Vai ir kas tāds, kas saista gaisa balonus, Kaliostro un gudro olu? Un kas saista Kurzemes galma tiesu ar latviešu gramatiku? Viena no atbildēm varētu būt – janvāris. Vēl viena – Jelgava. Jautāsit – kā? Ernests Johans Bīnemanis, Mārtiņš Zīverts, Vitauts Ļūdēns, Kārlis Mīlenbahs un Georgs Zigismunds Švanders. Visi saistīti ar iepriekš nosaukto, visi saistīti ar Jelgavu, un visi dzimuši janvārī. Tā tad arī ir atbilde uz sākumā uzdotajiem jautājumiem.
“Ja tu siltu vārdu teic,/ Kaut caur klinti, kaut caur ledu/ Kāds tev silti atbildēs.” Tā savā dzejolī rakstījis viens no janvāra jubilāriem Vitauts Ļūdēns – 1937. gada 28. janvārī Jelgavā dzimušais latviešu dzejnieks un publicists, kurš īpašu uzmanību veltījis vēsturei un bērnu dzejai. Vitauts Ļūdēns ne tikai pats rakstījis, bet arī sakārtojis Edvarta Virzas un Elzas Stērstes darbu krājumus izdošanai, jo viņa māte bija Virzas jaunākā māsa Zelma. Gaišas domas piestrāvoti ir viņa dzejoļu krājumi: “Saules lidlauki”, “Pulksteņi”, “Trīsdesmitgadīgās acis”, “Rudzu putenī”, “Tāšu raksti”, “Usmas un Mežotnes sonetas”, “Vairogi”, “Un meži, un meži, un meži”. Tajos jūtama saskaņa starp dabu un cilvēku, steigu un apceri, tagadni un pagātni, kā arī tieksme kļūt labākam un pilnīgākam. Bieži dzejnieku pārņēmušas arī filozofiskas domas. “Daudz patiesību pasaulē/ un katrai ir savs laiks/… bet cilvēcība pasaulē/ ir viena, tikai viena.” Interesantas rindas viņš veltījis arī sievietēm: “Sieviešu soļi kā āboli/ un kartupeļi, kā bļodas un krūzes,/ un akas, kā saulīte pati.”
Sākums Mīlestības alejai
Ja runājam par sievietēm, tad nāk prātā Mīlestības aleja Jelgavā un divi juristi, kuri savu draudzību vērtēja augstāk par mīlestību. Janvāra gaviļnieks Georgs Zigismunds Švanders, dzimis 1721. gadā, bijis jurists, Kurzemes galma tiesas advokāts, leģendāra personība 18. gadsimta Jelgavā. Studējis jurisprudenci Jēnā. Bijis Kurzemes un Zemgales hercoga Pētera Bīrona dienestā hercoga galma tiesas advokāts, arī galma padomnieks. Leģenda vēsta, ka divi draugi, Zigismunds Georgs Švanders un Kristaps Ludvigs Tečs, iemīlējušies vienā meitenē, taču draudzības vārdā atteikušies no šīm jūtām un palikuši vecpuišos, bet meitene apprecējusi citu. Švanders ar Teču viņai izmaksājuši lielu pūra naudu, bet testamentā visu mantu novēlējuši Jelgavas amatnieku cunftei, kam vajadzēja izmaksāt pūra naudu tai amata meistara meitai, kura nākamajā gadā pirmā izies pie vīra. Jaunajam pārim bija jālaulājas baznīcā un jāiestāda viens bērziņš draugu vecajā pastaigu vietā – tagadējā Mīlestības aleja. Abi draugi tika apbedīti katrs savā alejas galā, un katram uzstādīts piemineklis.
