Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāju Ritu Stūrāni un Jelgavas novada Sociālā dienesta Sociālā darba nodaļas vadītāju Lindu Ozolu intervē Dace Diržine un Gaļina Kudrjavceva.
– Kādas ir pēdējā laika tendences attiecībā uz pašvaldības sociālo pabalstu saņēmēju skaitu? Tas samazinās? R.S.: Pēdējā tautas skaitīšana parādīja, ka Jelgavā iedzīvotāju skaits no līdzšinējiem 65 tūkstošiem samazinājies līdz 62 582. Bezdarba procents Jelgavā jau gadiem ir viens no zemākajiem valstī – pašlaik ap astoņiem procentiem. Darbspējas vecuma cilvēku ir ap 66 procentiem no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Līdz šim ģimeņu skaits, kas sociālajā dienestā vēršas, pieprasot pabalstus, bija ar augošu tendenci, īpaši to varēja just, sākot no 2008. gada, un katru gadu gan pieprasītāju skaits, gan piešķiro pabalstu summas tikai augušas. Taču šogad par aptuveni 18 procentiem samazinājies garantētā minimālo ienākumu (GMI) pabalsta saņēmēju skaits. Trūcīgas personas statuss 1. oktobrī Jelgavā bija spēkā 2901 personai, kas ir par 30 procentiem mazāk nekā iepriekšējā gada desmit mēnešos. Jāatzīst, ka vēl pirms gada, plānojot šā gada budžetu, ar tādu samazinājumu nerēķinājāmies.L.O.: Novadā šogad arī izjūtams pabalstu saņēmēju skaita kritums. Samazinājies gan trūcīgo iedzīvotāju, gan dzīvokļu pabalsta saņēmēju skaits, kā arī sarucis GMI pabalsta prasītāju skaits. Patiesībā saņemt pabalstu nav nemaz tik vienkārši. Mēs ļoti stingri skatāmies uz cilvēku iesaistīšanu līdzdarbības pasākumos. Jelgavas novads vairāk piedāvā atbalsta pasākumus, kas vērsti uz atkarības ārstēšanu un citu problēmu risināšanu, stingri kontrolējam darba meklēšanas lapas. Minētie pasākumi klientiem ir apgrūtinoši, jo rada nepieciešamību sakārtot savu dzīvi. Ģimenēm prasām nokārtot uzturlīdzekļu piedziņu, ko daudzi nevēlas darīt, un līdz ar to viņi nereti izvēlas labāk nevērsties sociālajā dienestā. Jāatzīst, ka daļa klientu savu dzīvi ir nostabilizējuši un paši tiek galā. – Kādi pabalsti veido lielāko daļu? R.S.: Apmēram 30 procentu no kopējā finansējuma tiek izlietoti dzīvokļa pabalstiem, jo mājoklis ir svarīgākais, un tā vērtē arī paši pabalstu prasītāji. Aptuveni tikpat līdzekļu tiek tērēts dažādiem ģimeņu atbalsta pasākumiem (ēdināšanai skolā, dāvanu kartēm mācību līdzekļu iegādei, transporta kompensācijām un citiem). Jau esam pieraduši, ka atsevišķu pabalstu veidu kopapjoms Jelgavai ir vismaz pusmiljons latu. – Ar ko var saistīt GMI pabalsta saņēmēju skaita samazinājumu?R.S.: Šim gadam raksturīgi tas, ka pie mums pārstājusi vērsties daļa to cilvēku, kuri nepiekrīt iesaistīties nodarbinātību veicinošajos jeb līdzdarbības pienākumos, jo redz, ka pasākums tiek stingri uzraudzīts un ka trīs stundas dienā patiešām ir jānostrādā. Daļa klientu nespēj ilgstoši koncentrēties uz kaut kādām konkrētām darbībām, jo darba pieredzes līdz 30 vai pat vairāk gadu vecumam viņiem nav bijis nekādas. Darbs viņam ir apgrūtinājums, un cilvēks uzskata, ka labāk iztiks kaut kā, ar citiem ienākuma avotiem. Vēl diezgan daudzi no pabalsta atsakās, jo tiek prasīta informācija par viņu kontu stāvokli. Nereti tur parādās reāli ieskaitījumi, kas kalpo kā pierādījums citu ienākumu esamībai.