Baznīcu nakts tradīcija Latvijā mērāma jau septiņu gadu garumā. Baznīcu nakti rīko nodibinājums “Baznīcu nakts fonds” kopā ar Latvijas kristīgo konfesiju draudzēm. Baznīcu nakts ir satikšanās ar skaistumu baznīcas kultūras, mākslas un garīgo vērtību mantojumā.
“Gaisma ir nākusi pasaulē” – vārdi no Jāņa evaņģēlija ir Baznīcu nakts devīze un notikuma īpašās pievilcības avots. Baznīcu nakts aicina šo Gaismu piedzīvot, sastopoties ar Dieva skaistumu Latvijas baznīcās, cilvēkos un katram savā dvēselē.
Izsludina jaunu kārtību
1522. gadā pirmo reizi dokumentos minēts, ka Jelgavā ir sava baznīca. Par to raksta baznīcas vēsturnieks Teodors Kalmeiers, atsaucoties uz kādu mūsdienās zudušu dokumentu. 1567. gada 28. februārī Kurzemes bruņinieku landtāgā nolēma 70 vietās (27 Zemgalē un 43 Kurzemē) izveidot ar Gotharda Ketlera atbalstu baznīcas draudzes, kas uzskatāms par luterānisma kā protestantisma formas izplatīšanās sākumu Kurzemes hercogistē. Hercogs Gothards Ketlers pirmajā sasauktajā Kurzemes landtāgā ierosināja pieņemt Baznīcu pārvaldes kārtību. Trīs gadus vēlāk hercogistē tika pasludināta jaunā Baznīcas kārtība, kas visstingrākajā audzināšanas garā regulēja visus Baznīcas jautājumus no baznīcēnu grēku nožēlošanas līdz zvaniķa un ķestera pienākumu noteikšanai.
1570. gadā ar īpašu apstiprinājumu grāmatu – Baznīcu pārvaldes kārtību – noteica draudžu robežas. Baznīcas jautājumi tika apspriesti Jelgavas landtāgā 1570. gada jūnijā. Pēc tā slēgšanas hercogs izdeva ne vien privilēģiju apstiprinājumu muižniecībai, bet lika apkopot atsevišķā tekstā Baznīcas organizācijas izveides un kristīgās morāles ieviešanas svarīgākos uzdevumus, kas, uzsverot Baznīcas pārkārtošanu uz jauniem pamatiem, tika nosaukts par Baznīcas reformāciju. Cita starpā te bija ietverts aicinājums izskaust nevācu iedzīvotāju vidū izplatījušos apkaunojošo nepateicību pret veciem un slimiem cilvēkiem un panākt, lai zemnieki uzņemtos rūpes par saviem nespējīgajiem ģimenes locekļiem. Vācu tautības nespējniekiem un ubagiem bija paredzēts būvēt hospitāļus un nabagmājas.
Ozols kuplo joprojām
1573. gadā sāka celt Svētās Annas baznīcu, vienīgo ziemeļu renesanses laika būvi pilsētā, kas pēc postījumiem pēdējā karā ir atjaunota un saglabājusies līdz mūsu dienām. Sākotnēji 1573. gadā celtā baznīca un atsevišķi esošais zvanu tornis bija no koka. 1619. gadā no hercoga Jēkaba cepļu sarkanajiem ķieģeļiem pie vecās baznīcas uzcēla mūra torni, bet 1641. gadā ‒ mūra baznīcu.
Visilgāk – 52 gadus ‒ Svētās Annas draudzē kalpojis leģendārais mācītājs Morics Vilhelms Konrādijs. Viņa laikā 1883. gada 10. novembrī par godu Mārtiņa Lutera 400 gadu dzimšanas dienas atcerei iestādīts un iesvētīts ozols, kas aug un kuplo joprojām, iežogots ar dzelzs kaluma sētu. 1926. gadā draudzē bija ap 5000 reģistrētu locekļu, šodien – vairāk par 700.