Tikpat interesanta personība ir kāds cits gada pirmā mēneša bērns – Ernests Johans Bīnemanis, dzimis 1753. gadā, “Academia Petrina” audzēknis un pēc tam tās mehāniķis, latviešu gaisa kuģotājs un aerostatu būvētājs. Dzimis Ērmaņa un Līzes, Blankenfeldes muižas kalpu, ģimenē, īpaši gaišā galva tika pamanīta, puikam vēl mācoties Svētās Jelgavas Trīsvienības baznīcas skolā. Viņa tēvs tā arī nebija iemācījies ne rakstīt, ne vāciski runāt, tomēr savu dēlu nolēma izskolot par mācītāju. Un, kā liecina arhīva dokumenti, Ernests Johans bija pirmo Pētera akadēmijas audzēkņu skaitā. Taču tēva nodomi dēla zinību apgūšanas virzienā nepiepildījās, jo Ernestu teoloģija maz interesēja. Viņš pievērsās matemātikai, mehānikai un astronomijai.
Pabeidzot akadēmiju 1778. gadā, viņš uzdāvināja hercogam Pēterim Bīronam viņa vārdadienā divus pašdarinātus globusus. Bīnemanis par tiem saņēma 200 dālderu prēmiju un hercoga solījumu parūpēties par viņa nākotni. Talantīgais latviešu inženieris iekārtoja arī pirmos zibensnovedējus Jelgavā. Par rūpīgu un centīgu darbu Pēteris Bīrons Bīnemanim piešķīra 1200 dālderu prēmiju un aizsūtīja uz Londonu papildināt zināšanas. Pabijis Londonā apmēram gadu, viņš atgriezās Jelgavā kā “visai veikls mehāniķis”, dabūja mehāniķa nosaukumu un vietu Pētera akadēmijā ar gada algu 300 dālderu.
Bīnemanis jau 1784. gada janvārī gribēja uzsākt aerostata konstruēšanu un centās organizēt naudas līdzekļu vākšanu šim pasākumam. Bet viņa izgatavotā aerostata pirmā publiskā palaišana un demonstrēšana Jelgavā notikusi 1785. gada 26. jūnijā. Tā saucamais “mazais balons”, kā rakstīja “Jelgavas Avīze”, bijis 20 Parīzes collu (apmēram 54 centimetri) diametrā. Nelielā lietus dēļ balons cēlies gaisā samērā lēni, taču pēc piecām minūtēm rietumu vējš to aiznesis līdz apvārsnim. Nākamais balons ar nelielu gondolu palaists 1785. gada 16. oktobrī. Balona diametrs sasniedzis sešas pēdas jeb aptuveni divus metrus. Tas bija būvēts pēc vietējas sabiedrības vēlēšanās par tās savāktajiem ziedojumiem. Arī šī balona palaišana noritējusi sekmīgi. Tā paša gada 7. oktobrī jelgavnieki ar savas avīzes “Mitauische Zeitung” starpniecību tika informēti, ka Bīnemanim jau ir vairāki baloni un viens no tiem – liela formāta. Tas izgatavots pēc publikas vēlēšanās un par tās saziedotiem līdzekļiem.
Viesojas Kazanova
Jelgava visos gadsimtos varējusi lepoties, ka šeit pa ceļam vai kādu laiku uz dzīvi apmetušies Eiropā un pat pasaulē slaveni ļaudis. Ak, cik laimīgas bija sievietes, kad Jelgavā apmetās slavenais siržu lauzējs Kazanova, cik bagātīgs jaunības eliksīru klāsts bija pieejams, kad šeit kādu laiku praktizēja brīnumārsts Magno Kavallo! Bet literātu prātus vēl ne tik senā pagātnē nodarbināja kāds cits kungs – Aleksandrs Kaliostro, sicīliešu avantūrists, mistiķis, dziednieks un pareģis.
