Tija Kazāka gadiem bijusi ārkārtīgi pieprasīta jogas pasniedzēja visā Latvijā. Daudz strādājusi, līdz kādā brīdī pat izdegusi. Tomēr jogas prakses ir un paliek viņas dzīvesveids, kas nu ir pieejams mierpilnās un harmoniskās tiešsaistes nodarbībās.
– Tija, pastāsti par savu ģimeni, no kuras nāc, – par Kazākiem.
Man ir netradicionāla ģimene, abi vecāki ir sirdī mākslinieki. Mūs audzināja diezgan stingri, bet tādā pozitīvā ziņā. Vecāki iemācīja, ka laikā jāiet gulēt, darbs jāpadara līdz galam, jādalās savā starpā. Bet dzīves uztverē ļoti varēja just māksliniecisko, piemēram, ja kāds skolā dabūja piezīmi, tas tika pārvērsts par joku. Vecāki nekad nelika stingri atskaitīties par atzīmēm, mājās gaisā valdīja mākslinieciska brīvība. Viņi mācēja iedot dzīves rāmi, kas ļāva mums izaugt apzinīgiem un vienlaikus droši un brīvi dzīvot savu dzīvi.
Nesen uzzināju, ka mani vecāki, kad bijām mazi, norunājuši, ka viņi mums brīvi ļaus iet katram savu ceļu, neliks pieņemt tās dzīves izvēles, kādas viņi gribētu. Līdz ar to visi trīs esam diezgan dažādi, bet ļoti realizējušies katrs savā jomā. Reiz mamma savā dzimšanas dienā mums jautāja, vai esam laimīgi. Un mēs visi atbildējām, ka esam.
– Kādas ir tavas bērnības atmiņas par Jelgavu?
Visa mana bērnība ir saistīta ar Jelgavu, vispirms bērnudārzs, tad 4. vidusskola. Jelgavā ir mūsu dzīvoklis, kur visas mēbeles ir tēta taisītas, arī galds, kur mums katram bija sava vietiņa. Jelgava ir ģimene, bērnība, manas saknes. Citreiz, kad esmu piekususi no darbiem, atbraucu uz Jelgavu, un man liekas, ka es te iezemējos. Te ir mierīgāk, klusāk, laiks iet lēnāk. Man regulāri vajag atbraukt kaut vai vienu dienu uz Jelgavu, te es nomierinos. Jelgava man ir zeme, miers un stabilitāte. Ļoti novērtēju to, ka abi vecāki ir dzīvi, ka visi pieci varam sabraukt kopā, vecāki dzīvo tajā pašā dzīvoklī, kur mēs pavadījām savu bērnību un jaunību.
– Kā sākās tavs ceļš uz jogu?
Man no bērnības bija ļoti daudz veselības problēmu, dažādas slimības – gan somatiskas, gan fiziskas. Lai es kļūtu stiprāka, ārsti ieteica sportot. Tas man ļoti patika, daudz kustējos, biju tieva, sīka, bet ļoti kustīga. Es agri sapratu, ka ķermeņa vingrināšana man palīdz justies labāk. Tas bija aizsākums, kāpēc vēlāk sāku iet jogas virzienā.
Bērnībā man nebija viegli, labi, ka bija tādi vecāki, kas mani saprata. Biju pārjūtīgs bērns, gandrīz nekontaktējos ar citiem, dzīvoju savā pasaulē, līdz ar to man ir ļoti spilgta iztēle un fantāzija un milzīgi liela iekšējā pasaule.
Kad izaugu, nekas jau nemainījās, pēkšņi nekļuvu psihiski stabila un vesela. Man visu laiku bija visādas problēmas ar ķermeni. Tad aizgāju studēt psiholoģiju, protams, primāri pati sevis dēļ. Kad beidzu, sapratu, ka nevaru strādāt ar cilvēkiem individuāli, esmu pārāk emocionāla un empātiska. Bet studiju laikā bija iespēja ar “Erasmus” stipendiju braukt uz Leipcigu Vācijā, papildus studēt psiholoģiju. Tā kā man ir laba vācu valoda, es aizbraucu, un tur sākās liktenīgās sakritības un nejaušības, kas patiesībā nebija nekādas nejaušības.