Otrā pasaules kara laikā ‒ 1944. gada 4. augustā ‒ baznīca nodega. Drīz pēc kara, mācītāja Romāna Šmita iedvesmota, draudze uzsāka dievnama atjaunošanu. 1947. gada 26. jūlijā, Annas dienā, pie nopostītā dievnama mūriem notika pirmais pēckara dievkalpojums. 1956. gada 26. jūlijā, Annas dienā, notika atjaunotā torņa iesvētīšana, bet 1968. gada 25. augustā, noslēdzot atjaunošanas darbus, draudze pulcējās uz dievnama iesvēti. Savā ārējā veidolā baznīca ir restaurēta tāda, kāda tā bijusi agrāk, bet iekštelpu plānojums ir daļēji pārveidots ‒ kādreizējā altāra daļā izbūvēti divi stāvi, kur atrodas sakristeja un mazā zāle. Svētās Annas baznīca bija pirmais luterāņu dievnams, kuru Latvijā atjaunoja pēc Otrā pasaules kara.
1994. gadā baznīcā tika uzstādītas zviedru meistaru firmas “Olof Hammarberg” 1938. gadā Gēteborgā būvētās ērģeles. Tām ir 37 reģistri un 2072 stabules. Vairāk nekā 80 gadus senās ērģeles kalpo joprojām. Blakus altārim atrodas Jaņa Rozentāla ap 1910. gadu darinātā glezna “Kristus un samariete”. Kopš 2008. gada rudens Jelgavas Svētās Annas baznīcai ir katedrāles statuss, jo šeit rezidē Liepājas diecēzes bīskaps.
1574. gadā sāka celt Svētās Trīsvienības baznīcu, vēl vienu no renesanses laika būvēm pilsētā. Par baznīcas būvmeistaru vēlāk, no 1592. līdz 1615. gadam, tika pieaicināts Gerts Joriss Jorisens Frēze. 1575. gadā tornī uzstādīja Filipa Klopmaņa izgatavoto pulksteni un zvanu. Katrai iedzīvotāju kategorijai baznīcā pienācās sava vieta, ko ieņēma saskaņā ar baznīcas priekšstāvju un vizitatoru sastādītu sarakstu. Tajā bija uzskaitīti katrā solu rindā sēdošo vārdi. Taču, lai šo kārtai un rangam atbilstošo vietu saņemtu, baznīcas lādē bija jāiemaksā noteikta naudas summa. Cits peļņas veids bija maksa par kapenēm baznīcā. 1582. gadā pie Jelgavas pils tika iesvētīta vieta un 1583. gadā uzcelta īpaša baznīca, zem kuras iekārtoja kapenes Kurzemes hercogiem.
Liepājas arhitekta darbs
Mūsdienās redzamā Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāle ir Liepājas arhitekta Kārļa Strandmaņa pazīstamākais darbs Latvijā. Pirmo katoļu baznīcu, kas atradās tajā pašā vietā, cēla Kurzemes hercogs Frīdrihs no 1635. līdz 1645. gadam. Tā kā vecā baznīca draudēja sabrukt, tad 1904. gadā to nojauca. Monsinjora Kazimira Jasenas vadībā Strandmaņa projektu realizēja brīvuzņēmējs P.Pumpītis. 1906. gadā jauno baznīcu pabeidza un iesvētīja Svētā Jura godam. 1925. gadā bīskaps J.Rancāns konsekrēja Svētā Jura baznīcu un nosauca par Bezvainīgās Jaunavas Marijas baznīcu. Neogotikas stilā celtā sarkano ķieģeļu būve ar vienu torni, transeptu un trīs jomiem kļuva par vienu no lielākajām pilsētas sakrālajām celtnēm. Ievērojamais arhitektūras piemineklis smagi cieta Otrajā pasaules karā 1944. gadā, bet ar prāvesta I.Ancāna gādību tika atjaunots. Torņa smaili oriģinālajā augstumā atjaunoja tikai 1992. gadā. Katedrāles statusu piešķīra 1996. gada 25. martā pāvests Jānis Pāvils II, kad arī par pirmo Jelgavas diecēzes bīskapu iecēla Antonu Justu.