Arī Mārtiņš Zīverts, kurš dzimis 1903. gada 5. janvārī Vilces pusē, bet Jelgavā mācījies ģimnāzijā, nav spējis laist gar ausīm stāstus par sicīlieti un sarakstījis veselu lugu “Kaliostro Vilcē”. Par sevi viņš raksta: “Bet laika maņas trūkums man kompensēts citos atmiņas plānos. Skatu, ko pirms trīsdesmit gadiem esmu redzējis tikai dažus mirkļus caur vagona logu, es atminos pat ļoti sīku. Rožu krūmiņu, kas auga aiz mūsu istabas loga, kad man bija tikai pusotra gada, es ne tikai, kā mēdz teikt, “skaidri redzu”, bet pārdzīvoju arī to pašu izbrīnu un noslēpuma jausmu, kas saistīta ar toreizējo redzes ainu. Taisni šādas atceres, kas zīmējas ne uz notikumiem un lietām, bet ļauj atkal pārdzīvot laika dzīlē sen nogrimušas jūtoņas, man liekas visnoslēpumainākais, kas mums dots.”
Zīverts bija kautrs, viņš nebija radis sev ceļu lauzt ar elkoņu palīdzību. Viņš mīlēja teātri, bet pagāja krietns laiks, pirms teātris iemīlēja viņu. Dramaturgs teātrī ieraudzīja arī intrigas, aprunāšanu un citas nebūšanas, un tomēr viņš mīlēja teātri, jo gana bija redzējis izlikšanos un intrigas arī dzīvē. Mārtiņš Zīverts bija nopietns, atturīgs dzīves vērotājs, filozofisks Visuma apcerētājs, retu reizi viņu varēja redzēja smejamies. Dzīvē smalkjūtīgs, atturīgs, nekad nebilda neko lieku, no viņa nebija gaidāmi vārdu plūdi. Viņš vēroja, visu redzēja, bet pārdomu, atziņu un pārdzīvojumu izpausmei iztika ar dažiem vārdiem.
Arī Mārtiņa Zīverta lugu nosaukumi sastāv no diviem, trim vai pat viena vārda. Tos vārdus uzskata par lugu atslēgas vārdiem, kas bieži pasaka to galveno tēmu un problēmu. Pašam autoram, lugu rakstot, lielas grūtības sagādā personāža radnieciskās attiecības, kuras viņš nekādi nevar pārskatīt. Kā pats atzīst: “Vēl joprojām neesmu iemācījies atšķirt, piemēram, svaini no znota. Bet, lugu rakstot, šādām attiecībām jābūt skaidrām. Tāpēc es tās jau iepriekš fiksēju, parasti ar konversācijas vārdnīcas palīdzību. Ja, pirmo cēlienu rakstot, lapiņa ar šīm svarīgajām atzīmēm noklīdusi, otram cēlienam radu būšana jāskaidro no jauna. Tas tāpēc, ka man nav tā sauktā klana instinkta.”
Jau ģimnāzijā Mārtiņš Zīverts bija par sevi skaidrībā, ka nejaudā vienlaicīgi aptvert vairākus elementus to kopsakarībā. Tātad zinātnei nebija derīgs. Bet viņš spēja diezgan intensīvi pārdzīvot parādības un lietas. Tāpēc varēja domāt par mākslu. Bet kādu? Klausoties koncertu, viņš zināja, ka aiz skaņām slēpjas daudz vairāk, nekā Mārtiņš dzird. Viņam arī bija nojauta, ka gleznā aiz krāsām ir kaut kas vairāk, nekā pats jūt.
Mārtiņš Zīverts par sevi izsakās, ka viņam ir trīs izdarības dzīvē, kas ļoti nepatīk: ēst, runāt un rakstīt. Ēšana kā katras dabiskas vajadzības apmierināšana ir neestētisks akts. Runāšana traucē pārdzīvot apkārtni. Beidzot – rakstīt nepatīk tāpēc, ka pēc dabas esot svētlaimīgi slinks. Un, kad viņš paskatās, ka uzrakstīto lugu skaits jau iet piektajā desmitā, tad tā ir varonība, par ko pašam ir brīnums. Mārtiņš Zīverts par cilvēkiem, pasauli un dzīvi: “.. cilvēks pasaulē dzīvo, lai kļūtu labāks, nevis lai labāk dzīvotu!”
