Ar Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles pastāvīgās sesijas lēmumu tika atcelta plānotā Jelgavas lidlauka izsole. Šīs nedēļas sākumā kļuvis zināms, ka oktobra vidū notiks atkārtota SIA «BaltDelAero» kreditoru sapulce.
Ar Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles pastāvīgās sesijas lēmumu tika atcelta plānotā Jelgavas lidlauka izsole. Šīs nedēļas sākumā kļuvis zināms, ka oktobra vidū notiks atkārtota SIA «BaltDelAero» kreditoru sapulce.
Lidlauka īpašnieks SIA «BaltDelAero» nonācis līdz bankrotam, un loģiski, ka kreditori prasa ar tiem norēķināties, pārdodot parādnieka mantu. Viens no kreditoriem ir arī Jelgavas Dome, kam «BaltDelAero» ir parādā aptuveni 400 tūkstošus latu, jo vēl līdz šai dienai nav no pašvaldības izpirkta lidlauka zeme (būtībā «BaltDelAero» pieder tikai lidlaukā izvietotās būves). Taču Zemgales apgabaltiesas lēmums līdz ar izsoles atcelšanu var novest pie tā, ka firma vispār var noliegt savas parādsaistības pret Domi. Oktobra vidū ieplānota jauna «BaltDelAero» kreditoru sapulce, kur, iespējams, pašvaldību mēģinās vairs neiekļaut kreditoros. Pilsētas mērs Andris Rāviņš gan apgalvo, ka Zemgales apgabaltiesas lēmumu Dome pārsūdzēs un pret negodīgajiem darījumiem cīnīsies. Taču pagaidām nav skaidrs, kāds būs turpmākais pusprivatizētā lidlauka liktenis. Tomēr sabiedrības nostājai šajās lietās varētu būt kāda nozīme, un tālākajai notikumu gaitai mēs centīsimies izsekot.
Vēstures griežu vējos
Jelgavas lidlauka vēsture sākas pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, kad Latvijā planierisms jeb buru lidošana bija uz tik augsta viļņa, kāds nekad vēsturē nav atkārtojies. Tolaik lidlauka teritorija stiepās gar Driksu un aizņēma apmēram trešo daļu no pašreizējās. Kara laikā, ienākot vāciešiem, lidlauks tika paplašināts, protams, tuvējo māju saimniekiem atļauju neprasot. Līdzīga paplašināšana notika arī padomju okupācijas gados. Tolaik no betona plātnēm uzbūvēja iespaidīgu lielām lidmašīnām domātu pacelšanās – nolaišanās joslu, kas gan palika pilnībā neizmantota, jo padomju ģenerāļiem neviļus atklājās, ka Jelgavai pārāk tuvu iznāk Rīgas lidlauks un lielās lidmašīnas, paceļoties un nolaižoties, gaisā var saskrieties. Tādēļ Jelgavā tika izvietoti kara helikopteri, kas cēlās un sēdās gandrīz stāvus. Turpat blakus savu vietu atrada arī pusmilitarizētie Rīgas un Jelgavas izpletņlēcēji un planieristi, kuru gan bija palicis krietni mazāk nekā brīvvalsts laikā.
Kad ambīcijas neatbilst iespējām
Atjaunojoties Latvijas valstij, lidlauks nonāca Aizsardzības ministrijas pārziņā.
Lūk, Jelgavas eksmēra Ulda Ivana skatījums. Ambīcijas mūsu armijai un zemessargiem sākumā bija lielas. Taču drīz vien izrādījās, ka lidlauka uzturēšana valsts aizsardzības interesēs izrādās nelietderīga, un deviņdesmito gadu vidū ar Ministru kabineta lēmumu objekts nonāca Domes īpašumā. No pašvaldības budžeta tas prasīja apmēram 50 tūkstošus latu gadā. Visvairāk naudas aizgāja maksājumiem par zemes nomu vecajiem īpašniekiem, kas okupācijas gados bija cietuši no lidlauka paplašināšanas, kā arī apsardzei (tolaik sākās pacelšanās – nolaišanās joslas betona plākšņu zādzības).
