Arī šajā laikā, kad sabiedrību nodarbina citas, izdzīvošanas problēmas, kad vairumam cilvēku klājas pagrūti un ikdiena spiež viņus pie zemes, novēlu nezaudēt horizontus, lepnumu par savas pilsētas, novada slaveno pagātni un domās ieiet nākotnē, kas varētu arī būt pacilājoša. Vēlos pakavēties pie būtiskā – par Jelgavas identitāti, eiropeisko un latvisko, pie pilsētas lokālpatriotisma. Jānis Čakste ir Jelgavas Latviešu biedrības lepnums, simbols, pilsētas un jelgavnieku rota, to nupat apliecinājām pie viņa pieminekļa, bet, ja man būtu jāatbild, kā Jelgavai pietrūkst tieši kultūrvēsturiskā, simboliskā ziņā, es sacītu, ka trūkst vēl divu pieminekļu, viena – hercogam Jēkabam, otra – Kārlim Ulmanim. Pāris vārdu par Jelgavas attieksmi pret šīm divām, es sacītu, vēstures rakursā ievērojamākajām Zemgales personībām.Hercogu Jēkabu un Kurzemes hercogistes vēsturi pašreiz lielā mērā monopolizējusi Ventspils, arī Kuldīga, uz Jēkabu kā savas pilsētas dibinātāju pretendē Jēkabpils. Jelgava hercoga piemiņas saglabāšanā ir samērā inerta, kaut gan tepat skaistajā muzejā, varam skatīt viņa figūru, vairākas liecības par Jēkaba laikmetu. Manuprāt, tieši Jelgava varētu pretendēt uz centra vietu hercoga Jēkaba piemiņas un arī idejiskā mantojuma saglabāšanā, jo šeit tika izstrādātas galvenās Jēkaba valstiskās un saimnieciskās stratēģijas, ar šo pilsētu un pili saistītas viņa mūža dramatiskās lappuses – vaņģniecība un nāve –, te pils kapenēs ir arī viņa un piederīgo mirstīgās atliekas. Tieši Jelgavā pirmoreiz Latvijā tika ievesti kartupeļi, veikti ūdensapgādes – Jēkaba kanāla – ierīkošanas darbi. Man šķiet, Jēkabam jāieiet pilsētnieku apziņā, kādam jābūt izglītotam, ekonomiski domājošam valsts saimniekam, un tas labi atbilstu Jelgavas saimnieciskajai, merkantilajai ievirzei. Un jāievēro, ka tieši Jēkaba laikā te darbojās pirmie latviešu rakstītās valodas, ortogrāfijas, rakstītās leksikas celmlauži Mancelis un latviešu mentalitātes un pagānisko ierašu izvērtētājs Einhorns, ka Jēkabam bija laba bibliotēka, kas liecina arī par ievirzi uz izglītības centieniem. Jēkabs bija Eiropas, vismaz Austrumeiropas mēroga personība, viņš varētu kļūt arī par Jelgavas simbolu.Diskusiju varbūt izraisīs K.Ulmaņa saistība ar Jelgavu. Vai Jelgava varētu kļūt arī par K.Ulmaņa pilsētu. Tradicionāli šī ir J.Čakstes pilsēta, te viņš izauga kā sabiedrisks darbinieks, žurnālists, dibināja Jelgavas Latviešu biedrību, izdeva laikrakstu «Tēvija», organizēja IV Vispārējos latviešu dziesmu svētkus. J.Čakste un K.Ulmanis bija zināmā mērā pretstati, arī ētisko un pasaules uztveres principu ziņā. Taču K.Ulmanis dzimis Zemgalē, Jelgavas novadā, Bērzē, tur arī uzaudzis, pret Jelgavu viņa attieksme bija diezgan sarežģīta. Kaut arī te mācījies skolas gados – pārkrievošanai domātajā Aleksandra skolā un arī Jelgavas reālskolā –, šis viņa mūža posms ir īss un biogrāfijā ne visai tīkams. Arī vēlāk K.Ulmaņa Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībai bija citāda ievirze nekā Bisenieka vadītajai Latviešu lauksaimniecības ekonomiskajai sabiedrībai Jelgavā, un abu personību attiecības nebūt nebija gaišas. Taču ir divi apstākļi, kas K.Ulmani tuvina Jelgavai. Pirmais – tieši viņš padarīja Jelgavu par universitātes pilsētu, pārceļot šurp LU Lauksaimniecības fakultāti un dibinot Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. Bet otrs, kas ir vēl svarīgāks, – K.Ulmaņa latviskās Latvijas koncepcija, ko viņš izmisīgi centās īstenot, iedzīvinot to vispirms tieši Zemgalē. Es nepavisam neesmu autoritārā režīma piekritējs, taču jāatzīst K.Ulmaņa izšķirīgā loma 1918. gada 18. novembrī, viņa spēja uzņemties atbildību par jauno valsti kritiskajā brīdī – un šajā ziņā viņa loma bija izšķirīgāka nekā J.