Ķīmijas eksperimenti aptiekā
Domāju, ka līdzīgi kā Mārtiņam Zīvertam ir daudziem cilvēkiem, viena joma padodas, otra – ne. Man pilnīgi noteikti nepadodas un nepatīk ķīmija, tieši tāpēc divtik cienu cilvēkus, kas tajā kaut ko (un ne tikai) saprot. Par izcili gudru cilvēku uzskatu Teodoru Grothusu – fiziķi, ķīmiķi, vienu no elektroķīmijas un fotoķīmijas pamatlicējiem. Teodors Grothuss cēlies no senas Livonijas ordeņa bruņinieku Grothusu dzimtas. Viņa tēvs komponists un pianists Ēvalds Dītrihs kā liels mūzikas mīļotājs bija draudzīgās attiecībās ar komponistu Filipu Emanuēlu Bahu (Johana Sebastiāna Baha dēlu) un komponistu Johanu Ādamu Hilleru, kas bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma kapelmeistars. Dzimis kā Kristiāns Johans Dītrihs Grothuss vecāku ceļojuma laikā 1785. gada 20. janvārī Leipcigā, Saksijas kūrfirsta valstī. Stāsta, ka viņa tēvocis Fēlikss Veise piecas dienas pēc viņa piedzimšanas devies pie Leipcigas universitātes rektora un ieguvis jaundzimušajam imatrikulācijas apliecību.
Teodors mācījās pie mājskolotājiem, spēlēja uz tēvam dāvātā F.E.Baha klavesīna, lasīja tēva atstātās grāmatas un sapņoja kļūt par gleznotāju vai mūziķi. Jau bērnībā saslima ar hronisku kaiti, regulāri ārstējās Jelgavā, kur sadraudzējās ar nākamo ārstu un aptiekāru Heinrihu Bideru un sāka interesēties par ķīmiju. 1803. gadā Grothuss devās studēt dabaszinātnes uz Leipcigas universitāti, tad drīz vien uz Parīzi, kur klausījās lekcijas Politehniskajā augstskolā, vēlāk Neapolē veica pētījumus elektrolīzē. Rezultāti tika publicēti 1805. gadā Romā, pēc tam arī Parīzē un Londonā. Franču revolūcijas ideju ietekmē viņš Itālijā mainīja dižciltīgo vārdu un savus darbus publicēja kā Teodors Grothuss. Daudzus ķīmiskos eksperimentus viņš veica sava drauga Bidera vadītajā Jelgavas Kumerova aptiekā. No 1817. gada aktīvi darbojās Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā, kuras rakstos 1819. gadā publicēja savu fundamentālo traktātu “Par gaismas ķīmisko darbību un elektrību”. Biedrības sēdēs desmit reižu apspriesti ievērojamākie Grothusa darbi. 1822. gada 26. martā 37 gadu vecumā viņš depresijas brīdī nošāvās. Savā testamentā visus fizikas un ķīmijas aparātus un preparātus, arhīvu, bibliotēku un pārējo īpašumu novēlēja Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībai.
Arī ar Kārli Mīlenbahu mums ir pamats lepoties, jo tieši viņš bija viens no mūsu valodas veidotājiem. Akadēmiķis Jānis Stradiņš viņa 130 gadu jubilejas reizē rakstīja: “Latviešu valodu Mīlenbahs pacēla augstu tās krēslas stundā. Varbūt nav nejaušība, ka Mīlenbaham bija lemts izrediģēt savu latviešu valodas vārdnīcu līdz šķirklim “patumšs”. Mīlenbahs, Endzelīns un pati vēsture ir ienesušas gaismu tolaik patumšajā latviešu valodā, – mūžam dinamiskā mūsu valoda ir arī Kārļa Mīlenbaha piemineklis.”
