Ar Kārļa Ulmaņa rīkojumu 1919. gada 10. oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku ģenerāļa Simonsona vietā tika iecelts pulkvedis Jānis Balodis, kas vēlāk kļuva kara ministrs.
Ar Kārļa Ulmaņa rīkojumu 1919. gada 10. oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku ģenerāļa Simonsona vietā tika iecelts pulkvedis Jānis Balodis, kas vēlāk kļuva kara ministrs.
1919. gada rudenī Jānis Balodis tieši nevadīja Jelgavas atbrīvošanas cīņas. Vēsturnieks E.Andersons savā grāmatā «Latvijas vēsture 1914. 1920.» 527. lappusē raksta: «Militārās zinībās vājais Balodis dabūja izcilus palīgus, 27. oktobrī par štāba priekšnieku iecelto pulkvedi Pēteri Radziņu un kā operatīvās daļas vadītāju Voldemāru Ozolu (abi virsnieki bija ar augstāko ģenerālštāba izglītību un Pirmā pasaules kara kauju pieredzi. A.C.) …ar viņiem vācu komandieri zināšanās un spējās sacensties nevarēja.» Tieši viņu rūpīgi pārdomātās militārās operācijas (arī Jelgavas ieņemšanai) 1919. gadā nodrošināja Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta spēkiem.
Tiešie izpildītāji kaujas laukā, cīnoties par mūsu pilsētas atbrīvošanu, bija: Latgales divīzija (komandieris zemgalietis pulkvedis Krišjānis Berķis), tās 7. Siguldas kājnieku pulks (komandēja pulkvežleitnants Oskars Kalniņš) un Daugavpils pulks (pulkvežleitnants Andrejs Krustiņš), kā arī 6. Rīgas pulks (pulkvedis Jānis Apinis) no Vidzemes divīzijas.
Šos grupējumus atbalstīja, tieši pilsētas ieņemšanā nepiedaloties, pulkvežleitnanta Hasmana grupējums un pulkvežleitnanta Artura Aparnieka partizānu pulks.
Toreiz, 1919. gada 21. novembrī ap pulksten 11, Jelgavā pa Dobeles šoseju ielauzās Siguldas pulka 2. bataljons, kuru komandēja kapteinis Alksnis, bet caur Ezera vārtiem Daugavpils pulka 1. bataljons, kuru komandēja kapteinis Kambers un kapteinis Poruks. Ap šo laiku ar labo spārnu pie Jelgavas tilta gala, ar kreiso pie Lielupes tilta, pa ledu šķērsojot upi, Rīgas pulka 1. bataljona (komandieris kapteinis Krišjānis Šlosbergs) un 2. bataljona (komandieris kapteinis Jānis Priede) rotas ar kauju ieņēma dzelzceļa staciju un pēc tam arī tiltus. Cīņās piedalījās arī 3. bataljona (komandēja virsleitnants Hasmans) 10. un 12. rota, bet pievakarē pilsētā ienāca Siguldas pulka 1. bataljons. Cīņā par staciju un tiltiem tika ievainoti rīdzinieku rotu komandieri kapteiņi Valentīns Zernis un Vilis Upenieks nākamie Lācplēša Kara ordeņa kavalieri. Kaujās par Jelgavu piedalījās arī Daugavpils pulka 3. bataljons, ko komandēja savulaik pilsētas ģimnāziju beigušais virsleitnants Arturs Kēlers, bet 1. bataljona rindās karoja no Jelgavas brīvprātīgo rotas veidotā 4. rota.
Armijas cīņās pret Bermontu kapteinis Arturs Danenbergs veicis Dienvidfrontes artilērijas priekšnieka pienākumus, bet zemgalietis Francis Virsaitis Jelgavas atbrīvošanā nav piedalījies, jo 16. novembrī ticis aizsūtīts uz karaskolu.
Vairumam Jelgavas atbrīvošanas kauju virsnieku dzīve beidzās traģiski pēc 1941. gada 14. jūnija. Ģenerālis Jānis Balodis izsūtījumā izdzīvoja, 1956. gadā atgriezās Latvijā. Miris 1965. gadā.
P.S. Šajā publikācijā minētie uzvārdi presē kopā minēti pirmoreiz.
