Oktobra sākumā, kad Rīgā augstā līmenī, pat ar pieņemšanu pie prezidentes, tika atzīmēta Latvijas Tautas frontes dibināšanas 15. gadadiena, uz redakciju atnāca Aina Labanovska.
Oktobra sākumā, kad Rīgā augstā līmenī, pat ar pieņemšanu pie prezidentes, tika atzīmēta Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas 15. gadadiena, uz redakciju atnāca Aina Labanovska. Agrākā tiesnese, advokāte, LTF Jelgavas nodaļas līdzpriekšsēdātāja no 1988. līdz 1990. gadam. Kundze, ko Jelgavā, visā Zemgalē pazīst daudzi. Jautājums viņai bija par Tautas frontes jubilejas atzīmēšanu. Vai tiešām Jelgavā nekas nenotikšot? Tiešām izrādījās, ka ne. Dome vienīgi atvēlēja bezmaksas autobusu tiem apmēram piecpadsmit cilvēkiem, kas, izlasījuši pēdējā brīdī avīzē ievietoto sludinājumu, gribēja braukt uz sadziedāšanos pie Brīvības pieminekļa.
No Labanovskas kundzes vizītes man ir skaidrs, ka «Ziņās», it īpaši «Novadiņā», vajadzētu vairāk rakstīt par mūsu valstiskās atbrīvošanās laiku. Šī nesenā vēsture bijusi ļoti nozīmīga tautai, un būtu žēl, ja kas interesants paliktu neaprakstīts un ar laiku aizmirstos. Šajā numurā LTF laikus Jelgavā lūdzām atcerēties divus to gadu līderus – Ainu Labanovsku un Andri Tomašūnu.
Trīsdesmit novadā populārākie
Andra Žukovska rediģētais laikraksts «Jelgavnieks», Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Jelgavas apriņķa un arī LTF rupors, kas ar jūtamu azartu un drosmi tika izdots atmodas sākuma gados, 1989. gada oktobra numurā publicēja LTF Vēlēšanu koordinācijas centra aptaujas rezultātus par tolaik populārākajiem neatkarības centienus atbalstošajiem jelgavniekiem. Šādi dati bija nepieciešami, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām, kurās vēl pēc vecās padomju sistēmas pilsētā un rajonā kopā, neskaitot padomju armijas pārstāvjus, vajadzēja ievēlēt 146 deputātus. Veicot šo izpēti, novadā izdalīti septiņi tūkstoši anketu. LTF centrs atpakaļ saņēma 2702 (mazāk nekā 40%). «Jelgavnieks» gan šķendējās, ka cilvēki bijuši mazaktīvi, tomēr atbildējušo skaits bija pietiekams, lai aptauju uzskatītu par notikušu. Tādējādi tika noskaidrots, ka trīsdesmit populārākās LTF programmu atbalstošās personas, tālāk citējot «Jelgavnieku», ir (iekavās norādīts balsu skaits):
1) A.Tomašūns, 4. vidusskola (1571);
2) A.Labanovska, juriste (1432);
3) I.Movels, «Jelgavas Ziņotājs» (1403);
4) I.Geidāns, Jelgavas SCO (1348);
5) I.Gronskis, LLA (329);
6.) A.Žukovskis, «Jelgavnieks» (322);
7) R.Vītoliņš, Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca (304);
8) E.Grinovskis, LLA (281);
9) J.Auziņš, Jelgavas SCO (223);
10) A.Garančs, kolhozs «Vienība» (193);
12) R.Āboliņš, kolhozs «Lielvircava» (135);
13) A.Strods, LLA (125);
14) P.Miļūns, 13. PMK (113);
15) J.Bunkšs, LLA (104);
16) P.Rēvelis, psihoneiroloģiskā slimnīca (101);
17) A.Grundulis, LLA (99);
18) I.Bērziņš, LLA (95);
19) A.Putniņš, LLA (94);
20) A.Stalidzāns, SPMK (72);
21) P.Sējāns, kolhozs «Padomju Jaunatne» (66);
22) Ē.Dreimanis, LLA (65);
23) I.Ozola, Jelgavas Autobusu parks (65);
24) T.Zvaigznons, rajona partijas komiteja (64);
25) A.Graudiņš, 45. PTV (55);
26) E.Ceihners, RAF (48);
27) A.Kroģere, rajona izpildu komiteja (47);
28) G.Preinbergs, LLA (46);
29) V.Konovalovs, agrofirma «Nākotne» (43);
30) I.Muravskis, Sv.Annas baznīcas mācītājs (42);
31) J.Keičs, Mūzikas vidusskola (35).
