Šonedēļ piecu gadu jubileju svin Jelgavas Jaunais teātris, kura režisori ir Agris Krūmiņš un Lolita Muižniece.
Šonedēļ piecu gadu jubileju svin Jelgavas Jaunais teātris, kura režisori ir Agris Krūmiņš un Lolita Muižniece. Ar katru gadu sarūk finansējums izrāžu veidošanai, nemitīgās žēlabas un naudas pasīva gaidīšana no «budžeta» teātri dzen dziļā krīzē un absolūtā strupceļā. Tāpēc jubilejai būtu jābūt lūzuma punktam, lai turpmāk teātris kļūtu par patstāvīgu bezpeļņas organizāciju – uzņēmumu, kurā režisors taisa izrādes, bet direktors taisa naudu teātra pastāvēšanai.
Piecu gadu jubileju Jelgavas Jaunais teātris sagaida, būdams pilsētas kultūras nama kolektīvs ar trim apmaksātām štata vietām: divi režisori (vienam algu maksā pilsētas dome, otram – Kultūras ministrija) un scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kuru algo Kultūras ministrija. Tā kā algas ir mazas, visi trīs strādā arī vēl citās darbavietās. Teātrim ir arī direktore – Ingrīda Vilkārse -, kas atalgojumu nesaņem.
Agris Krūmiņš, režisors: «Mēs sākām pirms pieciem gadiem ar lielām iecerēm. Veidojām jauniešu studiju, lai trupa iegūtu turpinājumu. Finansiālu iemeslu dēļ no studijas nācās atteikties. Izrādes notiek, cilvēki nāk, un it kā būtu pamats par to priecāties, bet teātra attīstība tiek bremzēta. Tā kā mēs, abi režisori, nestrādājam šeit pamatdarbā, tad varam iestudēt tikai vienu izrādi sezonā. 30 cilvēku trupai tas ir ārkārtīgi maz.»
Mārtiņš Vilkārsis, scenogrāfs: «Pirms pieciem gadiem izrādei deva 600 latu, tagad – 150. Protams, jaunā izrāde nav iestudēta tikai par 150 latiem, daudzas lietas ir atnestas no mājām.»
Lolita Muižniece, režisore: «Šogad trim izrādēm mums no domes iedeva 300 latu pēc kultūras nama iesniegtā un kultūras padomes apstiprinātā projekta.»
Agris Krūmiņš: «Drīz mums ir jāpiedalās konkursā, lai iegūtu līdzekļus ikdienas darbam. Tas nozīmē, ja mēs tai konkursā nevinnējam, tad paliekam pilnīgi tukšā.»
Lolita Muižniece: «Tā kā mēs esam kultūras nama kolektīvs, naudu prasīt varam no nama, kas savukārt to prasa no domes. Pilsētas vadībai naudas nav, tāpēc netiek nedz namam, nedz mums. Kultūras namam no savas nabadzības ir jāsadala visiem kolektīviem.»
Agris Krūmiņš: «Mēs esam dzirdējuši pārmetumus – kāpēc jūs nepelnāt. Manuprāt, uz amatierteātri nekādā gadījumā nedrīkst skatīties kā uz komerciālu uzņēmumu. Varētu, protams, veidot komercteātri, bet tam būtu jābalstās uz pavisam citiem principiem, ar lielu starta kapitālu.»
Lolita Muižniece: «Lai izdzīvotu, mēs būtu spiesti taisīt kases gabalus, nodarboties ar komerciju. Vai tā vairs būtu māksla? Jelgavā mums šobrīd sponsoru nav, ir tikai atbalstītāji, kas izpalīdz «graudā».»
Agris Krūmiņš: «Varbūt Jelgavai kaitē Rīgas tuvums. Var aizbraukt uz Rīgu baudīt lielo mākslu un kultūru, sak, priekš kam mums te Jelgavā kaut ko vajag. Tāda attieksme ir vairāk nekā noziedzīga, jo kas gan Jelgavu cels, ja ne mēs paši.»
Lolita Muižniece: «Jelgavā mūsu teātrim ir savs skatītājs, es to redzu un jūtu. Es nezinu, vai tas ir vajadzīgs augstākajai pilsētas vadībai, neviens jau neuzdrošināsies pateikt, ka nav. Es domāju, ka viņi nav skatījušies mūsu izrādes. Un ir ļoti grūti spriest par to, ko tu nezini. Sarunu līmenī ir ļoti pozitīva attieksme – ar vārdiem atbalstīt nav grūti. Ja teātrī finansiālu apsvērumu dēļ mēs nevarēsim organizēt studiju, tad tā būs teātra nāve. Mēs visi kļūstam vecāki, ir vajadzīga šī plūsma. Bet neviens pedagogs nenāks un nemācīs to, ka tu proti smaidīt un esi labs cilvēks. Ja mēs neatrisināsim šo jautājumu, teātris pastāvēs un dzīvos, bet bez attīstības. Ņemsim tikai šo paaudzi, kas kļūs arvien vecāka un vecāka, kamēr beigās mēs visi nomirsim, un viss.»