– Ja kāds uzņēmums pārtrauc darbību, atlaiž cilvēkus vai samazina algas, vai izjūtat pabalstu pieprasītāju pieplūdumu?R.S.: Īpaši nē. Pēdējo reizi to esam jutuši, kad likvidējās «Jelgavas maiznieks». Kad sāka runāt par skolēnu skaita samazināšanos skolās un pedagogu alga bija 275 lati par likmi, pie mums nāca skolotāji, jo daudziem ienākumi ģimenē bija ļoti zemi. Diemžēl skolotāji ir pārāk redzama mūsu klientu grupa, un man bija ļoti žēl un nepatīkami, ka mūsu valstī tā var notikt. – Kādu saredzat šā brīža vidējo sociālā pabalsta saņēmēja portretu? L.O.: Lielākā daļa klientu ir darbspējas vecumā, ļoti daudz ir ilgstošo bezdarbnieku ar pieaugušiem bērniem, vecumā ap 40 – 50 gadiem, gan vīrieši, gan sievietes. R.S.: Jelgavā GMI pabalstu saņēmēju vidū ģimenes ar vienu vai diviem bērniem ir gandrīz 44,4 procenti, ģimenes ar vienu un vairākiem darbspējīgajiem, bez bērniem, ir 35 procenti (te iekļauti arī pensionāri un ilgstošie bezdarbnieki), savukārt ģimenes ar trim un vairāk bērniem ir vairāk nekā 20 procenti. Ļoti bieži vecāki strādā, bet viņiem ir ļoti zemi ienākumi, vai arī ir bezdarbnieki. Pabalstu saņēmēji bez bērniem un darbspējīgajiem ir aptuveni viens procents. – Vai pašreizējā pabalstu sistēma ir pietiekami motivējoša, lai cilvēks meklētu darbu un strādātu?R.S.: Pagājušajā gadā GMI pabalsts uz vienu personu ģimenē bija vidēji 201 lats, maksimālā izmaksātā summa mēnesī pārsniedza 400 latu. Ņemot vērā, ka pabalstus neapliek ar nodokļiem, darbs par minimālo algu, īpaši cilvēkam ar labu izglītību, nav vilinoša perspektīva, savukārt cilvēkam bez izglītības un profesijas nav īpašas motivācijas strādāt, jo pabalstu saņemšanas termiņš ir neierobežots. Vidēji GMI pabalstu ģimene saņem septiņus mēnešus gadā. Esam sapratuši, ka izaugusi no pabalstiem atkarīgo paaudze, bet normatīvā regulējuma dēļ pašvaldībai šo procesu ir grūti ietekmēt.L.O.: Pašreiz jaunākais ir tas, ka iztikas pabalstu jeb GMI grasās samazināt no 40 līdz 35 latiem, bet valsts līdzfinansējumu – pārtraukt.R.S.: Atgriežamies pie tā, kas bija pirms pieciem gadiem, un pašvaldības budžetā tas ir gana būtisks trieciens. Pašvaldībām ir ieteikumi, kā uzlabot demogrāfisko situāciju, kādu papildu atbalstu sniegt daudzbērnu ģimenēm. Pašlaik veicam aprēķinus par daudzbērnu ģimeņu atbalstam nepieciešamo finansējumu. L.O.: Būtu labi, ja valsts institūcijas uzticētos pašvaldībām un ļautu pašām izvērtēt un noteikt kritērijus, kādām ģimenēm un ar kādiem nosacījumiem GMI pabalstu piešķirt. Ja valsts