– Kas tās bija par nejaušībām?
Mani dzīvē vada dažādas zīmes, un es vienmēr ņemu tās vērā. Kad iebraucu Leipcigā, nejauši iegāju stacijas grāmatnīcā un paņēmu mazu grāmatiņu, uz kuras bija rakstīts – joga. Es, protams, to nenopirku, jo par jogu neko nezināju, bet tas mirklis man ļoti iespiedās atmiņā. Universitātē aizgāju uz pirmajām psiholoģijas lekcijām, ko vadīja Markuss Štuks, pasniedzējs, kurš šobrīd Latvijā ir diezgan populārs, jo viņš pie mums atveda biodeju. Bet toreiz viņš stāstīja, ka ir izstrādājis zinātnisku stresa treniņu sistēmu, kurā ir savienotas jogas un elpošanas tehnikas ar dažādām psiholoģijas metodēm.
Sāku apmeklēt stresa treniņus, un tie man ļoti iepatikās. Jutu, ka paliek labāk, tādēļ nolēmu šo tehniku mācīties. Un tad braucu vēlreiz uz Vāciju un ieguvu iespēju pati vadīt šādus treniņus. Tas bija tas, ko visu dzīvi biju meklējusi. Atceros, ka sēdēju Leipcigas kopmītnē, man bija 33 gadi un skaidra bilde priekšā, ka braukāšu pa Latviju un vadīšu treniņus. Es to redzēju un zināju, ka tā būs. Es to tik ļoti gribēju, ka man viss iekšā mutuļoja.
Līdz tam biju strādājusi birojos un visādās vietās, kur vienmēr beigās saslimu ar slimībām, ko nevar izārstēt, un biju spiesta no tiem darbiem iet prom. Bet ne jau darbi bija slikti, es vienkārši nebiju savā vietā, ķermenis protestēja.
Kad Latvijā sāku vadīt treniņus, notika kaut kas neiedomājams. Valstī sākās krīze, bet man uz treniņiem nāca ļoti daudz cilvēku. Tas motivēja, un es sapratu, ka ir jāmācās tālāk. Turpināju braukāt uz Vāciju un mācījos visu pēc kārtas. Esmu apguvusi kādus desmit vai divdesmit jogas veidus. Tā sākās mana pašterapija, kas dabiski izveidojusies arī par dzīves aicinājumu.
– Ko tu pasniedz pašlaik?
Tas, ko es tagad daru, ir jau diezgan tālu no tradicionālās jogas. Eju uz priekšu un lieku to visu kopā, nevaru paņemt tikai vienu gatavu sistēmu, man vajag tās maisīt. Zinu, ka ir cilvēki, kas tam nepiekrīt, bet man ir vajadzīgs tas, kas palīdz pašai, to varu pasniegt citiem.
Viena no ķermeņa praksēm, ko šobrīd vadu, sauc par “Yin” jeb fasciju jogu, kas ir ļoti lēna, maiga, stiepjoša, atjaunojoša. Es to atklāju, kad man bija klīniskā izdegšana, šī joga man ārkārtīgi palīdzēja. Savienoju to kopā ar skaņas terapiju, dažādiem mūzikas instrumentiem un meditāciju. Šo virzienu mācījos Hamburgā, visā pasaulē tas ir ļoti populārs, jo aizvien vairāk cilvēku ir pārstresojušies, izdeguši un meklē, kā atjaunoties.
Otrs virziens ir aktīvākas ķermeņa prakses, kur ir jogas pozas, elementi no pilatēm, un tas uzbūvēts uz spirāldinamikas pamatiem. Spirāldinamiku apgūstu Vācijā, tā ir zinātniska metode, ko mācās arī mediķi un ķirurgi. Īsumā – tā ir biomehānikā balstīta instrukcija, kā pareizi novietot un izmantot ķermeni. To sāku apgūt pēc tam, kad Latvijā izmācījos par sporta treneri. No savas pieredzes pārliecinājos, ka klasiskā joga nesniedz pietiekami daudz zināšanu par anatomiju, fizioloģiju, biomehāniku, tādēļ mācījos to papildus. Šo otro praksi, ko pasniedzu, es saucu par ķermeņa novietošanu ar spirāldinamiku.
