, jaunais puisis bija vienīgais ar ģimnāzijas diplomu. Vēlāk viņš kļuva par direktoru trīs Latvijas skolās – Ilūkstē, Matīšos un Valmierā –, kā arī neklātienē izstudēja Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti. Gadījās, ka Rīgas priekšniecība skolēniem bija uzdevusi izpētīt, kā dažādās vietās 1919. gadā nodibinājās padomju vara. Aloiza Stroda vadībā Varakļānu skolēni no agrākā Ebreju skolas direktora Jofes (viņš kara laikā bija Krievijā) dabūja zināt, ka 1919. gadā sarkanarmieši ar zirgiem iejājuši baznīcā un dzinuši ārā lūdzējus. Šis novadpētnieciskais darbs tika atzīts par antisovjetisku, un jaunais skolotājs no augstskolas izslēgts. “Mani glāba universitātes prorektors Sibīrijas latvietis Teodors Vecozols. Uzzinājis, ka esmu izslēgts, Vecozols gāja pie kompartijas līdera Arvīda Pelšes un panāca apžēlojošu rīkojumu, ka man jāļauj mācīties tālāk,” atceras profesors. Gandrīz lieki piebilst, ka par viņa leģionāra gaitām ne universitātē, ne arī darbavietā neko nezināja. Par šo viņš atklāti sāka runāt tikai pēc atmodas, kad sākās privatizācija – pieteikšanās uz dzimtas mantojumiem.
Gadījums ar Varakļānu novadpētniekiem bija pamācošs tādā ziņā, ka jaunais censonis saprata: vēstures pētīšana padomju un jo īpaši Staļina laikos ir pārāk slidena. Tā viņš pārorientējās uz filosofiju.
Atzinība ugunskura gaismā
Arī skolas direktora darbs nebija Aloiza Stroda aicinājums. Tādēļ 1962. gadā viņš labprāt pieņēma toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Marksisma – ļeņinisma katedras vadītāja Pētera Krupņikova aicinājumu sākt tur akadēmisko karjeru. “Tikšanās ar Krupņikovu notika pilī. Mani toreiz pārsteidza viņa rīcība. Krupņikovs piegāja pie loga, atvēra portfeli, izņēma no tā sviestmaizi, pārlauza to un pusi sniedza man. “Ko jūs darāt!” izbrīnīti iesaucos. “Es par jums visu zinu. Es cūku maisā nepērku,” viņš atbildēja. Tajā pašā 1962. gada dienā rektors Pāvils Zariņš Aloizu Strodu pieņēma darbā.
Kaut gan padomju impērijas laikā bija ne mazums ierobežojumu, talantīgi pasniedzēji varēja pateikt daudz, radīt ticību, ka dzīve tāda vis nepaliks. Vienu no augstākajām atzinībām Aloizs Strods neviļus saņēma 1991. gada barikāžu laikā, pastaigājoties Zaķusalā. Kāds agrākais students ugunskura gaismā, pēkšņi ieraudzījis savu pasniedzēju, teica: “Tas ir mans profesors, kas jau pirms desmit gadiem par šo te runāja!” Tagad filosofa lielākās raizes ir par to, kas būtu jādara, lai mūsu nācija 21. gadsimtā izdzīvotu. šo jautājumu viņš apcer filosofiskajos rakstos, arī katoļu katedrālē, lūdzot Dievu. Deviņdesmito gadu sākumā cerības uz latvisku labklājību bijušas lielākas. Mūsdienās, viņaprāt, kā problēma aktualizējas cilvēku atsvešināšanās. šis destruktīvais spēks ir pamatā gan alkoholam, narkotikām, gan pat terorismam. Savukārt par latviskuma ideju kā prioritāti viņš būtu gatavs lēkt kaut uz ecēšām. Tas ir viņam ieaudzināts. No Varakļānu skolas laika Aloizs Strods atceras lekciju, ko lasīja kāds Brīvības cīņu dalībnieks, kas bija piedalījies Jelgavas atbrīvošanā no bermontiešiem. Stāstījums viņu ļoti saviļņojis, to tagad var vērtēt kā priekšnojautu tam, ka šī pilsēta viņam ir liktenīga. Jelgavā auguši bērni, saņemti akadēmiskie grādi, izglītoti studenti, rakstītas grāmatas un te viņš vēl joprojām rosīgi filosofē.
***
Aloiza Stroda trīs pamatatziņas
1. Noskaidro, kas tu esi. No kurienes esi cēlies.
2. Izzini, uz ko tu vari cerēt. Kas tev dzīvē var palīdzēt.
3. Spēj atbildēt par savu rīcību.