nevis noteiktu vienādu ienākumu slieksni, bet kritērijus, kam pabalstu piešķirt, kādu līdzdarbību par to prasīt no konkrētā cilvēka, uz cik ilgu laiku, varētu noteikt pašvaldība, tas būtu vispareizāk. – Vai kaut kas mainījies dzīvokļa un apkures pabalstu saņemšanas kārtībā vai apmēros?R.S.: Kurināmā pabalsts pilsētā jau piekto gadu ir nemainīgs, un tie ir 115 lati malkas vai cita kurināmā iegādei personām, kuru ienākumu līmenis uz vienu ģimenes locekli nepārsniedz 90 latu (viņam nav jābūt trūcīgā statusam, ar kuru var iegūt arī GMI pabalstu). Dzīvokļa pabalsta lielāko daļu veido pabalsts apkurei – pagājušajā gadā tie bija 174 lati. Dzīvokļa pabalstā ietverta materiālā palīdzība individuālajai vai centralizētajai apkurei, īres pabalsts, pabalsts par komunālajiem pakalpojumiem, elektrību, gāzi.L.O.: Jelgavas novadā dzīvokļa pabalstu trūcīgai ģimenei (personai) piešķir ar nosacījumu, ka tiek noslēgta vienošanās par līdzdarbības pienākumu veikšanu. Pabalsta apmērs ir līdz 120 latiem gadā, un novadā uz to var pretendēt tikai personas ar trūcīgā statusu. Tā nav īpaši liela summa, līdz ar to pabalsts vispirms tiek novirzīts komunālo maksājumu segšanai, lai persona nepaliek bez pajumtes. Atlikušo daļu var novirzīt kurināmā iegādei. Pieprasītājs kopā ar sociālo darbinieku pilda izvērtējuma lapu, skatās, kādi ir rēķini, parādi, kas būtu prioritātes. Ja ir lieli komunālie parādi (virs 200 latiem), tad pabalstu piešķiram par kārtējo mēnesi un uz priekšu, bet ar parādu viņam jātiek galā pašam. R.S.: Iedzīvotājam arī jāsaprot, ka mēs nevaram uzreiz piešķirt visu maksimālo summu, jo esam iestāde ar savu finanšu plūsmu, tāpēc jau sen ikmēneša summu pārskaitām pakalpojuma sniedzējam.– Kā pildās sociālais budžets, vai gada beigās nebūs nepieciešami papildu līdzekļi? L.O.: Vajadzētu pietikt. No septembra novadā ir dotācija mazāko skolēnu pusdienām. Tā kā tas nav brīvpusdienu pabalsts, ļoti liela grupa, kas iepriekš to saņēmusi, «krīt ārā». Ceru, ka šīs dotācijas mudinās vecākus uzlabot arī demogrāfisko situāciju, jo sapratīs, ka vide ir draudzīga. Labi, ka pašlaik iespēja paēst siltas pusdienas ir vismaz visiem sākumskolēniem, jo šajā vecumā veidojas pareizi ēšanas paradumi. R.S.: Domāju, ka pilsēta iztiks ar mūsu sfērai paredzēto summu, jo ir mazāk GMI pabalstu saņēmēju, kā arī nav apgūta summa, kas bija rezervēta pensionāru braukšanai pilsētas sabiedriskajā transportā vasaras mēnešos. Nopietni jāseko līdzi, kas notiek ar elektroniskajiem norēķiniem par skolēnu braukšanu pilsētas sabiedriskajā transportā. Lielākās problēmas rodas, kad vecāki maina bērna mācību iestādi un tā atrodas ārpus pilsētas robežām. Tad, lai mūsu pabalstu varētu saņemt arī turpmāk, jāiegūst pilsētas iedzīvotāja karte. Pirmkārt jāpaziņo izglītības iestādei par skolas maiņu, tad līdzšinējā karte tiek anulēta, cilvēkam jāvēršas bankā