Jelgavas Jaunā teātra režisors Agris Krūmiņš atzina, ka finansiālā situācija patiešām ir dramatiska.
Jelgavas Jaunā teātra režisors Agris Krūmiņš atzina, ka finansiālā situācija patiešām ir dramatiska. Ir brīnums, ka teātris pastāv un notiek izrādes, jo to iestudēšanai ne no Domes, ne kultūras nama netiek paredzēti līdzekļi.
Pašlaik Jaunajam teātrim ir trīs štata vietas, no kurām divām 30 lati mēnesī tiek dotēti no Kultūras ministrijas, līdz ar to neviens no šiem darbiniekiem nevar atļauties strādāt ar pilnu atdevi, jo katram ir papildu darbs.
Agris Krūmiņš vada teātri arī Spīdolas skolā, tāpēc ir ļoti grūti, jo, kā viņš pats saka, teātris ir tā joma, kas prasa visu spēku un enerģiju, lai varētu izdarīt kaut ko fundamentālu.
Nedrīkst visu atbildību
uzvelt kultūras namam
Jaunajā teātrī ir ļoti liels aktieru potenciāls, tomēr izrādes nenotiek regulāri. Galvenais iemesls ir naudas trūkums.
– Domei ir jāaizsargā tie kolektīvi, kas sevi ir pierādījuši kā pietiekami augsta līmeņa māksliniekus gan starptautiskā, gan republikas līmenī, turklāt šādu kolektīvu nemaz nav tik daudz, – saka A.Krūmiņš. – Dome nedrīkst visu atbildību uzvelt kultūras namam, jo pašlaik ir tāda situācija, ka namam ir jānopelna nauda, lai varētu izmaksāt algas kolektīvu vadītājiem. Un brīdī, kad kultūras nams vairs nevarēs šo naudu nopelnīt, jo gadās pasākumi, kas nenes peļņu, kolektīvi, kuri gadiem ir darbojušies un braukājuši pa pasauli, vairs nespēs pastāvēt.
A.Krūmiņš uzskata, ka kultūras namam ir jācīnās par to, lai kolektīvi tiktu aizsargāti, un Domei ir jānāk pretī:
– Ja pilsētai ir nepieciešams teātris, tad vismaz pašvaldības līmenī ir jābūt likumam, kas attiecīgo kolektīvu aizsargātu.
Turklāt diezgan stingri, viņaprāt, būtu jānodala, kuri kolektīvi un pasākumi mūsu pilsētas situācijā, kultūras ainavas veidošanā ir nepieciešami un kuri nav.
Vajadzīgajiem būtu jāpiešķir līdzekļi. Tā kolektīviem būtu zināma pastāvēšanas garantija, un Jaunais teātris varētu rēķināties ar noteiktu summu, kas būtu paredzēta izrāžu iestudēšanai.
Kultūras jomu un kolektīvu aizsardzība būtu nepieciešama ministrijas līmenī. Bet pašlaik ir attieksme – jūs jau tā mīlat mākslu, ka mēs varam vispār neko nedot. Tomēr nevarētu teikt, ka neviens teātri nav atbalstījis. Jaunais teātris ir saņēmis naudu no Domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas, no Sorosa fonda, nesen Brehta lugas iestudēšanai – arī no Kultūrkapitāla fonda, bet teātrim ir nepieciešams darboties regulāri, nevis tikai tad, kad ir saņemta kāda summa.
Teātris nav
naudas pelnīšanai
– Ja kāds domā, ka teātris pats var pelnīt, tad man ļoti interesētu mehānisms, kā tas ir izdarāms. Par režisoru strādāju jau 15 gadu un neticu, ka tas ir iespējams. Ja mēs gribētu «grozīt» naudu, tad vajadzētu pavisam citādas štata vietas, piemēram, administrators, menedžeris, – saka Agris Krūmiņš.