1645. gadā minēts, ka Jelgavas pilī ir iekārtota reformatoru baznīcas zāle, ko izmantoja hercoga sieva Luīze Šarlote – kalviniste. Reformātu jeb kalvinistu baznīca ir viena no vecās Jelgavas būvēm, kas nav sasniegusi mūsdienas. Tā reiz atradās aptuveni tur, kur tagad ir Jelgavas Centra pamatskolas kreisais spārns.
Svētās Trīsvienības baznīca bija vācu luterāņu baznīca, kuru vairāk apmeklēja muižnieki, taču reformātu baznīcu sākotnēji varēja uzskatīt par hercogistes galma baznīcu. “Vairākas Kurzemes hercogienes, kā Luīze Šarlote, hercoga Jēkaba laulātā draudzene, un abas Frīdriha Kazimira laulātās draudzenes piederēja pie kalviešu baznīcas. Lūgšanas sākumā noturēja pils “kalviešu zālē”, vēlāk mazajai draudzītei izdevās no hercoga Ferdinanda izdabūt atļauju svabadai lūgšanu noturēšanai. Ap 1740. gadu tai bija pašai sava baznīca Uzvaras ielā,” vēstīts pirmskara Jelgavas ceļvedī. Minētajā gadā sākotnēji nelielo baznīcu arī iesvētīja, bet 1882. gadā pārbūvēja ar torni. Tornis tika pabeigts 1891. gadā. Arī draudze ir iegājusi vēsturē, jo tieši Jelgavā 1645. gadā tika dibināta pirmā reformātu draudze Latvijā. Pēc hercogieņu vēlmes Jelgavas “kalviešu baznīca” kļuva pieejama vietējai tautai, kurai tā kalpoja arī pirmās brīvvalsts laikā. Tā tika sagrauta 1944. gada vasarā.
Sinagogas – tikai fotogrāfijās
Skaistas celtnes, kas apskatāmas vairs tikai senās fotogrāfijās, ir Jelgavas sinagogas. Ebreju kopiena Jelgavā, iespējams, veidojusies ap 1710. gadu. No 17. gadsimta beigām, kad ebrejiem tika atļauts dzīvot Jelgavā, tie kļuva par neatņemamu pilsētas daudznacionālās vides sastāvdaļu. Tomēr bija jāpaiet gandrīz gadsimtam, kamēr ebrejiem parādījās iespēja uzcelt pirmo dievnamu – lielā mērā tas bija saistīts ar visai biežām ebreju izraidīšanām no pilsētas un kopienas ierobežotām materiālajām iespējām. Šajā periodā ebreji lūgšanām pulcējās privātpersonu īrētās telpās. Situācija mainījās, kad Kurzemes tronī kāpa pret ebrejiem liberāli noskaņotais hercogs Pēteris. No viņa valdīšanas laikiem Jelgavā daudzu konfesiju dievnamu skaitu papildināja arī ebreju sinagogas. Pirmo sinagogu 1784. gadā par saviem līdzekļiem uzcēla bagātais tirgotājs, hercoga Pētera finansists, viens no Jelgavas ebreju kopienas līderiem Kalmans Borkums. Tā atradās Dīķa (Sudraba Edžus) ielā 1, blakus tai tika izbūvēta māja dievkalpojuma vadītājam (kantoram) un rituālais baseins (mikve). 