Ir sākusies cukurbiešu pārstrādes sezona. Lai ievērotu Eiropas Savienības prasības, akciju sabiedrībā «Jelgavas Cukurfabrika» notikušas pārmaiņas ražošanas tehnoloģijā.
Ir sākusies cukurbiešu pārstrādes sezona. Lai ievērotu Eiropas Savienības (ES) prasības, akciju sabiedrībā «Jelgavas Cukurfabrika» notikušas pārmaiņas ražošanas tehnoloģijā. Tās skar arī zemniekus – izejvielu piegādātājus. Par to un vēl citiem aktuāliem jautājumiem intervijā stāsta uzņēmuma ģenerāldirektors Harijs Veģeris.
Kāpēc palielinājušās cukura cenas?
Kāpēc par cenām nejautājat ūdens un minerālūdens ražotājiem vai maizes cepējiem? Cenu celšanās ir neatņemama biznesa daļa. Jā, no 1. septembra cukuram paaugstinājām cenu, un tas ir lielu pārdomu un aprēķinu rezultāts. Tā bija absolūta nepieciešamība, jo pērnā gada cukura ražošanas izmaksas iznāca augstākas, nekā bijām plānojuši. Uzņēmuma attīstības temps ir jāsaglabā, jo drīz būsim Eiropas tirgū. Pagājušā gada cukurs ir pārdots, bet peļņas praktiski nav. Tāpēc, lai izlīdzinātu uzņēmuma bilanci uz 1. janvāri, bijām spiesti palielināt cenas. Aprēķini rādīja, ka to vajadzēja izdarīt jau agrāk, taču negribējām zaudēt patērētājus. Arī kontrabandistiem tagad ceļš vēl plašāk vaļā… Bet ar šo cenu paaugstinājumu vajadzētu pietikt, lai iegūtu naudu uzņēmuma attīstībai. Dividendes mēs nemaksājam, visu ieguldām ražošanā.
Tātad iznāk, ka cenu paaugstinājums bija nepieciešams, lai Cukurfabrikas ražotni sakārtotu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām?
Mēs to darām katru gadu pēdējos piecus gadus. Lai cukura ražošanu pielāgotu ES standartiem un cukura politikai, vajadzīgi daudzi gadi. Ik gadu ražošanā investējam apmēram miljonu latu. Ļoti iespējams, ka ar to nepietiks un, lai ražotne būtu konkurētspējīga, būs jāņem ilgtermiņa kredīts. Taču man ir grūti iedomāties, kā Latvijas iedzīvotājs spēs pirkt preci par Eiropas cenu ar Latvijas algu. Eiropā pašlaik cukura kilograms maksā 70 santīmu, Lietuvā – 60 santīmu vairumtirdzniecībā.
Vai audzētājiem par cukurbietēm maksāsiet tikpat cik iepriekš?
Jā, Eiropas cukura politika to paredz. Tur ir noteiktas cukurbiešu minimālās cenas, un mēs Latvijā par tām maksāsim tikpat cik Dānijā vai Vācijā.
Cukurbiešu audzētāji grib dibināt savu asociāciju arī tāpēc, ka jūtas aizvainoti par, viņuprāt, netaisnīgo kvotu sadali. Kāds ir jūsu viedoklis par šādu organizāciju?
Domāju, ka ne jau tāpēc zemnieki to grib. Principā es šādas organizācijas izveidi atbalstu, jo arī tā ir cukura politikas daļa. ES valstīs cukurbiešu audzētāji ir apvienojušies, viņu pārstāvji uztur sakarus ar cukurfabrikām un vienojas par noteikumiem. Tas notiek demokrātiski, un tā būs arī Latvijā, vai tas mums patīk vai ne. Bet šīm zemnieku apvienībām nav nekāda sakara ar kvotu noteikšanu. Notiek cukurbiešu kvotu sadale, maiņa un kustība, bet kvotas ir valsts īpašums. ES Latvijai tāpat kā citām valstīm piešķirs kādu kvotu, valsts to tālāk nodos cukura ražotājiem, tie savukārt – biešu ražotājiem. Var notikt kvotu pārdale un citas operācijas, bet zemnieku lēmums nespēs ietekmēt kopējo cukura kvotu.
