Vasara ir intensīvākais augšanas laiks bērniem, puķēm un dzejniekiem. Lai sagatavotos rudenim, nepieciešams darbs, lai sasmaržotu zemi, nepieciešams deguns, lai būtu kopā, nepieciešams kāds, kas aicina.
Vasara ir intensīvākais augšanas laiks bērniem, puķēm un dzejniekiem. Lai sagatavotos rudenim, nepieciešams darbs, lai sasmaržotu zemi, nepieciešams deguns, lai būtu kopā, nepieciešams kāds, kas aicina.
Iveta Skapste Jelgavā dzīvo nesen – uz vienas rokas skaitāmus gadus –, bet no Kurzemes līdzi atvedusi kādu labu vīrusu – vietējo dzejnieku kopā pulcināšanu – un kopš pērnā gada inficējusi aptuveni desmit savējo. Šis vīruss nav latviešu tautai bīstams, tāpēc Jelgavas Latviešu biedrība ļāvusi to izslimot savās telpās. Tomēr – tas nepāriet. “Pirmais pusgads bija tāda šūpošanās, bet tagad redzu, ka viss notiek,” saka Iveta.
Kādam ir jāsāk darīt
Ivetai dzejas klubu tapšanā un pārtapšanā ir pieredze, viņai ir domubiedri Ventspilī, Tukumā, Kuldīgā, Saldū. “Kuldīgā bija nopietna padarīšana. Klubs organizēja arī radošos konkursus. Reizi gadā mums iesūtīja darbus. Žūrija atlasīja labākos, noslēgumā 15 autoru lasīja savu dzeju, bet divi vai trīs oficiāli tika aicināti būt par Dzejas kluba biedriem. Tolaik tas bija prestiži. Rīkojām nometnes, seminārus. Kurzemē mīl dzejniekus. No 1999. gada ik rudeni notiek vienotas Kurzemes Dzejas dienas. Tad mūs lutina, baro, sumina. Ēdam restorānos, pavadām skaistas naktis ar dziesmām un dzejām.”
Iveta attiecības ar Kurzemi nav pārtraukusi. “Gribu ko tādu arī šeit. Domāju, ka Kurzemes Dzejas dienas varētu iet plašumā, tajās iesaistīties arī Zemgale. Gribu, lai arī pie mums notiktu reģionālie jauno autoru konkursi, radošās nometnes. Vienkārši – kādam tas ir jāsāk darīt. Neesmu nekāda vadītāja. Kad man Latviešu biedrībā jautāja, vai es to varu uzņemties vadīt, apjuku, bet sapratu – jā. Ko citu? Ja gribu, lai tas notiek, tad pašai arī jādara,” secina Iveta. Pirmajā reizē, gaidot nezināmo dzejnieku tikšanos, viņa bijusi satraukusies ne pa jokam. “Atnāca Mārtiņš. Jautāju – vai raksti dzeju? Nē, bet man patīk lasīt. Vēlāk ieradās vēl pāris cilvēku. Uzmundrināja Vija Zelmene. Viņa ir aktīvākā biedrībā. “Izriktē” jauniešus, sabīda vecos. Nedēļu pēc pirmās tikšanās kopā ar Ilzi Stundiņu jau braucām ciemos pie Saldus dzejniekiem,” atceras Iveta.
Atrast kopsaucēju
Dzejas kluba nosaukums ir “Pieskāriens”. Vai nav mazliet tāds – nekāds? “Ar nosaukumu bija grūti. Biedrībai vajadzēja, lai būtu. Bet mēs esam ļoti dažādi gan vecuma, gan domāšanas stila ziņā. Grūti bija atrast kopsaucēju. Kas vienam patīk, otram neder. Bet tieši tā ir labi. Ir dažādība. Man tā liekas.” Vienīgi – Iveta grib kopīgi augt, arvien pieaugt. Kvalitatīvi.
Ir dažādas idejas. Klubu atbalsta arī Aivars Eipurs (jelgavniekiem) jeb Eduards Aivars (dzejas cienītājiem). “Janvārī Latviešu biedrībā notika literārs pasākums barikāžu atcerei. Neizdevās varbūt tieši tā, kā gribējās. Tomēr notika – Eipurs lasīja savu dzeju, klausījās mūsējo. Viņš atbalsta morāli. Un man ir prieks, ka mana dzeja izdota tajā pašā grāmatā, kur Eipura,” atzīstas Iveta.