Ar kādu socioloģisku metodi šī aptauja tika veikta, «Jelgavnieks» neko smalkāk nerakstīja. Dažus mēnešus vēlāk, kad tika vēlēti jau par Latvijas neatkarību nobalsojušās Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, novada līderu saraksts izskatījās citāds. Īpašā vērtē bija toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas tautfrontieši. Viņi varēja būt mazāk populāri Jelgavā, bet līderi kādā citā Latvijas vietā. Piemēram, vēlāko rektoru profesoru Voldemāru Strīķi par Augstākās Padomes deputātu ievēlēja Ugālē. Taču LPSR Valsts drošības komiteja jeb tā sauktā «čeka» nesmādēja arī šo reitingu tabulu. Andris Tomašūns un Imants Geidāns it kā ne no šā, ne no tā tika izsaukti uz Jelgavas Kara komisariātu, lai viņus kā padomju armijas rezervistus mobilizētu uz Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas seku likvidēšanas darbiem radioaktīvi piesārņotajā zonā Ukrainā. «Kā es kā vispārizglītojošās skolas direktors varētu tur būt noderīgs?» jautājis Andris Tomašūns. «Nekas, nekas – tur brauks arī citi vadošie darbinieki,» viņam atbildējis vīrs, kas, iespējams, bijis «čekas» virsnieks. Kā, atsaucoties uz igauņu presi, raksta «Jelgavnieks», tāda vervēšanas akcija notikusi arī Igaunijā, kur mēģināts izolēt no sabiedrības populārākos TF pārstāvjus. Iejaucies pat Igaunijas PSR Augstākās Padomes prezidijs, kas pieņēmis lēmumu, kas pārtrauc šādu rezervistu iesaukšanu darbam Černobiļā. Arī mūsu tautfrontieši beidzot likti mierā. Politiskās ietekmes samērs sāka svērties par labu jaunajai varai, un vecās totalitārās iebiedēšanas metodes zaudēja savu spēku.
«Es Tautas frontei atdevu divarpus gadu»
Turpinoties tā saucamajai Gorbačova iesāktajai pārbūvei, 1988. gada vasarā gan Latvijas presē, gan televīzijā parādījās tādi atslēgas vārdi kā «tautas fronte». Bija vajadzīgs kāds politisks instruments, ar kuru varētu apturēt nevēlamo migrantu pieplūdumu, nolikt goda vietā latviešu valodu, nomainīt pret pareizajām karoga krāsas, Jelgavā atrast vietu Lāčplēša piemineklim. Ar augošu vērienu darbojās Kultūras fonds, Vides aizsardzības klubs, ar nacionāla rakstura aicinājumiem Jelgavas laikrakstā «Darba Uzvara» uzstājās «Lauktehnikas», Dienvidu elektrisko tīklu darbinieki. Taču tās nebija politiskas organizācijas. Vajadzēja kaut ko vairāk. 1988. gada 21. jūlijā Jelgavas kultūras namā sanāca divpadsmit cilvēku, kuriem bija doma pilsētā vai pat novadā dibināt TF grupu. Starp viņiem bija advokāte Aina Labanovska. Par šo laiku viņa stāsta: «Vasara bija pašā ziedonī. Mēs, vairāki jelgavnieki, nospriedām, ka vajag veidot Tautas frontes iniciatīvas grupu, un norunājām tikšanos kultūras nama fotostudijas telpās – aiz divām durvīm, lai mūs no turienes nevarētu pēkšņi izdzīt ārā. Man ir slikta atmiņa uz uzvārdiem. Cik atceros, starp šiem divpadsmit cilvēkiem bija divi tiesneši, dakteris Pauls Rēvelis, agrākais «Darba Uzvaras» redaktors Pēteris Karahons, vēl kāds no redakcijas pārstāvjiem. Atnāca arī Imants Geidāns, ar kuru drīz abi tikām ievēlēti par LTF Jelgavas nodaļas līdzpriekšsēdētājiem. Pirmajā tikšanās reizē tika nospriests, ka jārīko liela jelgavnieku sapulce, kur tad varētu radīt tiešām vērā ņemamu Tautas fronti.»
