Kamēr vasara pilnā plaukumā, Jelgavas ielās vēl var manīt svešās mēlēs runājošus cilvēkus, bet rudens pusē šajā jomā iestājas tāds pats miers kā dabā, jo Latvija nevilina ne ar slēpošanas kūrortiem, ne citiem ziemas priekiem.
Kamēr vasara pilnā plaukumā, Jelgavas ielās vēl var manīt svešās mēlēs runājošus cilvēkus vai transporta līdzekļus ar ārvalstu numuriem, bet rudens pusē šajā jomā iestājas tāds pats miers kā dabā, jo Latvija nevilina ne ar slēpošanas kūrortiem, ne citiem ziemas priekiem. Īstais laiks palūkoties, kādi tad mēs izskatāmies tūristu acīs.
Pēdējos gados tik daudz runāts par nepieciešamību attīstīt tūrisma industriju Jelgavā un visā Zemgalē, ka liekas – mums nevar būt nekādu problēmu, lai pilsēta ārvalstniekiem kļūtu par īstu pērli. Šis tas, protams, izdarīts, taču ir gana daudz mīnusu, kas mūsu pilsētas un rajona popularitāti neceļ, tāpēc “Ziņas” veica eksperimentu – cik viegli vai grūti klājas tūristam Jelgavā.
Ja cilvēks pirmo reizi mūžā mēģina atrast Jelgavu, pārsvarā viņam tas izdodas diezgan veiksmīgi, jo pilsētas tuvumā norādes ir manāmas. Protams, nevar salīdzināt ar Eiropu, kur attiecīgas ceļa zīmes ir pie katra krustojuma, taču, ja iepriekš iegādāta karte, nomaldīties ir gandrīz neiespējami. Cita lieta – atrast pilsētas centru. Ir vismaz divas vietas, kur trūkst norāžu tā virzienā – aiz gaisa tilta, braucot no Lietuvas robežas puses, un nokļūstot Jelgavā no Tērvetes. Kāds tūrists atzīst, ka galvu sajaucis Loka maģistrāles un Kalnciema ceļa krustojums, kurā, braucot no Rīgas ielas puses pa Loka maģistrāli, nav norādes uz centru. “Tā kā īsti nezināju, kurā pusē pilsēta atrodas, pagriezos pa labi, taču drīz vien konstatēju, ka izbraucu no tās,” skaidro autobraucējs. Pilsētas tēvi gan sola, ka drīzumā šādas ceļa zīmes varētu parādīties. Diemžēl jaunās norādes ar vietu nosaukumiem autovadītājam vēlamo efektu nedod – no ielas nelielie uzraksti praktiski nav saskatāmi (par diennakts tumšo laiku nemaz nerunājot), atliek kāpt no mašīnas laukā un iet skatīties. Tieši tas pats attiecas uz ielu nosaukumu plāksnītēm. Daudzviet, kur mājas atrodas tālāk no ielas, būtu ērtāk, ja tās tiktu izvietotas arī uz krustojuma stūra, kā tas, piemēram, ir Vīgriežu un Rūpniecības ielas krustojumā.
Ļoti nopietns mīnuss – pilsētā trūkst informācijas par vēsturiskām un citādi interesantām vietām, kas būtu saistošas tūristam. Tas attiecas ne tikai uz norādēm autobraucējiem, bet arī gājējiem. Kartes un kaut neliela informācija atrodama gandrīz visās viesnīcās, tiesa, bezmaksas bukleti, kas ir arī vācu un krievu valodā, pazūdot tik ātri, ka uzskatāmi par deficītu, atzīst viesnīcas darbinieki. Vienā viesnīcā “Ziņām” neslēpa, ka daži tūristi sūdzas par informācijas trūkumu, tāpēc darbiniekiem nākoties stāstīt, ko un kad var apskatīt, kā to atrast. Tūrisma informācijas centra, kas neizprotamu iemeslu dēļ strādā tikai darba dienās, tūrisma karte neiztur kritiku. Tajā gan ir uzskaitīti Zemgales ievērojamākie apskates objekti, taču ne pie viena nav adreses, tikai telefona numurs. Interesanti, vai kartes veidotāji (Zemgales attīstības aģentūra un Zemgales tūrisma darba grupa) domā, ka tūrists to tik vien vēlas, kā zvanīt pa tālruni?
Par muzejiem neko sliktu teikt nevar – sestdienās, svētdienās tie lielākoties ir atvērti, vienīgi Kurzemes hercoga kapenēs no oktobra līdz maijam brīvdienās iekļūt nav iespējams. Tiesa, labāk, ja muzejus ārpus pilsētas iepriekš sazvana. Tā ir garantija, ka apmeklētājs tiks tālāk par ārdurvju slieksni.
Vasarā itin bieži var redzēt, ka pilsētai cauri brauc kolonnas ar dzīvojamiem treileriem no dažādām Eiropas valstīm, taču diemžēl mūsu rajonam viņi dodas garām. Kādēļ? Tā ir visas Latvijas, arī Jelgavas rajona, sāpe. Proti, nav treileru parku, kuros būtu iespējams “pieslēgties” elektrībai. Gan dzirdēts, ka daži uzņēmīgi cilvēki domā par tādu iekārtošanu netālu no Jelgavas.
Bēdīgi, ka citās Latvijas pilsētās informācija par ievērības cienīgiem objektiem iegūstama vai ikkatrā kafejnīcā, taču pie mums tur pasniedz tikai vēdera priekiem paredzētas lietas.