Čakstem, kurš veidoja Latvijas tiesiskos pamatus un lika tos arī prezidentūras tradīcijām Latvijā. K.Ulmanis centās latviskot Latviju, dot latviešu valodai tās tiesības, ieviešot latvisko garu visās dzīves jomās. Diez vai latviešu nācija 50 nebrīves gados būtu iespējusi saglabāt nacionālo garu, ja nebūtu bijuši K.Ulmaņa valdīšanas seši gadi ar akcentēto latviskumu. Es Jelgavā redzu K.Ulmaņa pieminekli pie LLU, nevis tādu kā Rīgā, piezeminātu, piedošanu lūdzošu, bet kā lepnu zemgalieti ar ticību «mūžīgajai Latvijai, nacionālai, daiļai, varenai» – tie ir Ulmaņa vārdi, un tādi bija arī Edvarta Virzas vārdi, un tie ir Zemgales vārdi.Un tie liek atgriezties mums pie Zemgales, pie jautājuma, vai Jelgava var kļūt par Zemgales metropoli. Vai šodien vispār pastāv Zemgale ne tikai kā ģeogrāfisks jēdziens, bet arī kā kultūrvēsturisks apgabals? Domāju, Jelgavai būtu jāuzņemas iniciatīva atdzemdināt Zemgali – Dobeles, Tērvetes, Bauskas, Rundāles, Mežotnes, Emburgas, Elejas, Vecumnieku, Kalnciema novadu kopību (Sēlija, Augšzemgale ir īpašs jēdziens, to šodien nesvēršu). Es aicinātu padomāt par Zemgales biedrības vai asociācijas izveidošanu.Protams, mēs dzīvojam Eiropas Savienībā, K.Ulmaņa laika agrārais patriarhālais brīvdabas muzeja modelis neder mūsdienu Latvijai. Folkloras ansambļus papildina, pat nomaina Kauperu vadīti popansambļi, ledus un smilšu skulptūru izstādes, tiek celti aerodiumi, un tas ir labi. Pasaules vēji te nākuši iekšā un ienāks vēl. Jelgava ir līdzenuma, zemienes pilsēta. Te nav daudz vertikāļu. Iepriecinoši, ka šoruden pacelsies Sv.Trīsvienības baznīcas tornis. Protams, strupinātais, četrkantainais jumta noslēgums ar laiku varbūt būtu jāaizstāj ar īsto, Tilzītes tipa astoņstūru augsto torni. No tā varēsim vērot, kā pilsētai vēl pietrūkst. Protams, daudz ir paveikts, lai karā gandrīz pilnīgi izpostītais pilsētas centrs paceltos no jauna. Tas arī svešiniekam liek noņemt cepuri Jelgavas priekšā – Jelgava ir saimniecisku aktivitāšu un komunikāciju, dzelzceļa centrs, rosīga pilsēta, Jelgava ir universitātes pilsēta, studentu pilsēta. Jelgavā ir labi muzeji un patiešām vērienīga kultūras, sporta dzīve, pilsētas iespējām atbilstoša. Taču varbūt Jelgava varētu saņemties uz kaut ko unikālāku, kas darītu to pamanāmāku pasaulē. Atgādināšu, ka Jelgava drīz sasniegs 750 gadu oficiālu vecumu (uzsveru – oficiālu), tikai pieci gadi mūs šķir no jubilejas datuma – 1275. gadā likti pamati Jelgavas vācu ordeņa pilij. Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Arī Jelgava savā jubilejas gadā var izvirzīt sev ambiciozākus mērķus – varbūt kļūt par Latvijas kultūras galvaspilsētu, vismaz sakārot sevi iekšēji. Ja gribam sakopt Jelgavu, izdaiļot to ar jauniem pieminekļiem, ar jaunām, pagātni atgādinošām tradīcijām, varbūt ar jaunām vertikālēm, par to jādomā šodien. Protams, krīzes laikā neaicinu uz jauniem pieminekļiem un torņiem, bet prātā priekš nākotnes tādi allaž jāpatur. Izsaku pārliecību, ka Jelgava nekļūs par Rīgas priekšpilsētu vai piepilsētu, bet pastāvēs kā individuāls veidojums Latvijā un pasaulē, ka pilsētas centra mazliet pelēcīgo «padomiskumu» papildinās kaut vai «replikas», «citāti» no senās Jelgavas, pa kādai rekonstrukcijai. Jānis Stradiņš Saīsināti no runas Jelgavas Latviešu biedrības 130 gadu dibināšanas svinību pasākumā Jelgavas Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzejā 12. jūnijā. (Pilnu tekstu lasiet www.zz.lv)