Imants Geidāns šīs iniciatīvas grupas vārdā uzrakstīja uzsaukumu, ko pēdējā brīdī (dienu pirms paredzētās sapulces) publicēja «Darba Uzvara». Turpat blakus bija pielikts redakcijas komentārs, ka tādai Tautas frontei, ja tā tiešām radīsies, vajadzētu mazāk runāt un norādīt darbus citiem, bet gan ķerties pie reāliem darbiem, piemēram, pilsētas apzaļumošanas. Savējie, protams, saprata, ka komentārs ir zināma nodeva vecajai varai. Galvenais, ka avīzē bija norādīta laiks un vieta, kur topošajiem tautfrontiešiem pulcēties. Kā atceras, Aina Labanovska, pilsētas kultūras nama lekciju zāle, kas atrodas trešajā stāvā, bija pārpildīta. Sanākušie stāvēja kājās. Sapulci, kurā pēc ilgiem laikiem cilvēki runāja, ko domāja, uzņēmās vadīt Labanovskas kundze. Tika pieņemta rezolūcija, kas atbalstīja TF ideju.
«Man tolaik jau bija sešdesmit gadu un likās, ka jaunās organizācijas vadībā vajadzētu dot vietu jaunajiem. Tomēr es piekritu. Viens no argumentiem, kāpēc tā darīju, bija tāds, ka tolaik daudzkārt man nāca klāt cilvēki un teica: «Rīt atkal LNNK uzņems divus čekistus, Valsts drošības komitejas slepenos ziņotājus. Kā to novērst?» Šo jautājumu esmu apspriedusi ar Sandru Kalnieti, tolaik nekā tam pretdarboties nevarēja. Es sapratu, ka Tautas frontes nodaļas vadībā varu būt noderīga ar to, ka man ir «jurista acs». Ar to varu iespēju robežās pasargāt savus cilvēkus.»
Aina Labanovska divos kongresos tika ievēlēta lielajā LTF domē. Uz divarpus gadiem viņa tikpat kā apturēja savu advokātes praksi un noņēmās ar tautfrontiešu lietām. «Tu biji mūsu demokrātiskais centrs,» par Ainu Labanovsku tagad saka ārsts Pauls Rēvelis. «Jā, tik tiešām, Imants (Geidāns – red.) biežāk bija tas, kas teica: «Dāmas un kungi, es vairāk nodarbojos ar masām»,» piekrīt toreizējā tautfrontiešu vadītāja. Savulaik Jelgavas nodaļā skaitījās trīs tūkstoši biedru.
LTF trešajā kongresā, kas notika jau pēc Latvijas valstij lojālas augstākās likumdevējvaras ievēlēšanas, 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas, Aina Labanovska no TF vadības aizgāja. Tas saistās ar rūgtumu par šīs varenās organizācijas neizdarīto tiesu reformas lietās. Tā tolaik palikusi novārtā un buksē vēl tagad.
«Nožēloju, ka neizvizinājos ar helikopteru»
Par atmodas sākumu mūsu novadā viens no populārākajiem tā laika līderiem Jelgavā Andris Tomašūns saka tā: «Rīgā vai citviet Latvijā tie bija «Helsinki 86» vai vēl kāda radikāla organizācija, bet Jelgavā, manuprāt, atmoda sākās ar 1987. gadā dibināto Latvijas Kultūras fondu. Es tolaik strādāju 4. vidusskolā par direktoru un arī biju pie šā fonda Jelgavas puzura dibināšanas. Kultūras fondā sanāca daudz uzņēmīgu, nacionāli noskaņotu cilvēku. Vēl no pašiem atmodas pirmsākumiem darbojās Vides aizsardzības klubs, kur Jelgavā strādāja Anita Stabulniece, Aleksandrs Krūmiņš un vairāki citi.»