1864. gadā sinagogu pārbūvēja par naudu, ko ziedoja bagātais uzņēmējs Zāmuels Frīdlibs, un tā ieguva Frīdliba sinagogas nosaukumu. Šī sinagoga skaitījās visaristokrātiskākā un visprestižākā Jelgavā. Dažus gadus pēc pirmās sinagogas parādījās arī otrā, kas atradās Ūdens ielas un Jāņa Čakstes bulvāra stūrī. Šī sinagoga vispirms tika dēvēta par Bikkur-Holim lūgšanas namu, pēc slimnieku aizgādības biedrības, kas to uzturēja, bet vēlāk ieguva Lielās sinagogas nosaukumu. Vairākas reizes tā tika pārbūvēta, bet 19. gadsimta 60. gados, kad tika izpirkts gruntsgabals zem sinagogas, tās draudzei tajā pašā vietā tika uzbūvēta jaunā ēka pēc ievērojamā arhitekta Oto Dīces projekta. Ēkas modernais izskats izraisīja daudz strīdu ebreju kopienā; tāpat nepierasta bija kora piedalīšanās dievkalpojumos. 1877. gadā blakus sinagogai pēc Oskara Bāra projekta tika izbūvēts vēl viens lūgšanas nams, kura zaļais kupols kļuva par vienu no Driksas krastmalas panorāmas dominantēm. Augot pilsētas ebreju iedzīvotāju skaitam, parādījās nepieciešamība pēc jauniem dievnamiem. 1830. gadā bagātnieks Leibs Zalcmans ziedoja naudu sinagogas izbūvei Jaunajā (Viestura) ielā 5, ko nosauca par Zalcmana lūgšanas namu. 1913. gadā draudze sāka jaunās ēkas celtniecību, bet sākās Pirmais pasaules karš, un 1915. gadā visi Jelgavas ebreji tika deportēti uz Iekškrievijas guberņām, taču, kad atgriezās, no gandrīz pabeigtās ēkas bija palikušas vairs tikai drupas. 1920.–1930. gados draudze dievkalpojumus noturēja šīm vajadzībām pielāgotajā rabīna mājā. Līdztekus šīm trim sinagogām Jelgavā pastāvīgi funkcionēja vēl vairākas ebreju draudzes, kas pulcējās īrētās telpās. Jelgavas sinagogu vēsture līdz ar to draudžu vēsturi beidzās 1941. gada vasarā. Nacistiem ienākot Jelgavā, visas sinagogas tika nodedzinātas, bet tā paša gada rudenī to drupas tika novāktas, nodarīto pasniedzot kā galīgo Jelgavas “attīrīšanu” no ebreju klātbūtnes pēdām.
Zudušais dārgums
Vēl viens zudušais dārgums ir Jelgavas Svētā Nikolaja evaņģēliski luteriskā baznīca, pēc 1937. gada – Jelgavas Svētās Vienības baznīca. Tā atradās pie tagadējā Sudrabu Edžus un Mātera ielas krustojuma. Baznīca uzbūvēta pie agrākā Paula dīķa no 1904. līdz 1907. gadam Jelgavas latviešu luterāņu draudzei un nosaukta Svētā Nikolaja vārdā. Altāra glezna bija mākslinieka J.Romaņa darbs. Lietuviešu mākslinieks Kalpoka izveidoja freskas ar divu eņģeļu tēliem. Baznīcā bija atbrīvošanas cīņās kritušo varoņu piemiņas plāksne. Dievnama pirmais mācītājs līdz 1932. gadam bija prāvests J.Reinhards. Pēc Ulmaņa apvērsuma 1935. gadā patriotiski noskaņotais Svētā Nikolaja baznīcas mācītājs O.Krauklis ierosināja mainīt baznīcas nosaukumu. No vairākiem variantiem Valsts prezidents Kārlis Ulmanis apstiprināja Vienības baznīcas nosaukumu, oficiāli to pasludināja 1937. gadā. Baznīca izpostīta Jelgavas sagraušanas laikā 1944. gada vasarā, bet tās drupas nojauca 1954. gadā.