Tieši Jelgavā sākusies Kārļa mīlestība pret valodu. Būdams kurzemnieks, kura vecāki bijuši strādīgi un taupīgi un arī saviem bērniem iemācījuši krietni strādāt, pēc apriņķa skolas beigšanas iestājies Jelgavas ģimnāzijā. Tēvs gan gribējis, lai dēls mācās par mežkopi, bet Kārlim īpaši labas sekmes bijušas senajās valodās (tas ir, latīņu un seno grieķu valodā). Jau ģimnāzijas gados viņam radusies interese par latviešu valodu un folkloru. Vēlāk, strādājot Jelgavas ģimnāzijā, cits pēc cita sāk parādīties raksti par valodas jautājumiem. Mīlenbahs raksta par dažādām problēmām – rakstos zinātniski pareizi tiek rādīta latviešu valodas vieta citu indoeiropiešu valodu vidū, atklāta latviešu valodas formu un konstrukciju vēsturiskā izveide. Turklāt visi raksti ir domāti arī latviešu valodas kopšanai, vienotu literārās valodas normu radīšanai. Un tas ir tikai sākums… Vērtīgākais Kārļa Mīlenbaha devums ir “Latviešu valodas vārdnīca”. Tanī ietverts bagāts leksikas materiāls no daiļliteratūras, folkloras, periodikas un latviešu izloksnēm.
Mēdz teikt, ka cilvēki, kuri neesot uz mutes krituši, esot laimīgāki par pārējiem. Vai tāds bijis arī gleznotājs, mākslinieks, animālists un literāts Johans Heinrihs Baumanis, dzimis 1753. gada 29. janvārī Jelgavā? Studējis teoloģiju Erfurtes universitātē, bet glezniecību apguvis pie tolaik populārā vācu kluso dabu un dzīvnieku gleznotāja Jākoba Samuēla Beka. Vēlāk dzīvojis pārmaiņus Kurzemē, Vidzemē un Rīgā, vislabprātāk nodevies glezniecībai un medībām. Johana Heinriha Baumaņa mednieku stāsti ne vien kļuvuši plaši pazīstami mutvārdos, bet iznākuši arī grāmatā un sagādājuši viņam apzīmējumu “Kurzemes Minhauzens”. Darinājis vairāk nekā 1700 eļļas gleznu, tajās dominē dzīvnieku un medību motīvi.
Kaut kā sanācis, ka lielākoties janvāra jubilāri ir vīrieši. Tomēr ziemas viducītī dzimusi arī skaistās, bet sāpīgās mīlestības dzejas autore Elza Sudmale, kura savu sūro mīlestības mūžu izsaka dzejas rindās: “Mūsu mīlestībai nav māju./ Mēs paļāvīgi ejam/ pa siliem un vēriem,/ guļam papardes cerā,/ iespiežam vaigu/ uzticēšanās baltajā lāčsūnā,/ pārklājam maiguma miglas segu/ un sapņojam zem zaļajiem griestiem,/ līdz rīta svīdums/ mūs atkal aicina ceļā./ Neskaudiet mūsu mīlestību,/ jo viņai zem saules/ nepieder nekas/ no pasaules labumiem.” Ar Elzu Sudmali saistās Jelgavas 2. ģimnāzija, Latvijas Universitāte un Latvijas Valsts izdevniecība. Cilvēks, kurš ir uzticīgs vietai, cilvēkiem, kurš neskrien pa pasauli labumu meklēt. Mīloša sieva savam vīram – literātam un politiķim, krietni par pašu Elzu vecākajam Emīlam Sudmalim, kurš dzīves lielāko daļu par saviem politiskajiem uzskatiem pavadījis cietumos. Varbūt tāpēc Elza atzīst: “Mīlestība – dvēseles slīpēšana, sāpīga, sāpīga, sāpīga – līdz kristāla šķautnes spīdumam”?