Saeima atbalstījusi Zemkopības ministrijas izstrādātos grozījumus likumā par cukuru, kas nosaka cukura cenu kompensācijas kārtību saldumu ražotājiem. Kā tas ietekmēs Jelgavas Cukurfabrikas darbu?
Valdībai bija jāizšķiras, vai lauzt Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu vai subsidēt Latvijas saldumu ražotājus, lai izbeigtu līdzšinējo nejēdzību, kas mūsu ražotājus izstūma no tirgus. Valdība izvēlējās otro variantu. Lai gan kompensācijas mehānisms nav izstrādāts pārāk rūpīgi un kvalitatīvi, tam ir jābūt. Cukurfabrikai no tā nekas slikts nebūs. Saldumu ražotājiem kādu daļu no iepirktā cukura cenas kompensēs, bet mēs cukuru pārdosim par tādu cenu, kāda mums ir.
Kā ir ar cukura kontrabandu? Vai Jelgavas Cukurfabrikas produkciju joprojām vilto?
Jelgavas cukuru joprojām vilto, un tas ir neizbēgami, kamēr valstī pastāvēs bezdarbs. Kontrabandists par katru cukura tonnu pelna vidēji 100 latu. Latvijas Neatkarīgā televīzija rādīja sižetu par Jelgavas Cukurfabrikas maisiem, un Valsts ieņēmumu dienests mani nesen, laikam ātrās dusmās, nosauca par Latvijas galveno kontrabandistu. Mēs cukuru, fasētu maisos, pārdodam visiem Latvijas pārtikas pārstrādes uzņēmumiem. Maisu problēma ir, mēs savējos apzīmogojam, taču citi to nedara. Bet kur lai es izlietotos maisus lieku? Otrreiz tajos cukuru iebērt nevar. Teorētiski jau var, bet tas būs neglīti. Tā kā maisi ir austi un ar sīkiem caurumiņiem, saplīstot to oderei, cukura pūdera frakcija birs cauri. Cukura tonnu var safasēt 20 maisos. Mēs vienu jaunu maisu pērkam par 14 santīmiem, bet Rīgas tirgū to var iegādāties par 10 santīmiem. Kontrabandists santīmus nelasīs, viņš nopirks jaunus maisus un kaut kur Lietuvā vai Igaunijā pasūtīs, lai virsū uzdrukā «Jelgavas Cukurfabrika»….
Maisus izpurināt tā, lai neviens cukura graudiņš nepaliktu iekšā, arī nevar, bet ar cukura daļiņām iekšā pārstrādei tos nepieņem. Dedzināt simtiem tūkstošu maisu arī nevar: ja kāds ir mēģinājis to darīt, tad zina, ka pēc dedzināšanas pāri paliek staipīga, smirdīga masa. Tāpēc izlietotos maisus varu tikai pārdot. Tā man Cukurfabrikā krājas lieli to kalni, un pienāks laiks, kad vietas vairs nepietiks….
Vilto arī paciņās fasēto Jelgavas cukuru, pēdējā laikā gan mazāk, jo to izdarīt kļūst grūtāk – esam mainījuši paciņu dizainu. Viltošana notiek pagrīdes tipogrāfijās, bet tās nav tik profesionālas, tāpēc rodas atšķirība drukā, krāsās, ir zīmējuma nobīde. Aktīvi darbojas Ekonomikas policija, diezgan daudzas ražotnes ir atklātas. Cietumā gan vēl neviens nav ielikts….
Vai, attīstot ražošanu atbilstoši ES prasībām, notiks izmaiņas tehnoloģiskajā procesā un Jelgavas cukurs kļūs baltāks?
Tādu dzeltenīgi brūnganu cukuru, kāds bija līdz šim, mēs Eiropā nevarēsim pārdot, tāpēc ieguldām naudu ražošanas attīstībā. Lai gan vienkāršam patērētājam cukurs vienmēr izskatās balts, tam ir vairākas nokrāsas. Piemēram, mūsu laboratorijā regulāri analizējot kontrabandas cukuru, esam secinājuši, kas mākslīgi ar balinātājiem apstrādātam cukuram ir zilgana nokrāsa, palielināts necukuru daudzums, tas ir mazāk salds, jo tajā ir par dažām grama desmitdaļām mazāk saharozes. Kontrabandists, dzenoties pēc peļņas, pērk un lieto lētākās izejvielas, taču mūsu cilvēki to nezina. Tāpēc, ieviešot Latvijā ES standartus cukuram, nebūtu vairs problēmu ar sarūgušām «zaptēm», neizdevušos kandžu un mirušām bitēm.