Tomēr Mātera iela mūsdienās gluži bez baznīcām palikusi nav. Jo aiz krustojuma ar Zirgu ielu, kokos ieslēpusies, jau ilgus gadus pie sevis aicina Jelgavas baptistu baznīca. Pasaulē baptisma vēsture aizsniedzas jau vairāk nekā 400 gadus senā pagātnē, Latvijā tā zināma 160 gadus, bet Jelgavas draudzei šogad – 147 gadi. Baptistu draudžu nosaukums radies no grieķu vārda “baptizo” – ‘pagremdēt, iegremdēt’. Kristī tos, kuri ir piedzimuši no augšienes un apzināti un brīvprātīgi grib tikt kristīti. Kristība notiek, pagremdējot kristāmo ūdenī. Kāpēc baptisti kristību uztver tik nopietni un atbildīgi? Tāpēc, ka kristība ir reizē svarīgs solījums būt uzticīgam Dievam un apliecinājums apkārtējiem cilvēkiem par savu izvēli būt Kristus sekotājam. Tiek lietots Bībeles citāts “kristībā līdz ar Kristu aprakts nāvē, vairs nedzīvoju sev, nomirstu sev un dzīvoju Kristum”. Baptisma pirmsākumi rodami Nīderlandē, Amsterdamā, tālāk tā attīstījās Anglijā, ASV. Latvijā 1860. gadu uzskata par baptistu draudžu dzimšanas laiku. Pirmie ticīgie kristīti Lietuvā, pirmās Kurzemē radušās draudzes 1860. gadā – Užavas upē Zirās.
Jelgavas draudze 1874. gadā izaugusi no dziedāšanu mīlošiem ļaudīm, vispirms dibinot kori un tad draudzi. Pirmā baznīca uzcelta 1882. gadā. Visa draudzes dzīve ir vienmēr bijusi ciešā saiknē ar laikmeta notikumiem valstī, to skārušas politiskās iekārtas un kara laiki. Tā baznīca, ko uzcēla kā pagaidu ēku 1882. gadā, pamazām krājot līdzekļus jauna dievnama būvniecībai (šos nodomus izjauca Pirmais pasaules karš), izturēja arī Otrā pasaules kara vētras un noturējās līdz 1986. gadam – vairāk nekā 100 gadus. 1986. gada 5. jūnijā vecajā dievnamā notika pēdējais dievkalpojums bīskapa emeritus Pētera Egles vadībā. Pēc tam dievnamu draudzes locekļu un talcinieku kopīgiem spēkiem nojauca dažu stundu laikā. Jauno dievnamu atklāja 1988. gada 24. janvārī ar dievkalpojumu mācītāja Jāņa Eisāna vadībā, bet Bībeles skolas ēkas pamatakmens ielikts 1994. gada 21. maijā, būvniecība pabeigta 1998. gadā.
Interesanti, ka 70. gados draudzes dzīvojamās mājas bēniņos atradās pagrīdes tipogrāfija, kurā tika iespiesta kristīgā literatūra. Ēkā atradās arī mācītāja J.Eisāna dzīvoklis. Saprotams, ka drukāšana tika rūpīgi slēpta un tikai daži cilvēki to zināja. Tipogrāfijas darbinieki ilgstoši dzīvoja un strādāja pilnīgā slepenībā, neizejot no telpām, visu nepieciešamo viņiem piegādāja. 1944. gadā draudzes dievnamā pastāvošā vara iekārtoja kinoteātri karavīriem. Mācītājam Eduardam Buholcam drosmīgi vēršoties pie pilsētas komandanta, tika dota pavēle karavīriem atbrīvot dievnamu.
Vienus sagrauj, citi izdzīvo
1879. gadā Svētās Trīsvienības baznīcas draudzes mācītājs Gustavs Frīdrihs Zēzemanis dibināja Evaņģēlisko jauniešu savienību. Tās namu uzcēla 1909. gadā (gadskaitlis fasādē) pēc arhitekta Paula Eplē, Jelgavas jūgendstila namu autora, projekta. Ēkā Svētes ielā 25 atradās telpas draudzes vajadzībām, vingrošanas zāle, bumbotava, bibliotēka un elementārskola ar divām klasēm zēniem un meitenēm. Kaut arī Pirmajā pasaules karā namu nopostīja, 1926. gadā to atjaunoja atbilstoši laikmeta arhitektūras prasībām.
