Par to, kā vajadzētu iekārtot ūdeņiem bagātās Jelgavas upju krastus, tika spriests četru stundu garā biedrības “Jelgavas attīstībai” rīkotā konfernecē. Zināms, ka sešdesmit gadu Driksas malā mītošo kolhozu tirgu perspektīvā plānots pārcelt uz dzelzceļa stacijas apkaimi, tādēļ jau gadu desmitiem tirgus labiekārtošana atlikta. Ar līdzīgu aprēķinu vairākus gadus netiek ieguldīta lielāka nauda arī cietuma uzturēšanā, jo laikmetīgs, liels cietums jau ir izprojektēts Liepājā. Taču, piemēram, Pārlielupē, tā saucamajā depo rajonā, Lielupes krasts stāv aizaudzis brikšņos. Ja Jelgava aug, tā varētu būtu ievērības cienīga vieta.
Pilsēta ar Garo salu
Savu redzējumu, ko apkārtējo upju ūdeņi Jelgavai nozīmēja senatnē, atklāja vēsturnieks Andris Tomašūns. Pils sala, kur mūsdienās atrodas gan 19. gadsimta baroka pils, gan “Natura 2000” dabas liegums ar savvaļas zirgiem, senākajos pilsētas plānos atzīmēta kā Garā sala. “Mums ir sava Garā sala tāpat kā Ņujorkā,” smaidot teica vēsturnieks. Jāpiebilst, ka uz Garās salas Atlantijas okeāna piekrastē ASV Ņujorkas štatā 3630 kvadrātkilometru teritorijā dzīvo 7,9 miljoni iedzīvotāju. Tā ir sala, no kuras sākās Ņujorka. Arī Jelgavas Garajai salai bijusi ievērojama vēsturiska nozīme. Ne velti šajā vietā cīņai pret senajiem zemgaļiem krustneši cēla pili. Tiesa, pils atrašanās vietā sala izveidojās tikai 17. gadsimtā hercoga Jēkaba laikā, kad tika izrakta Driksa, kā arī kanāls, kas savieno Driksu un Svēti, radītas vairākas citas hidrogrāfiskas būves un nocietinājumi. No tā laika Jelgavā ir “četri krasti”, kuru tēlu sava albuma nosaukumā izmantojusi arī no Jelgavas nākusī grupa “Prāta vētra”. “Reiz pazīstamam būvniekam jautāju, vai viņa firma varētu izrakt Driksu. Man atbildēja, ka tas būtu liels un ne tik vienkāršs projekts, kur vajadzīgi arī atbilstoši līdzekļi un tehnika. Taču hercogs Jēkabs ar dažiem simtiem zemnieku ar lāpstām Driksu izraka divos gados,” A.Tomašūns raksturo hercoga novatorisko attieksmi pret ūdeņiem, kas tajā laikā bija nozīmīgi transporta organizēšanā. “Jelgavai ir neīstenots sapnis būt jūras ostai. Tas nekas, ka pa Lielupi līdz jūrai ir vairāk nekā septiņdesmit kilometru. Arī mūsdienu lielās ostas Hamburga un Londona neatrodas pašā jūras krastā. Taču vēsturiski Rīga vienmēr ir centusies nepieļaut to, lai Jelgava nostiprinātos kā osta,” akcentē vēsturnieks. Var piebilst, ka mūsdienās izteikta ideja par ostu, kas atrastos Pārlielupē, agrākās “Būvdetaļas” teritorijā. No turienes tad uz Rīgas jūras ostu ietu liellaivas ar graudiem. Pagaidām gan uzņēmēji par šo projektu vēl neizsakās.
Lai tiktu pāri Lielupei, nācās pagaidīt
A.Tomašūns stāsta, ka vēl 19. gadsimta pirmajā pusē pār Lielupi nebija neviena pastāvīga tilta (tikai peldošs uz laivām novietots tilts). Jelgavniekiem bija jārēķinās, ka palu laikā dažkārt pāri upei, tostarp uz Rīgu, ceļš bija slēgts pāris mēnešus. “Saglabājušies šausmu stāsti, kā kāds palu laikā ar plostu cēlies pāri un ar visu zirgu un ratiem noslīcis,” teic A.Tomašūns. Pirmais pastāvīgais tilts pār Lielupi bija dzelzceļa tilts, ko uzbūvēja 19. gadsimta 60. gados. Pirmo tiltu zirgu pajūgiem un gājējiem pār Lielupi uzbūvēja vācu karavīri Pirmā pasaules kara gados. Tas gan smagi tika bojāts 1924. gada palos. Stabils betona tilts gājējiem un braucējiem tapa vien 1939. gadā. Runājot par mūsdienu aktualitātēm vēsturiskā mantojuma saglabāšanā, A.Tomašūns uzskata, ka, rekonstruējot tagadējo Pils salu, nebūtu gudri nojaukt divas vēl palikušās 19. gadsimta munīcijas noliktavas, kas atrodas netālu no tagadējās airēšanas bāzes. “Pirms dažām dienām man iznāca būt kūdras ieguves uzņēmumā “Laflora”. Tas strādā lieliski, šajā diezgan sausajā sezonā sasniegts kūdras ieguves rekords. Taču piepeši atklājās tāds “sīkums”, ka, izstrādājot purvu, no zemes tiek izceltas astoņus tūkstošus gadu vecu koku atliekas. Kad jautāju, kur jūs tos liekat, atbilde bija: sadedzinām! Tikai vēlāk izdzirdēju, ka kāds īru amatnieks šos koka sprungulīšus pa laikam iepērk un gatavo pīpes kātus. Iznāk, ka mēs paši savām bagātībām esam gājuši garām,” secina A.Tomašūns, to attiecinot arī uz ūdeņiem.
