Līgas Celmas lolotais «Spīgo» Krakovas garīgās mūzikas festivālā uzvar jauniešu koru konkurencē.
Pēc lieliskajiem panākumiem iepriekšējā gadā, kad Jelgavas 4. vidusskolas «Spīgo» tika atzīts par labāko ne tikai savā meiteņu koru kategorijā, bet par mākslinieciski augstvērtīgāko X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos kopumā (lai atceramies arī uzvarētāja titulu sieviešu koru grupā XXIV Vispārējos dziesmu svētkos 2008. gadā), šķita, ka 2011. gads skanīgajam kolektīvam aizritējis klusāk un mierīgāk. Un nebūtu jau loģiski vienmēr atrasties notikumu epicentrā, sevišķi gadā, kas nav dziesmu svētku apzīmogots.Paziņojumi uz afišām un dažos citos informācijas avotos, ka 21. decembrī pulksten 19 «Spīgo» koncertēs Jelgavas Sv.Annas katedrālē, šķita īstais iemesls sarunai ar kora māksliniecisko vadītāju Līgu Celmu. Lai painteresētos, kā pašreiz klājas gan «Spīgo» meitenēm, gan pašai Līgai, kura diriģentes ampluā sekmīgi savieno ar jaunu skaņdarbu (ne tikai kora mūzikas lauciņā) komponēšanu. Un nu jau pusotru gadu arī ar dēla Rūdolfa audzināšanu.Domas par «kluso gadu» L.Celma atspēkoja uzreiz, atgādinot, ka jau janvārī, pirmo reizi piedaloties starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā «Sudraba zvani» Daugavpilī, «Spīgo» uzvarējis jauniešu koru konkurencē (par ko savulaik vēstīja arī «Ziņas»). Piedevām nepārprotami varēja nojaust, ka Līgai ir daudz operatīvāka informācija, ar ko palepoties.– Kad zvanīju, lai vienotos par šo sarunu, sapratu, ka atrodies kādā transporta līdzeklī, turklāt brauciens ir tāls un ar tevi kopā ir koris.Tikai naktī (uz 13. decembri – red.) mūsu autobuss atbrauca no Polijas, kur iepriekšējās nedēļas nogalē piedalījāmies citā garīgās mūzikas pasākumā – Krakovas Adventes un Ziemassvētku koru festivālā.Pēc janvāra panākumiem Daugavpilī gribējās arī visu gadu noslēgt uz līdzīga «viļņa». Tāpēc speciāli meklējām šāda veida konkursu, uz kurieni nebūtu pārāk tāls ceļš, kas mūsdienās nav mazsvarīgs faktors. Mūsu pieteikums tika pieņemts. Turklāt Krakovas brauciens laika ziņā brīnišķīgi pieskaņojās Ziemassvētku koncertu tradīcijai Jelgavas Sv.Annas katedrālē, ko «Spīgo» pēc dažu gadu pārtraukuma nolēmis atkal atjaunot. Nu radās laba izdevība pieslīpēt repertuāru abiem notikumiem.– Pēc tavas sejas izteiksmes neizskatās, ka no Krakovas atbraucāt «tukšām rokām»?Palikām nepārspētas jauniešu koru grupā un atvedām mājās brīnišķīgu, lielu «Zelta eņģeli» – statueti, kas pienācās šīs kategorijas uzvarētājiem. Uzstāšanās grafiks gan bija stipri nežēlīgs, divās dienās – sestdien un svētdien – nācās dziedāt piecās baznīcās. Ļoti greznās, kā jau katoļiem pierasts. Bet vienā pat pamanījāmies izpildīt «Ķekatu dziesmas».Slodze sanāca liela, savu iespaidu atstāja arī ceļa grūtības, tāpēc īpašs prieks par izturību, ko parādīja mazākās, no sestās un septītās klases, kuras tikai šajā mācību gadā sākušas dziedāt korī.– Un nu, kā parasti, neizbēgamais jautājums par «Spīgo» disku.Jā, tas ir smags «akmens mūsu dārziņā». Viss jau ir iedziedāts, atlicis tikai samiksēt. A capella dziesmas kārtībā, vēl jāpiestrādā pie lielās formas skaņdarbiem. Tehniski tas ir tikai laika jautājums. Domāju, ka diska prezentācija varētu būt martā – vēl jau arī tādam notikumam par godu jāsagatavo pieklājīgs koncerts.Domāju, Krakovas brauciens bija derīgs arī tādā ziņā, jo kādu laiku nebijām nekur devušās, un korim pietrūka pienācīgas sadziedāšanās. Gūti arī lieliski iespaidi, sadraudzējāmies ar daudziem citiem kolektīviem, piemēram, no Singapūras, kas pat aicināja viesos…– Kas jauns komponistei Līgai Celmai? Pēc panākumiem Lielajā mūzikas balvā (kategorijā «Gada uzvedums 2010» to saņēma L.Celmas un Kristapa Pētersona elektroakustiskā «Pasaka par Kurbadu», bet nominācijā «Gada koncerts» pretendentu pulkā nokļuva koncerts «Ziemeļu balss», kur skanēja arī Līgas skaņdarbs «Debesu sēta») būtu taču nepieklājīgi tevi dēvēt par jauno autori? Un kur nu vēl tava «Jersikas derība» kora «Kamēr…» divdesmitgadē!Pats jaunākais mans darbs arī saistīts ar «Kamēr…». Kādreiz, vēl pirms Saules dziesmu cikla, ko speciāli pasūtīja komponistiem no visas pasaules, Māris Sirmais iestudēja latviešu autoru (Ēriks Ešenvalds, Arturs Maskats, Valts Pūce un citi) Saules dziesmas. Nu top Mēness dziesmas, un vienu Māris palūdza uzrakstīt arī man. Tikko «svaigi cepts», skaņdarbu nodevu īsi pirms braukšanas uz Krakovu.– Atkal izmantoji latviešu folkloras krājumus?Šoreiz tas ir Jāņa Petera teksts. Diez vai no labi pazīstamajiem, jo grāmatā, kur šīs rindas sameklēju, tas atradās sadaļā «Nepublicēti dzejoļi». Bezmaz tādā Rabindranata Tagores, drusciņ arī Aleksandra Čaka stilā, vismaz man tā šķita. Par «Mēness dendiju, kurš smīn, ja mani mīl mākslinieks grēcīgs…».