Tika rīkotas kultūrvēsturisku objektu sakopšanas talkas. Taču tā bija savā ziņā protesta forma, kas vedināja cilvēkus domāt par padomju režīma noniecinātām vērtībām. «Atceros, ka nesakopto padomju karagūstekņu kapu dēļ (mežmalā blakus RAF rūpnīcai) mums iznāca saķeršanās ar rūpnīcas komjaunatnes komiteju. Viņi paši nebija neko darījuši, bet, kad ķērāmies klāt mēs, tika izteikti iebildumi,» piebilst Andris Tomašūns.
Latvijas Kultūras fonda Jelgavas puzura darbības rezultātā tieši mūsu pilsētā radās Spīdolas skola (tagad ģimnāzija). Tolaik vēl nevarēja pateikt, cik ilgi stiepsies tā sauktais pārejas periods uz nacionālu valsti, un LKF radās doma, ka vajadzētu radīt padomju mācību iestādēm alternatīvu, nacionālāk noskaņotu skolu tīklu. Toreizējais LKF vadītājs dzejnieks Imants Ziedonis uzskatījis, ka pirmajai Spīdolas skolai jātop Rīgā, taču jelgavnieki bija aktīvāki un panāca savu.
1988. gadā līdz ar TF sākās lielo mītiņu laiks. Starp citu, vēl tagad nav atcelts Jelgavas pašvaldības lēmums, ka Uzvaras parkā var iet un bez iepriekšējas pieteikšanās vietējai varai mītiņot uz nebēdu. Gluži kā Londonā Haidparkā. Nacionāli domājoši cilvēki gāja ne tikai uz TF, bet arī uz Interfrontes mītiņiem. Tolaik bija nostādne, ka ar citādi domājošajiem noteikti vajag diskutēt, ja viņi paši neaizdzen tevi projām, kas arī gadījās mūsu tautfrontiešiem. Andrim Tomašūnam kā ļoti interesanta palikusi atmiņā viņa deputāta kandidāta tikšanās ar Jelgavā dislocētajiem padomju kara lidotājiem. Pretnostatījums ar armiju bija diezgan liels. Padomju virsniekiem dzīvokļus vairs pilsētā nedeva. Starp citu, pēdējā Jelgavā padomju laikā uzceltā māja, kas bija domāta no Vācijas izvesto virsnieku izmitināšanai, atradās praporščiku skolas teritorijā (pie Dambja ielas kazarmām). Tagad šajā ēkā strādā Jelgavas tiesa. Tikšanās ar lidotājiem notikusi ļoti solīdi. Tas nebija Interfrontes mītiņš, kur LTF pārstāvi varēja vienkārši nosvilpt. Krievu virsnieki deklarēja, ka pret mierīgajiem iedzīvotājiem viņi neies. Viņi tikai gribēja saprast, kas te notiek. Apkopojot vēlēšanu rezultātus, izrādījās, ka par TF kandidātu bija balsojis mazākums, tomēr veseli astoņpadsmit padomju karavīri. Vienīgais, ko Andris Tomašūns tagad nožēlo, ka tolaik nebija atradis laiku uzaicinājumam pavizināties virs Zemgales ar helikopteri.
Atmodai stādīts ozoliņš
Valsts atjaunošanas politiskajās cīņās rosīgi darbojās paaudze, kas bija dzīvojusi Latvijas brīvvalsts laikā. Citi gāja uz mītiņiem un pat kļuva par tribūniem, citi pierakstīja savas baigo gadu atmiņas. 1912. gadā dzimušais jelgavnieks Rūdolfs Gēliņš rīkojās ne tā kā daudzi citi – viņš atmodai par godu iestādīja ozolu.
