Šogad pieminējām tālās 1944. gada dienas, kad gāja bojā tā sauktā vecā Jelgava, proti, kad tika nopostīti apmēram 92% vecās pilsētas.
Šogad pieminējām tālās 1944. gada dienas, kad gāja bojā tā sauktā vecā Jelgava, proti, kad tika nopostīti apmēram 92% vecās pilsētas. Latvijas Mākslas vēstures institūta direktore mākslas vēsturniece Elita Grosmane uzsver, ka īstā Jelgava ir pilsēta, kas bijusi pirms Otrā pasaules kara, tāpēc patlaban aktuāla ir tās virtuālā rekonstrukcija.
Vēl dzīva ir paaudze, kas redzēja Jelgavu pirms 1944. gada jūlija. Viņiem noteikti ir citāda attieksme nekā šā raksta autoram, kas dzimis un audzis mūsdienu Jelgavā. Tas ir objektīvi, ka katrai paaudzei ir sava Jelgava…
Šajā rakstā apskatīšu galvenās tendences, kas noteica pilsētas attīstību pēc 1944. gada traģēdijas.
Gribam to atzīt vai ne, bet 20. gadsimta arhitektūra bija revolucionāra savos principos. Arhitektūras vēstures pētnieki uzsver jauno, ko ienesis 20. gadsimts arhitektūrā un pilsētu plānošanā:
– mājokļa pielāgošana cilvēkam un tā darbībai (20. gadu stils Bauhaus ir radikāls – vispirms cilvēks, pēc tam ēka);
– celtniecības industrializācija un standartizācija;
– jaunu materiālu parādīšanās (plaši 20. gadsimtā sāk izmantot tēraudu, betonu un stiklu);
– celtniecības likumdošana un zonēšana (piemēram, noteikumi, cik augstas ēkas drīkst celt noteiktās pilsētas zonās, ielās);
– lieli plānveida celtniecības projekti (celtniecības projektos aktīvi iejaucas valsts).
Smagnējais kinoteātris
Kā redzam, galvenās tendences parādās arī Jelgavas atjaunošanā (varbūt izņemot modernu celtniecības materiālu lietošanu), tomēr jāņem vērā, ka Padomju Savienības jaunceļamo pilsētu principi atšķīrās no Rietumos izmantotajiem. Franču arhitektūras pētnieks Mišels Ragons raksta: “Padomju Krievija sākumā ar entuziasmu pieņēma moderno arhitektūru un izdarīja izvēli par labu pirmrindas virzienam arhitektūrā. Taču pēc 1930. gada tā pārņēma smagnējo neoklasicisma modernistisko stilu.” 30. – 50. gadu arhitektu aizraušanos ar neoklasicismu padomju variantā kritizēja arī politiskā atkušņa jeb Hruščova varas laikā. Jelgavā varam skatīt vairākas sabiedriskās ēkas šā stila ietekmē, to vidū izceļas kinoteātris “Zemgale” – sava laikmeta spilgts liecinieks.
Būtiskākā problēma, kas īpaši skāra Jelgavu, bija vēsturiskās apbūves saglabāšana. Padomju Savienības pēckara politiku izpostīto pilsētu atjaunošanas jautājumā jau 1943. gadā izteica PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs Mihails Kaļiņins: “Jaunā celtniecība dod lielas iespējas, lai radītu patiesi sociālistiskas pilsētas ar lieliem mākslas ansambļiem un dziļi pārdomātām dzīvojamām celtnēm, kas pilnībā atbilstu mūsdienu prasībām… Pašlaik padomju arhitektiem ir parādījies vēsturē rets gadījums, kad arhitektu ieceres nebijuši lielos apmēros tiks realizētas.”
Trīs noteicošie apstākļi
Jelgavu un citas Baltijas republiku pilsētas nebija paredzēts atjaunot to vēsturiskajā veidolā, bet tajā pašā laikā īpaši tika izceltas 15 senkrievu pilsētas, kurās nepieciešams atjaunot vēsturiskās celtnes. Piemēram, Novgorodas vēsturiskā centra rekonstrukcijas projektu ar lielu valsts finansējumu izstrādāja ātri – divos gados.