Šis nams tur stāvēja arī 1934. gadā, kad kaimiņos uzbūvēja Septītās dienas adventistu baznīcu. Tā nostāvēja līdz 1944. gadam, kad līdz ar pilsētu nodega. 1947. gadā nams tika atjaunots, un tajā vēl joprojām notiek Septītās dienas adventistu dievkalpojumi. Adventistu draudzes pirmsākumi Latvijā saistās ar 19. gadsimta cariskās Krievijas laiku. 1895. gadā Rīgā no Krievijas ieradās adventistu Bībeles darbinieks un literatūras izplatītājs Johans Perks. 1896. gada 14. maijā viņa dzīvoklī Āgenskalnā tika dibināta Latvijā pirmā adventistu draudze, kas sastāvēja no 12 locekļiem. Pirmie Bībeles darbinieki un literatūras izplatītāji, kuri sludināja latviešu valodā, bija Jēkabs Šneiders un Jānis Sproģis. Pirmā adventistu draudze Jelgavā izveidota 1908. gadā.
Jelgavas Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrāle uzbūvēta ar Krievijas cara Aleksandra III finansiālu atbalstu pēc arhitekta N.Čagina projekta no 1890. līdz 1892. gadam, daļēji saglabājot iepriekšējās, pēc arhitekta F.B.Rastrelli projekta 1774. gadā celtās, baznīcas pamatus un altāra daļu. Katedrāle cieta no postījumiem Otrā pasaules kara un padomju varas laikā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā tika atdota pareizticīgo draudzei un uzsākta tās atjaunošana (1993.–2003.). Katedrāles zvanu tornī ir deviņi zvani, lielākais zvans sver 830 kilogramu.
Svētā Jāņa baznīca ir viena no nedaudzajām ēkām, kuras pasaudzēja Otrais pasaules karš. Pēc kara pilsētas atjaunošana noritēja staļiniskās arhitektūras formās, taču baznīca tika saglabāta, par to iestājoties Svētās Vienības draudzei, kas pamestajā baznīcā atrada jaunu mājvietu pēc Nikolaja baznīcas sagraušanas (sākotnēji Svētā Jāņa baznīca piederēja Jelgavas vācu draudzei). Šajā baznīcā viss ir autentisks: Kurzemes prominentākā konjunktūras gleznotāja Jūliusa Dēringa altārglezna, pats altāris, kancele, ērģeles, torņa pulkstenis un pat skanīgais zvans, kas gan tika izvilkts no sagrautās Nikolaja baznīcas drupām. Šajā baznīcā darbojies mācītājs Katerfelds, kura mūža darbs bija primārā garā vājo patversmes iemītnieku garīgā aprūpe un medicīniskās palīdzības organizēšana. Šī darba rezultātā izveidojās arī šodien tik vajadzīgā Gintermuižas slimnīca. Līdz ar baznīcu arī ērģeles ir daļa no Jelgavas pilsētas vēstures. Ap 1884. gadu tās būvējis slavenā Liepājas ērģeļbūvētāja Karla Hermana brāļa dēls, arī Karls Hermans.
Pāri Gaisa tiltam saulainās dienās savus tornīšus mirdzina Jelgavas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas baznīca. To 1889. gada 28. augustā iesvētīja viens no pazīstamākajiem Latvijas pareizticīgo virsganiem – arhibīskaps Arsēnijs. Baznīcas arhitekts bija toreizējais eparhijas arhitekts V.A.Lunskis.
Šī bija pirmā teltsveida baznīca Kurzemes guberņā. Tā atšķiras ar noturīgumu, rūpīgu apdari, eleganci un skaistumu. Baznīcas telpiskā kompozīcija ir stingri kanoniska. Ēkas plāns ir risināts krusta veidā. Iekšējo telpu veido krusta kupola struktūra. Nelielā izmēra dēļ interjers ir ļoti omulīgs. Saglabājusies sākotnējā svētbilžu siena, svētbilžu skapīši, sveču kaste. Šajā baznīcā netika pārtrauktas lūgšanas, tāpēc ieejot pārņem īpaša lūgšanu svētītas sakrālās telpas sajūta. Baznīca veiksmīgi pārdzīvoja visus 20. gadsimta ļaunos brīžus.