2003. gadā, pateicoties literatūras zinātniekam Valdemāram Ancītim un Saldus Domes finansiālam atbalstam, iznāca grāmata “Saldus saules lēkts”, kurā bija apkopoti visu to dzejnieku dzejoļi, kuriem bijusi kāda saistība ar Saldu.
Vēl šajā laikā sarīkota tikšanās ar dzejniekiem studentiem. Abām “draudzīgajām partijām” paredzēts kopīgi organizēt arī Raiņa 140. dzimšanas dienu.
Raiņa parkā jau arī šī lieta sākās. “Pagājušajā rudenī eju, skatos – parkā dzeju lasa. Prasu, kas te notiek? Atzinos, ka es arī citreiz gribu piedalīties. Tā arī viss notika.”
Domu sēja, domu pļāva
Maija beigās pie jelgavniekiem atbrauca tukumnieki – ar kūkām, puķēm un dzejām. Tukumniece Baiba Talce īsi ieskicēja savējo dzejas tikumus un kopā nākšanas tradīciju jau 40 gadu garumā. Pašlaik tukumnieki strādā pie savas dzejas grāmatas izdošanas. Par to vairāk rūpējas jaunais dzejnieks Imants Liepiņš, kas maizi pelna, tulkojot lietišķos tekstus no angļu valodas. Tomēr viņiem joprojām nav savas mājvietas, kā tas ir jelgavniekiem. Savulaik literāti pulcējušies Tukuma avīzes paspārnē, bet tagad tas pajucis.
“Mani vienmēr izbrīnījis tas, cik daudzi cilvēki raksta. Šķiet, ka nav daudz tādu, kas savā dzīvē nebūtu uzrakstījis vismaz vienu dzejoli. Nāk mīlestība, raksta dzejoļus. Mums ir Madara. Arī raksta par mīlestību, bet man ir tāda sajūta, ka viņa rakstīs vienmēr,” domā Iveta.
“Dzeja ir izteiksmes veids, kur var nebūt loģikas. Man vienā dzejolī ir tāda rinda: “… acis pukst krūtīs bez sirds…” Izņemot ārā, trūkstot loģikas, bet vai tad šis teikums neko nepasaka?”
Par aprēķinu, par mīlestības trūkumu. Sirds vietā acis, kas prot vērtēt, vērot, bet… mīlēt neprot. Redz, kā. “Man saka – ņem to teikumu ārā. Protams, neņemu. Kas strādā ar sausiem faktiem, tam, pilnīgi droši, visā nepieciešama loģika. Dzeja jau nav tikai faktu konstatācija.”
***
Tukumnieku domu graudi. Sēti maija beigās Jelgavā pie kafijas tases brīvā gaisotnē.
– Ja vari būt ar sevi, tad vari rakstīt dzeju. Nora Ikstena teic, ka visvairāk cilvēks izdara tad, kad neko nedara.
– Domu telpā ir ko darīt. Domas cilvēku iznes otrā krastā.
– Lielie gari izplaukst un uzzied, mazie – ieiet sevī un izdzīvo. Mēs rūgstam, bet šajā procesā pārradīšana notiek plašāk.
– Dzejas nedrukāšana veicina to, ka pietiek ieslēgt bungmašīnu un repot.
***
Pasaules ļaunums
pie manis iekļuva
4.00 naktī pa
atvērtu logu,
un man pašai tobrīd no sevis
palika bail.
Īsti vīri neraud,
Īstiem vīriem ieroči rokās.
— — — — — — — —
Visas sāpes pārvēršas
9. un 14. kalibra lodēs,
kas lido bez mērķa un lomas.
Īsti zirgi kā metāla zirgi,
īsti vīri ar metāla sirdīm.
Neraud, bet liek raudāt citiem.
Madariiic
nepabeigtais skūpsts…
(es to baudu kā tēju
ar pirmo malku,
nedaudz applaucējot lūpas
un mēli)
turpinu un turpinu
tevi skūpstīt
(karsta mēle
karstas lūpas kā no tējas).
Ilze Bērzariņa
Nopietnība graužas
kā adīta asā dzijā,
mēs satiekam savu brīdi,
mijoties no nebija uz bija.
Man nepietiks
tev ko sacīt,
pārāk liels ir šis guvums –
manās un tavās acīs
sabalansējas tuvums.
Un tīši
epilogs izpaliek –
lai jau nu
romantiķiem tiek.
Iveta Skapste