Jelgavas atjaunošanā varam izcelt trīs svarīgākos apstākļus, kas ietekmēja pilsētas atjaunošanas principus. Pirmais ir akūtais dzīvojamās platības jautājums. 1945. gadā uz vienu pilsētas civiliedzīvotāju bija tikai divi kvadrātmetri dzīvojamās platības. Skaidrs, ka šādos apstākļos galvenais akcents tika likts uz dzīvojamā fonda atjaunošanu. Protams, Jelgavai raksturīgās vienstāva un divstāvu koka ēkas atjaunot nebija racionāli, tā būtu atgriešanās 19. gadsimtā. Pirmajā 1946. gadā arhitekta Tīlmaņa vadībā izstrādātajā pilsētas ģenerālplānā bija paredzēts atjaunot arī agrākos īres mūra namus un izdegušās sabiedriskās mūra ēkas. Līdz 1949. gadam, kad faktiski nekas no tā netika realizēts, pilsēta pieprasīja republikas budžeta līdzekļus. 1949. gada martā LPSR Komunālās saimniecības ministrija atbildēja, ka līdzekļu nav, tāpēc jāveicina to piesaiste no pilsētā izvietotajiem uzņēmumiem un resoriem. Lielas cerības bija uz savienības nozīmes uzņēmuma Mašīnbūves rūpnīcas izvietošanu Jelgavā. Uzņēmumam piešķīra vairākus neatjaunotās dzīvojamās ēkas un pat bijušo Latviešu biedrības namu strādnieku kluba atjaunošanai. Rezultāti nebija iepriecinoši – lielais uzņēmums atjaunoja ievērojami mazāk ēku nekā dzelzceļa nodaļa vai Linu kombināts.
Otrais apstāklis bija celtniecības organizāciju neefektīvā darbība. To noteica gan darba organizācijas trūkums, gan pārāk maz celtniecības speciālistu, gan modernu materiālu trūkums. Bieži vien galvenā Jelgavas celtniecības būvuzņēmēja 3. celtniecības tresta atskaitēs pilsētas izpildkomitejai lasām, ka no piešķirtajiem līdzekļiem izmantots pat mazāk par 50%. Tas jau ir hrestomātisks Jelgavas vēstures fakts – pilsētu pārsvarā atjaunoja vācu karagūstekņi, no kuriem nevarēja prasīt sevišķi augstu darba kvalitāti un jo īpaši efektivitāti. Rietumos pilsētbūvniecībā lietoja modernus 20. gadsimta materiālus, bet PSRS dzelzsbetona konstrukciju izmantošana bija tikai eksperimentu stadijā. Arī Jelgavā vienīgais paši izmantotais būvmateriāls bija ķieģelis. Ne mazums šā materiāla nolaidības dēļ gāja bojā ķieģeļu rūpnīcu teritorijā. Tajā pašā laikā daudzus pilsētas mūra namus nojauca, lai iegūtu būvmateriālus.
Treškārt, pirmais pilsētas pēckara ģenerālplāns paredzēja, ka pilsētas apbūvē tiks saglabātas daudzas pēc kara palikušās sabiedriskās ēkas. Piemēram, Latviešu biedrības nams bija paredzēts kultūras nama vajadzībām, Amatnieku biedrības – Padomju virsnieku klubam, apgabaltiesas nams saglabātu savas funkcijas. Vairākas baznīcas, ko šodien vairs neredzam pilsētā – Trīsvienības un Nikolaja –, bija iecerēts saglabāt kā kultūrvēsturiskus objektus. Tomēr, no otras puses, bijušā Tirgus laukuma vietā bija plānots pompozs sabiedrisko ēku komplekss, kur izvietotos pilsētas partijas, padomju un kultūras iestādes. Tur bija paredzēts pilsētas centrālais laukums, kur notiktu dažādu Padomju Savienībā svinamo svētku parādes. Tas praktiski izslēdza vēsturisko ēku atjaunošanu, turklāt līdz galam nerealizēja ne pompozā laukuma apbūvi, ne vēsturisko namu atjaunošanu. 1954. gadā 13. maijā partijas komitejas un Tautas deputātu padomes lēmums apstiprināja jau praksē notikušu faktu – pirmais pilsētas ģenerālplāns atzīstams par nederīgu un izstrādājams jauns projekts.
Aicinu samierināties
Jelgavas pēckara atjaunošanu varam vērtēt dažādi. Ja paskatāmies vēl piecdesmito gadu fotogrāfijas, tikko uzceltie nami un to apkārtne bija iedzīvotājiem “draudzīga vide”. Pozitīvi vērtējama Jelgavas kā dārzu pilsētas realizētā koncepcija un transporta kustības risinājumi. Protams, morāli ētiskie principi runā pret Jāņa un Literātu kapu pārveidošanu par parkiem, bet diemžēl tādas tendences bija arī Eiropas demokrātiskajās valstīs. Vēl jāņem vērā, ka vērienīgā pilsētas pārbūve notika totāla valsts īpašuma apstākļos. Ja pieņemam tirgus ekonomikas principus un privātīpašumu par iespējamo alternatīvu, pilsēta varēja būt gan racionālāk iekārtota, gan saglabājusi savu vēsturisko savdabību. Konkrētajos vēsturiskajos apstākļos pilsētas atjaunošana nevarēja būtiski atšķirties no realizētā. Jelgava mums šodien jāuztver un jāmīl, kāda tā ir…