Neesmu Eiropas skrējējs, pats vēl nezinu, vai esmu par vai pret iestāšanos tajā. Es netaisu likumus, bet ražoju cukuru un pārzinu savu uzņēmumu. Tāpēc man ir jābūt gatavam. Gribu, lai uzņēmums pastāv un man nebūtu jākaunas. Pavisam ir 12 ES prasību, krāsa ir tikai viena no tām. Eiropas standartu un mūsu saldumu ražotāju prasības liek izmainīt arī cukura kristālu izmērus – tie būs vienmērīgāki. Savukārt pūdera frakcijas cukurā nebūs nemaz.
Salīdzinot ar Rietumu fabrikām, mēs par daudz tērējam elektroenerģiju. Gāzi pērkam lētāk nekā Vācijā vai Dānijā, bet jārēķinās, ka šīs cenas ar laiku izlīdzināsies, jo Krievija ES valstīm gāzi pārdos dārgāk. Tāpēc mums ir programma, lai pilnīgāk izmantotu kurināmo. Pilnīgāk arī jāizņem cukurs no bietēm un jāsamazina tā zudumi ražošanā.
Biešu kalnu glabāšana uz lauka pie fabrikas – arī tā tuvāko gadu laikā vairs nebūs, jo nekur Eiropā tā nenotiek. Zemniekiem būs jāpiegādā tik daudz cukurbiešu, cik fabrika varēs pārstrādāt, jo uz laukuma paturēsim tikai divu trīs dienu rezervi. Tas ir organizatorisks jautājums. Zemniekiem būs jāved cukurbietes uz fabriku, kaut arī lietus gāž kā no spaiņa, jo Eiropas valstīs tas neskaitās attaisnojošs iemesls. Cukurbietēm būs jāglabājas pie zemnieka, un mēs tam tuvojamies soli pa solim. Jau šogad pie uzņēmuma glabāsim ievērojami mazāk cukurbiešu – 23 tūkstošus tonnu līdzšinējo 80 – 90 tūkstošu vietā. Tā kā mūsu klimatiskajā zonā pastāv risks, drošības nolūkā pie Cukurfabrikas būtu jātur ap 10 –15 tūkstoši tonnu biešu, jo fabrikas dīkstāve izmaksā ļoti dārgi. Katru gadu iedzīvotāji sūdzas par trokšņiem, to arī būs mazāk.
Liela nauda ir vajadzīga, lai fabrika dzīvotu draudzīgi ar apkārtējo vidi. Programma ir izstrādāta, tikai vajadzīgs laiks un līdzekļi. Šo to esam paveikuši jau šogad, un ūdens piesārņojums būs ievērojami mazāks.
Vai vides aizsardzības projektu realizācijā gaidāt arī valsts atbalstu?
Vienīgais, ko lūdzam no valsts, lai Jelgavas Cukurfabrikai neliek atmaksāt 1994. gadā piešķirto kredītu.
ES cukurrūpniecību valsts finansiāli neatbalsta. Arī SAPARD un pārējās programmas uz cukura ražošanu neattiecas, jo ES tiek uzskatīts, ka «cukurniekus» atbalsta ar ievedmuitu, bet pārējais ir viņu pašu ziņā.
Kādas ir jūsu prognozes jaunajai sezonai? Vai izdosies saražot iecerēto?
Jelgavas Cukurfabrikai ir piešķirta cukura ražošanas kvota 41,7 tūkstoši tonnu. Taču viss ir Dieva rokās, jo esam atkarīgi no tā, ko mums atved. Šogad bietēs cukura ir ļoti daudz, tik saldas bietes neesmu savā mūžā redzējis, bet ir problēmas ar Zemgales cieto mālu – lūst naži, arkli….Ja ražu izdosies novākt bez milzīgiem zudumiem, cukuru saražosim.