Abi veidi ir saistīti ar ķermeņa apzināšanos un sevis mīlēšanu. Tā nav tikai mehāniska vingrojumu izpildīšana, bet vingrošana ar izpratni par to, kā savam ķermenim izdarīt labu.
– Minēji, ka pati esi piedzīvojusi izdegšanu. Kā tiki ar to galā?
Jā, pirms tam nemaz nezināju, ka var izdegt, darot to, kas ļoti patīk. Var, ja nezina savu mēru. Taču šī pieredze ir ļoti laba, tā iemācīja man divas lietas, ar ko es vienmēr iedrošinu cilvēkus, kas atrodas krīzē. Pirmā ir nebaidīties iet pie ārsta, meklēt palīdzību, arī tad, ja pats zina visas tehnikas, elpošanas vingrinājumus un meditācijas. Labs neirologs pieskatīs un palīdzēs iziet no krīzes, bet, kad tas izdarīts, tad gan ir kaut kas jāmaina. Ja to neizdara, viss atgriezīsies. Un tā ir otra lieta, ko iemācījos, – ja vien iespējams, virzīties dzīvē uz to, lai dzīvotu tā, kā patīk.
Es sāku strādāt trīs reizes mazāk. Nolēmu vadīt tikai tās nodarbības, kas patīk, un nestrādāt naudas dēļ. Tas mani aizveda līdz tam, ka šobrīd vadu nodarbības tiešsaistē. Sākumā bija bail, bet tagad esmu pateicīga par šādu domu, man tas ļoti patīk. Nodarbībām var pievienoties neierobežots skaits cilvēku, vienā reizē līdz pat 200, neviena zāle to nevarētu nodrošināt. Tas ir arī trīs reizes lētāk, jo katrs var palikt savā mājā un iespējams piedalīties cilvēkiem no ārzemēm. Līdz ar to es varu strādāt mazāk, esmu veselāka un priecīga, un man pietiek naudas, lai varu turpināt braukt mācīties.
Ja ir izdegšana, cilvēkam pašam ir jānoskaidro, kas ir tas, kā viņš atjaunojas. Bieži cilvēki nezina nedz to, ka vajag atjaunoties, un vēl mazāk – kā viņi to var izdarīt. Es arī nezināju, ka varu atjaunoties tikai vienatnē, es to saucu par būšanu savā ritmā. Ir dienas, kad nokārtoju visu tā, lai ne ar vienu nesatiekos, pavadu dienu mājās, ēdu to, kas garšo, daru neko. To es pieskaitu pie sevis mīlēšanas.
Es dzīvoju ar eksistenciālu piesitienu un zinu, ka šī dzīve ir ļoti īsa, atlikušo gadu ir ļoti maz. Katru rītu pamostoties, ļoti apzināti piedomāju, vai šodien darīšu to, ko gribu darīt. Arī tad, ja tas būs grūti, bet iet man patīkamā virzienā, es ceļos un dodos. Es satiekos ar cilvēkiem, kas man ir tuvi, un vispār ļoti izvēlos, ar ko satikties, kur tērēt savu laiku un enerģiju. Neskraidīt riņķi vienkārši tāpēc, ka visi to dara. Es daudz esmu vienatnē.
– Kā izvēlies to, ko mācīsies?
Es brīnos par to, cik fenomenāli ir iekārtota pasaule. Katru gadu pērku viena veida kalendāru. Atšķiru atvērumu, kur ir redzami visi mēneši, un sākumā viss ir tukšs, man nav pilnīgi skaidra plāna, kad un kur es došos. Taču es zinu, ka gada beigās viss kalendārs būs aizpildīts. Tas atnāk pats. Es nevis lieku mērķi, ka tagad gribu to un to, bet padzirdu, sajūtu, vai tas patīk, un ļaujos, lai tas manā dzīvē ienāk. Es ļaujos plūsmai, uzturot skaidru fokusu uz to, kas man patīk, ko gribu darīt. Protams, tas prasa pūles, tā ir slodze, bet pēc tam ir ļoti liels gandarījums. Vienmēr, kad pabeidzu kādas lielas mācības, nodomāju – viss, tagad gan vairs ne, bet paiet pāris mēneši un atkal jau gribas mācīties.