un jāslēdz jauns līgums par iedzīvotāju karti. Tas viss prasa zināmu laiku. Runājot par braucēju skaitu sabiedriskajā transportā, tā ir vistīrākā budžeta plānošana. Likums nosaka par katru braucienu veikt konkrētu uzskaiti, un tas ir ikviena pārvadātāja pienākums. Mūsu pienākums ir pēc iespējas atbalstīt savus klientus šajā procesā. Civilizētajā pasaulē sen vairs nav tā, ka samaksā vienu summu un visu dienu vizinies, kur un cik patīk. Piemēram, Austrijā šāda uzskaite bija jau vismaz pirms septiņiem gadiem. Ja jābrauc vairāk, iespējams, nepieciešams iegādāties mēnešbiļeti, kas pagaidām vēl ir, bet pēc jaunā gada paredzēts, ka arī to var skart izmaiņas. – Šķiet, jaunais braukšanas karšu veids Jelgavā vecākiem nav draudzīgs…R.S.: Vecākiem jāvērtē, cik pulciņus bērns apmeklē. Nevaram izrēķināt vidējo braucienu skaitu un piemērot visiem vienādi. Jādomā, vai mans bērns var radoši izpausties trijos pulciņos un vēl aizbraukt uz sporta treniņiem. Uzskatu, ka nodarboties piecās dažādās vietās divreiz nedēļā ir bērna mocīšana. Tā ir vecāku atbildība, viņiem jānovērtē, kādas ir bērna spējas. Skatīsim reālo situāciju un tad vērtēsim iespējamos atbalsta pasākumus.– Lielākais pabalstu saņēmēju skaits ir ģimenes ar bērniem. Vai ir pietiekams pašvaldības atbalsts šai iedzīvotāju kategorijai? R.S.: Nekad nevienam nevar iedot tik daudz, lai viņam būtu pietiekami. Diemžēl mūsu pilsētā netrūkst ģimeņu, kas te ieradušās darba vai labākas dzīves meklējumos, un ir ļoti daudz ģimeņu, kuru dzīvesvieta nav deklarēta Jelgavā. Taču cilvēks, kas ir ļoti atbildīgs par to, kas viņa dzīvē notiek, tik avantūristiski nemetas uz kaut kurieni ar domu: kā būs, tā dzīvos. Šie cilvēki, gandrīz kā likums, ir ar dažādām problēmām – alkoholismu, agresīvu uzvedību –, un tad mēs par ģimenēm uzzinām no pašvaldības policijas, bāriņtiesas, kas lūdz veikt sociālo darbu ar šīm ģimenēm. Taču, ja ģimenes locekļu dzīvesvieta nav deklarēta Jelgavā, nekas vairāk par konsultāciju nepienākas. Viņi ir kā ceļotāji, un esam cilvēkus mudinājuši likumīgi noformēt savu atrašanos Jelgavā. Tas ir viens no faktoriem, kāpēc arī samazinās pabalstu pieprasītāju skaits – citi nenāk, jo aizbraukuši no Latvijas, un viņiem nevajag pašvaldības atbalstu. Citi nevar prasīt pabalstu, jo atrodas šeit nelikumīgi. Mani mulsina vēl kas: atsevišķos gadījumos, iespējams, speciāli tiek piemeklētas īrnieces ar sociālās funkcionēšanas problēmām un vairākiem bērniem. Tikko vienā adresē tādas personas nogādājam uz «dzimto» pašvaldību, kur cilvēks deklarēts, tā nākamā tāda pati īrniece ar līdzīgu ģimenes sastāvu ir klāt. Tas ir bizness vai kaut kāda veida izmantošana, nezinu, bet mums jābūt pietiekami uzmanīgiem. – Vai Jelgavā nav tendence augt romu tautības cilvēku skaitam?R.S.: Viņu skaits pie mums regulāri aug. Tā ir vienīgā tautība, kuru ģimenēs ir pozitīvs iedzīvotāju