Skaidrs, ka mazizmantotā lidlauka uzturēšana arī pašvaldībai bija par smagu, un Dome pieņēma lēmumu par objekta privatizāciju. Arī mums sākumā bija naivas cerības, ka lidlauks tomēr varētu noderēt civilajai aviācijai. Tādēļ privatizācijā izvirzījām papildu prasību vismaz piecu gadu laikā saglabāt lidlauku kā funkcionālu vienību. Pirmajā reizē to nosolīja aviokompānija «Rīgas aeroklubs», kas galvenokārt nodarbojas ar čārterreisiem («aeroklubieši» vēl aizvien pastāv uz to, ka lidlauka apsaimniekošanā Domei kopā ar viņiem vajadzēja šeit radīt kopīgu akciju sabiedrību – aut.) «Rīgas aerokluba» biedri jau kopš padomju laikiem Jelgavā ir organizējuši izpletņu lēcienus, un vieta šeit viņiem ir ļoti pierasta un zināma. Tas no laika apstākļiem ļoti atkarīgajā aviosportā ir svarīgi.
Tomēr izrādījās, ka aeroklubs nepieciešamos maksājumus un nodokļus pienācīgi kārtot nespēj, un Dome pieņēma lēmumu par atkārtotu privatizāciju. Tad par jaunajiem īpašniekiem kļuva SIA «BaltDelAero». Firmas plāni līdz 1998. gada Krievijas krīzei likās interesanti. Uzņēmums solīja nodarboties ar mazo lidmašīnu būvniecību, turklāt aviomotori tad tiktu vesti ar lidmašīnām no Krievijas, izmantojot tieši mūsu lidlauku. Noieta tirgus tika plānots Rietumos. Diemžēl no tā nekas neiznāca. Ļoti neregulāri bija arī ar īpašuma iegūšanu saistītie «BaltDelAero» maksājumi Domei (lidlauka zeme tā arī ir palikusi neizpirkta un Zemesgrāmatā neierakstīta). Tādēļ man šīs firmas tuvošanās bankrotam neizbrīna.
Lidlauka nākotne miglā tīta
SIA «BaltDelAero» nākotnes plāni ir tiešām neskaidri. Firmas īpašnieku pilnvarotais pārstāvis Valdis Tiltiņš presei paudis cerību, ka «BaltDelAero» tuvāko mēnešu laikā varētu savu maksātspēju atjaunot un lidlaukā būtu iespējams nodarboties ar mazo biznesa klases lidmašīnu apkalpošanu un lidotāju apmācībām. Grūti gan noticēt, ka firmai, kam aviobiznesa un sporta sabiedrībā nav nekādas atpazīstamības, tas pēkšņi varētu izdoties. Visdrīzāk «BaltDelAero» pamatdoma bija lēti lidlauku iegūt un dārgi to pārdot. Vienīgi slikti, ka pagaidām pircējs nav parādījies.
Uldis Ivans domā, ka lidlauka teritorijā varētu izaugt kāds lielveikals. Varbūt uz turieni – nostāk no dzīvojamiem rajoniem – būtu jāpārceļ diezgan smirdīgie pilsētas notekūdeņu attīrīšanas dīķi. Tālākā nākotnē, kad Loka maģistrāles turpinājumā pār Lielupi uzceltu jaunu tiltu, vecā lidlauka malu varētu šķērsot pamatīga šoseja. No lidlauka pāri varētu nepalikt nekas. Tomēr ap sirdi paliek bēdīgi, ka Jelgavai tad vairs savu gaisa vārtu nebūs. Varbūt tie tomēr perspektīvā ir vajadzīgi? Pagaidām noteiktas atbildes nav. Varbūt tiešām lielajā Kosmosa ērā būs iestājies nenoteikta laika pārtraukums.