Maz makšķernieku Driksas krastā
Jelgavā dzimušais pilsētplānotājs un reģionu attīstības veicinātājs Jānis Ķīnasts atzīst, ka upju krasti ir sevišķi vērtīga teritorija. Turklāt ūdens sarunājas ar lietus mākoņiem debesīs, tas sevī iever informāciju no visa upes baseina. J.Ķīnasts rādīja veiksmīgus paraugus no Eiropas pilsētām, kā arī labas prakses pretstatu – iebetonēto robežupi starp Meksiku un ASV. J.Ķīnasts domā, ka lielo plūdu stāsti bagātina pilsētas vēsturi, rada tai savu pievilcību. Pilsētplānotājs jautāja, vai ir atļauts mesties ūdenī tumsā krāsaini izgaismotajās Driksas strūklakās, kas atrodas pie kuģu piestātnēm. Kad viņam atbildēja, ka tur nav pietiekami dziļš, lai droši lēktu ūdenī, viņš atzina, ka tas nav pārāk labi. Par nepietiekamo upes dziļumu izbetonētajā Driksas krastmalā “Ziņām” ir sūdzējies arī kāds kutera īpašnieks. “Driksas krastā redzēju tikai divus makšķerniekus, taču zivju tur vajadzētu būt daudz,” neapmierināti piebilda pilsētplānotājs. Toties dzimtajā pilsētā viņu iepriecināja Pils salas savvaļas zirgi, kuru apskatei šovasar uzbūvēts tornis.Savukārt ainavu arhitekte Kristīne Dreija skaidro, ka ūdenim ir rekreatīva nozīme. Jaunos projektos lietus kanalizācija nav paslēpta pazemē, bet ūdens acīmredzami mainīgā straumē plūst pa grāvīšiem, tā patīkami iedarbojoties uz cilvēka maņām, tostarp dzirdi. Tā tas, piemēram, tiek projektēts Skanstes rajonā Rīgā. Viņa piezīmēja, ka Jelgavā notiek laivu regate, ko rīko pašvaldība, kā arī ir attīstīts ūdenssports. Pēc K.Dreijas pārliecības, ūdeņi urbanizētā vidē rada bioloģisko daudzveidību.Pēc šīm trim lekcijām sākās meistardarbnīca, kurā Jelgavas Mākslas skolas audzēkņi ar bērna tiešumu uz papīra pauda un pēc tam prezentēja gan vienkārši īstenojamas, gan visai fantastiskas idejas, kādām būtu jāizskatās ūdensmalām Jelgavā.
Mākslas skolas 5. un 6. klases audzēkņu idejas par to, ko Jelgavā vajadzētu izvietot pie ūdeņiem
Lielupes labais krasts (Pārlielupe), promenāde
■ Kempings gan kemperiem, gan teltīm blakus Lielupes promenādei.■ Botāniskais dārzs ar brīvdabas kino un laivu muzeju Lielupes labajā krastā augšpus dzelzceļa tilta. Šo vietu ar jau izveidoto promenādi savieno gājēju celiņš, kas iet zem dzelzceļa tilta. Patiltē tam varētu būt caurspīdīgs jumts, kas aizsargā gājējus no trokšņa, ko rada pāri braucošie vilcieni.■ Gājēju celiņš tiek izveidots arī zem Lielās/Rīgas ielas tilta pār Lielupi. Tā uz Lielupes promenādi būtu ērtāk nokļūt Kalnciema ceļa apkārtnes iedzīvotājiem.■ Baskāju taka blakus peldētavai.■ Brīvdabas kinozāle blakus peldētavai.
Vecā tirgus un Gulbju dīķa apkārtne
■ Gulbju dīķa iekārtošana par rekreācijas zonu ar piknika vietām. Gājēju/velo celiņš, kas no Gulbju dīķa aizved līdz Driksai. Jauns gājēju tilts pār Driksu vecā tirgus teritorijā un gājēju/pastaigu taka, kas dara īsāku ceļu uz airēšanas bāzi Pils salā.■ Atpūtas vieta ar šūpuļtīkliem pie Gulbju dīķa. Dīķis gan nav domāts peldēšanai, bet dabas vērošanai, piemēram, tam, kā kurkst vardes.■ Viesnīca ar SPA Driksas krastā.■ Vecā tirgus vietā Mākslas skola, kas ciešāk sadarbojas ar blakus esošo Mūzikas skolu.
Teritorija Driksas kreisajā karstā, kur atrodas cietums, ko perspektīvā paredzēts nojaukt
■ Batutu centrs, no tā aiziet gājēju tilts pāri Lielupei uz promenādi.■ Akvaparks ar iespēju iešļūkt Driksā.■ Vasaras koncertzāle ar laivu piestātni (uz koncertu var atbraukt ar laivu). ■ Tarzāna trase un bērnu parks tagadējā cietuma teritorijā.