– Vai tev ir kāda recepte, kā cilvēkam atrast savu dzīves aicinājumu?
Vienas atbildes nav, katram ir citādi. Es ticu, ka mums katram ir savs uzdevums, tās var būt kādas konkrētas lietas, kas sanāk vislabāk. Bet ļoti bieži, lai tiktu līdz savai lietai, ir jābūt drosmīgam un jau laikus ļoti brīvam.
Ja cilvēkam ir viss, bet viņš jūtas slikti un dzer antidepresantus, tad viņš vienkārši nav savā vietā. Pamazām ir jātiek pie sava aicinājuma, jāiemācās pašam radīt savu dzīvi.
Cilvēkiem, kas nevar atrast dzīves aicinājumu, es saku – paskaties bērnībā, kāds tu biji, ko darīji, kad neviens tevi neierobežoja. Bērnībā var ļoti labi pamanīt, kam katrs bērns ir paredzēts, kas viņam būs jādara. Protams, ne vienmēr var precīzi paredzēt viņa nākotnes profesiju, bet to, kāds viņš ir, kur sirds velk, var redzēt.
Protams, ir cilvēki, kuriem ir lielāka vilkmes sajūta, tad ir vieglāk. Citam varbūt liekas, ka tas, kas viņam patīk, ir pārāk piezemēts vai vienkāršs. Bet tas nekas, jo viss ir vajadzīgs! Pavāram, kurš gatavo garšīgu ēdienu, ir milzīga misija – barot citus. Lai arī varbūt tas nav nekas pārpasaulīgi garīgs, bet cilvēks ir savā īstajā vietā.
– Kāda nozīme tavā dzīvē ir pateicībai?
Man pateicība atnāca tad, kad sāku strādāt darbu, ko mīlu. Pirms tam tik ļoti cietu, darot darbu, kas nav mans, nemīlēju sevi un mocīju ar visādām atkarībām. Kad atradu savu darāmo, mani pārņēma pārlaicīga pateicības sajūta. Tagad man tā ir visu laiku. Kad to jūtu, kad tieku uz pateicības viļņa, man ir ļoti priecīgs garastāvoklis. Protams, ir arī sliktas dienas, brīži, kad ir ļoti smagi, kad raudu, bet tad no tā es nāku ārā tieši ar pateicībām. Kad ir pavisam smagi, es tās rakstu ar rozā un lillā flomāsteriem. Paldies tam cilvēkam un tam, paldies, ka man ir ķermenis un mājas, kur dzīvot, un tā tālāk. Kad kļūst labāk, tad vairs tās nerakstu, bet visu laiku jūtu, tas ir tāds prāta stāvoklis. Līdz 33 gadu vecumam es īsti nedzīvoju savu dzīvi, tādēļ spēju novērtēt pateicības nozīmi.
– Ko tu gribētu novēlēt cilvēkiem?
Lai katrs ļoti dziļi un pa īstam saprot pats sevi. Ja to izdarīs, viss dzīvē sakārtosies. Nav vienas atbildes, kā to paveikt, jo kāds varbūt satiek sevi, ravējot dobi, citam vajag gadiem meditēt. Dabūt to sajūtu, ka esmu pats sevī, esmu ar sevi, ka esmu sev vismīļākais cilvēks. Ja līdz tai tiek, tad arī citi sāk kļūt mīļi. Ja ir grūti, tad zini, ka tiksi galā, jo esi pats sev. Jo ir tikai divi stāvokļi – vai nu tu esi ar sevi, vai neesi. Ja esi, tad pacenties būt tur pēc iespējas ilgāk.
Tija Kazāka
● Dzimusi jelgavniece
● No 2006. gada vairāku jogas prakšu terapeite – “Yin Yoga”, meditācijas, “STRAIMY(C)” – stresa pašvadība –, Bc. psych., C kategorijas sporta specialitāte, spirāldinamikā balstīta ortopēdiskā joga, “ThetaHealing®” prakse u.c.
● Tiešsaistes jogas kursu “Tijas istaba” vadītāja