skaita pieaugums. Jāņem vērā, ka Jelgavā romu ir ap 1,6 procenti no oficiāli reģistrētajiem iedzīvotājiem, bet viņi paši atzīst, ka šis skaits varētu būt trīs reizes lielāks. Atšķirībā no citiem viņi regulāri parūpējas, lai saņemtu pašvaldības atbalstu. Citiem iedzīvotājiem tas ne pārāk patīk, taču mums vienīgais pabalsta piešķiršanas kritērijs ir cilvēka materiālais stāvoklis vai citi normatīvajos aktos noteikti nosacījumi. Ja kāds apgalvo, ka romi tiek diskriminēti, saku – Slovākijā šīs tautības cilvēki dzīvo neapskaužami, salīdzinājumā mums viss ir civilizēti. Tāpat nevaru piekrist tam, ka romi ir īpaši: skolā nespēj noturēt uzmanību, ka viņiem ir vajadzīgs cits stundu ilgums un tamlīdzīgi. Runa ir ne tikai par temperamentu, bet arī audzināšanu. Mums ir arī daudz romu ar pietiekami augstu izglītības līmeni un stāvokli sabiedrībā, un viņi uzvedas pavisam citādi.– Vai mūsu vidū ir daudz īpaši cienījama vecuma cilvēku, kuriem ir 100 un vairāk gadu?R.S.: Šīs ziņas mainās, bet pēdējā laikā vērojama tendence, ka ilgdzīvotāju skaits palielinās. Pēdējos divos gados Jelgavā ilgdzīvotāji, kas sasniedz 100 un vairāk gadu, ir no deviņiem līdz vienpadsmit cilvēkiem gadā. Pilsētā vecākajam iedzīvotājam šogad bija 104 gadi, diemžēl viņa vairs nav mūsu vidū. L.O.: Novadā nav tik daudz ilgdzīvotāju – divi trīs simtgadnieki gadā. – Vai sociālajos dienestos pietiek kvalificētu darbinieku?R.S.: Ir samazinājies iedzīvotāju skaits, tāpēc normatīvu – viens darbinieks uz tūkstoš cilvēkiem – nupat esam izpildījuši.L.O.: Arī mēs tiecamies uz normatīvo aktu prasību izpildi. Nesen bija konkurss uz divām vakantām sociālā darbinieka vietām, pieteicās seši ļoti labi kandidāti – izvēle nebūs viegla. – Vai plānotais mobilitātes pabalsts motivētu cilvēkus no laukiem doties strādāt uz pilsētu? L.O.: Pagaidām tas uz Zemgali neattiecas, bet uzskatu, ka šis plānotais pabalsts nav ļoti motivējošs, turklāt ir salīdzinoši neliels. Ceļa izdevumi, komunālie maksājumi, dzīvojot pilsētā, cilvēkam obligāti jānoslēdz īres un darba līgums. Turklāt darba devējs nevar būt pašvaldības vai valsts iestāde.R.S.: Tomēr tas ir mudinājums novērst «pelēko ekonomiku», ar ko jācīnās valstiskā līmenī. Nevar pieļaut, ka personas, kas nemaksā nodokļus, saņem sociālos pakalpojumus.L.O.: Līgumus jau noslēdz, bet pēc tam, skatoties uz algas izziņu, zinot, ka cilvēks brauc strādāt uz Jelgavu, redzam, ka viņam algas pat biļetei nepietiek. Nezinu arī, vai ģimene varētu izdzīvot ar šo pabalstu, piemēram, Jelgavā.R.S.: Tas nav pamudinājums mainīt dzīvesvietu, bet gan meklēt darbu. Atcerieties, kad Elejā vēl bija vilciens Meitene – Rīga, uz Rīgu brauca strādāt liela daļa iedzīvotāju. Arī Kalnciema autobuss ir pietiekami pilns. L.O.: Svarīgi arī, lai cilvēki paliek laukos. Uz pilsētu brauc strādāt tie, kas to grib darīt. Bet tie, kuriem nav motivācijas strādāt… Grūti pateikt, uz kādu grupu pabalsts tiek orientēts, jo neredzu starp Sociālā dienesta klientiem cilvēkus, kas varētu to izmantot. Tie, kas sākuši ķepuroties, paši atradīs darbu, un pabalstu neizmantos.