Tas aug Pasta ielas galā, kur pirms uzbrauktuves uz gaisa tilta izveidots apļveida krustojums. Droši vien daudzi būs ievērojuši zaļā apļa vidū augam jaunu ozoliņu. Jāpaskaidro, ka Gēliņa kungam koku stādīšana ir mīļa jau kopš bērnības, kas pavadīta dzimtajā Ezerē, kur viņš izveidojis veselu bērzu birzi. Vispār savā mūžā vecais vīrs, kā pats saka, kokus iestādījis simtiem. Taču šis ozols tika aprūpēts īpaši. Deviņdesmito gadu sākumā gadījās vairākas sausas vasaras, kurās krustojuma aplis jūtami izkaltis. Gēliņa kundze Valerija (Gēliņu pāris ir laulāts 1937. gadā, un abi kopā dzīvo jau sešdesmit sesto gadu) tad brīnījusies, kāpēc vīrs liek ratos lejkannas un kaut kur brauc. Kad Rūdolfs paskaidrojis iemeslu, protams, viņu sapratusi, jo, kaut arī viņi neskaitījās TF dalībnieki, šai tautas atbrīvošanās kustībai līdzi juta gan.
Kad «Ziņas» jautāja pilsētas ainavu arhitektam Andrejam Lomakinam, ko nu var teikt par piecpadsmit gados krietni pastiepušos un sakuplojušo ozolu, viņš atbildēja, ka ir priecīgi pārsteigts, uzzinot, kā šis koks tur radies. Aplis pie uzbrauktuves uz gaisa tilta vēl gaida arhitektonisko izveidi, apzaļumošanu, taču, kad tā tiks veikta, ozols palikšot savā vietā. Arī no Ceļu policijas iebildumu neesot.
Koka stādu Gēliņa kungs, kā viņam parasts, atradis, pastaigājoties gar dzelzceļu uz Svētes tilta pusi. Viņš cerējis, ka šis būšot no tiem retajiem ozoliem, kas rudenī nenomet lapas. Taču kaut kas nav iznācis. Lapu nemetējs iestādīts kādā tukšā vietā Pasta ielas malā Stacijas parkā. Šis ozols ir tāds pats kā daudzi citi. Vecais vīrs priecājas, ka lielajā uzbrauktuves aplī sazaļojusi zāle, un pasmaida par dekoratīvajām betona bumbām, kas pirms pāris gadiem blakus ozolam «izaugušas» kā sēnes. Par dzīvi Gēliņš nesūrojas. Kopā ar Valeriju izaudzināti četri godīgi un strādīgi bērni. Viens dēls gan diemžēl ir aizsaulē. Taču pārējiem iet labi – visiem pašuzceltas mājas, jaunā paaudze skolojas. Koku stādīšana gan tagad neiznāk. Lai aizstaigātu līdz tai dzelzceļa malai, kur parasti ņemti stādi, vajag vairāk spēka.
***
Aina Labanovska
dzimusi 1929. gadā Liepājā strādnieku ģimenē.
No 1949. līdz 1954. gadam studējusi Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē.
No 1954. līdz 1962. gadam strādājusi par tiesnesi Jelgavā.
No 1962. līdz 2003. gada 1. maijam – advokātes prakse Jelgavā.
No 1988. līdz 1990. gadam – Latvijas Tautas frontes Jelgavas nodaļas līdzpriekšsēdātāja (kopā ar Imantu Geidānu).
Trīs bērnu māte un astoņu mazbērnu vecmāmiņa patlaban kā pensionāre dzīvo Ozolniekos.
***
Andris Tomašūns
Dzimis 1958. gadā Jelgavā.
1985. gadā neklātienē beidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti un iecelts par 4. vidusskolas direktoru.
No 1990. līdz 1993. gadam – Tautas frontes ievēlēts Augstākās Padomes deputāts.
No 1990. līdz 1995. gadam – Jelgavas Spīdolas skolas direktors.
No 1995. līdz 1998. gadam – 6. Saeimas deputāts no «Latvijas ceļa».
Kopš 2000. gada studē doktorantūrā Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas institūtā.
Patlaban skolas projektu vadītājs Spīdolas ģimnāzijā un skolotājs bērnu un jauniešu centrā «Junda».
Precējies, ģimenē divi bērni.