Viņaprāt, ikvienam kolektīvam ir jāpieiet ļoti individuāli, nevar tāpat vien kādam pielikt un kādam noņemt štata vietu, jo katram ir sava specifika. Teātrī liels uzsvars tiek likts uz individualitāti, tāpēc to nav iespējams salīdzināt, piemēram, ar kori.
Tā kā kultūras nams ir nonācis finansiāli ļoti saspīlētā situācijā, tiek domāts par dalības maksas ieviešanu. Jaunā teātra režisors to vērtē visai skeptiski, atzīstot, ka teātrī ne vienmēr ir noslogota visa trupa. reizēm ilgstoši tiek strādāts ar ļoti nelielu ansambli, tad rodas jautājums, pēc kādiem principiem tiks diferencēts, cik kuram jāmaksā? A.Krūmiņš neapšauba to, ka pēc kāda laika cilvēkiem būs jāmaksā par to, ko viņi šeit dara, bet jārēķinās, ka tā rezultātā naudas dēļ krasi izmainīsies kolektīvs un, iespējams, ka tieši paši talantīgākie nebūs spējīgi samaksāt.
– Mēs varam simtreiz pamatot, kāpēc tas ir nepieciešams, bet līdzko cilvēks nevar samaksāt, viņam ir jāaiziet. Mēs spējam piesaistīt tikai ar savu radošo darbību, bet nav prātīgi uzstādīt vēl kaut kādus nosacījumus. Tādā veidā teātra spēlēšana kļūs par elitāras sabiedrības izklaidi. Tāpēc, kamēr mums ir šīs vērtības – režisori un cilvēki, kas strādā, – pilsētai tās ir jācenšas saglabāt un noturēt, jo izpostīt to var ļoti ātri, – ir pārliecināts Agris Krūmiņš.
Viņš atzīst, ka jebkurš, kas sapratīs, ka viss brūk un jūk, meklēs jaunu darbu, nevis gaidīs, kad notiks brīnums. Un ir naivi cerēt, ka uz entuziasmu un fanātismu viss turēsies mūžīgi.
Daudzi Jaunā teātra aktieri kultūras namā spēlē jau no bērnības, un tas, ka reizēm viņiem liek atnest kādas drēbes izrādei no mājām, šķiet norma. Bet aktieri netiek nodarbināti tik daudz, kā viņi būtu gatavi. Daļa aiziet projām, jo viņiem nav ko darīt tāpēc, ka trūkst naudas, lai taisītu vairāk izrāžu. Lielākoties tās, ko izdodas iestudēt, tiek veidotas mazam skatītāju skaitam, un tas ļauj pilsētā teātrim spēlēt ilgāku laiku. A.Krūmiņš atzina, ka par skatītājiem ir jācīnās, jāspēj noturēt, bet tas nav izdarāms, ja izrādes notiek neregulāri. Daudzi vairs nenāk, jo izrādes nenotiek uz lielās skatuves. Vairs nebrauc arī lielie teātri no Rīgas, jo skatuve ir novecojusi, bet naudas trūkums neļauj to modernizēt.
Vai labāk būtu,
ja teātris nepastāvētu?
Pēc Agra Krūmiņa domām, līdz šim kultūras nams ir darījis visu, ko spējis, bet pietrūkst darboties griboša komercdirektora.
– Es neticu, ka kultūras namā, kas atrodas pilsētas centrā, nevar nopelnīt. Tāpēc ir jānāk palīgā nama vadībai, jo pat ar neapbruņotu aci ir redzams, ka pietrūkst tieši komerciālās darbības. Bet ir jāsaprot, ka šo iestādi nevar pārvērst tikai par naudas pelnīšanas vietu, jo tad visi kolektīvi būs lieki un telpas tiks iznomātas veikaliem. Kultūras nams ir tā iestāde, kur visi ansambļi dzīvo, veidojas un pastāv. Citas vietas tiem nav, – saka Jaunā teātra režisors.