– Kādām, jūsuprāt, jābūt demogrāfiskās politikas prioritātēm?L.O.: Domāju, ka ļoti svarīgi ir bērnu pieskatīšanas pakalpojumi, jo daudzi vecāki nevar sākt strādāt, ja mazajam nav vietas bērnudārzā – ne novadā, ne Jelgavā.R.S.: Arī cilvēkam pašam jādomā par savu profesionālo izaugsmi, nav pieņemams, ka cilvēks bez izglītības saņem vairāk nekā profesionālis ar izglītību. Jābūt gataviem savā dzīvē vismaz trīs reizes mainīt nodarbošanos atbilstoši situācijai. Arī māmiņu algām jābūt atbilstoši sociālajām iemaksām. Jātiek vaļā no ienākumu nevienlīdzības – nevar būt tā, ka valdes locekļiem algas palielina, bet skolotājiem tās ir zem iztikas minimuma. Bet, ja valsts negrib saglabāt Latviju ar iedzīvotājiem, lai tā arī pasaka.– Vai var palīdzēt pabalstu celšana?R.S.: Tas ir tikai krīzes risinājums.L.O.: Labāk domāt par tiem pakalpojumiem, kas nav atkarīgi no indivīda. Jauni vīrieši arī laukos grib apmeklēt kultūras pasākumus, vēlas labus ceļu un autobusu – videi jābūt cilvēkam draudzīgai.– Vai kontingents sociālajā mājā Pulkveža O.Kalpaka ielā nerada daudz problēmu?R.S.: Protams, nav labi, ka iestāde ar šiem iedzīvotājiem atrodas zem viena jumta, bet, no otras puses, viņi ir vairāk pieskatīti. Arī policijas postenis ēkā motivē ievērot kārtību. Savus noteikumus «uzlicis» apsaimniekotājs – Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde –, jo ir noteiktas stundas, kad durvis tiek slēgtas. Tas disciplinē.– Kāda ir situācija Stacijas ielas namā?R.S.: Tur arī atrodas mūsu iestādes, bet kontingents ir vēl bēdīgāks – dzīvo daudz sodu izcietušu personu. – Vai Jelgavai nav nepieciešams savs veco ļaužu nams?R.S.: Vieglāk maksāt un kontrolēt pakalpojuma kvalitāti, nekā pašiem to nodrošināt. Ieliekot divus vai divarpus cilvēkus mēnesī pansionātos, mums nav problēmu ar viņu izvietošanu. Lielākā daļa atrodas Ozolniekos, tur katru mēnesi maksājam ap 14 tūkstošiem latu, bet pavisam Latvijā ir deviņas aprūpes iestādes, kur izmitināti mūsu cilvēki. Cik vien ilgi iespējams, nodrošinām arī aprūpi mājās.– Ko plānots veidot bijušajā Minesotas programmas ēkā?R.S.: Mums ir pietiekami daudz neaptverto grupu, ar kurām jāstrādā, tāpēc tur būs pieejami veselības veicināšanas pakalpojumi personām ar atkarībām, ilgstošiem bezdarbniekiem, sodu izcietušām personām. Tas varētu būt dienas aktivitāšu centrs, jo cilvēki novērtē, ja par viņiem kāds interesējas. Ja kaut viens no viņiem sāks dzīvot citādi, jau tas būs labi.– Vai nākamā gada budžets būs nepieciešams līdzīgā apmērā? R.S.: Ja valsts politika būs vērsta uz īpašu daudzbērnu ģimeņu atbalstu, vajadzēs ievērojami vairāk. Jāvērtē arī, kas notiek ar e-kartes ieviešanu.
