Šodien svinīgajā pieņemšanā pie domes priekšsēdētāja par ieguldījumu Jelgavas kultūrvēsturiskās ainavas iemūžināšanā un pilsētas vēsturiskā mantojuma popularizēšanā māksliniekam un dizaineram Uldim Zuteram tiks pasniegts pilsētas domes apbalvojums «Goda raksts».
Prieks, ka no četriem Goda raksta saņēmējiem divi ir kultūras jomas kopēji – pirms nedēļas «Ziņu» uzmanības lokā bija nonācis dzejnieks, publicists un īsprozas autors Aivars Eipurs, nu kārta sarunai ar vizuālās mākslas pārstāvi U.Zuteru, kurš ir mākslinieks ne tikai pēc radošās izpausmes veida, aicinājuma un izglītības, bet pat pēc amata – savā profesionālajā ikdienā U.Zuters strādā Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā par mākslinieku…
«Te nu tu kļūdies,» apmierināti nosmīkņā mans sarunu biedrs, «par mākslinieci muzejā strādā kolēģe Mārīte Leimane, mans oficiālais amats ir dizainers. Lai gan tad, kad sākās mana interese par daiļajām mākslām, tādu terminu nemaz nezināju. Esmu gājis tradicionāli klasisko, fundamentālo mākslinieka izglītības ceļu – sākās ar Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu.»
– Laiks skrien ātri, šķiet, ka pavisam nesen šai pašā muzeja izstāžu zālē bija personālizstāde, veltīta tavai 70 gadu jubilejai. Nu esi sasparojies uz nākamo apaļās jubilejas lielizstādi, ko plānots atklāt septembrī.
Pašam tie pieci gadi aizskrējuši gluži nemanot. Neteikšu, ka jubilejas mani kā īpaši stimulē un es būtu liels to svinētājs, bet 75 gados sastrādātais jāparāda tā kā būtu. Pareizāk sakot, šoreiz orientēšos uz jaunākiem darbiem, kas tapuši kopš 2011. gada izstādes. Gleznu vairums gaida izrādīšanos, protams, savos iemīļotajos vasaras plenēros ceru krājumu papildināt.
– Plenēros esi kļuvis gluži vai par marīnistu. Kāda tur Jelgavas kultūrvēsturiskās ainavas iemūžināšana?
Bez jūras un citām ainavām tiešām man būtu grūti dzīvot, vispirms jau kā māksliniekam. Kaut dominē jūras un krasta tematika, sevi par marīnistu tomēr neuzskatu, kādu izstādi reiz pat nosaucu «Nemarīnista marīnas». Bet, gleznojot liedagā, var gūt kādu praktisku labumu – dažu darbu tapšanā piedalījušās arī pludmales smiltis.
Ja vien iespējams, katru gadu apmeklēju vairākus plenērus. Viena no iecienītākajām vietām man ir Ainaži, kur esmu gleznojis nu jau gandrīz desmit gadu pēc kārtas. Tā kā šajā attālajā pilsētiņā pirms dažiem gadiem skaisti izremontēta neliela izstāžu zāle, tad pirmais arī tiku uzaicināts tur viesoties.
Kā rāda ainavas, nemeklēju īpaši krāšņas vietas. To jau kādā rakstā ievērojis mākslas zinātnieks Māris Brancis, ka «Zuteru var iedvesmot te akmeņi jūrā, te meldru audze vējā, te priežu slaidie stumbri, te savu mūžu nodzīvojis malkas šķūnītis. Rodas pārliecība, ka gleznot var visu, pat pašu necilāko motīvu, ja tikai tam ir «personisks» raksturs».
Toties izstādē «Jāzepa Pīgožņa balva ainavu glezniecībā», kas šopavasar notika Pēterbaznīcā Rīgā, saņēmu Preiļu novada domes simpātiju balvu par pagājušajā gadā tapušo gleznu «Langervaldē pavasaris». Un tā nu ir gleznota praktiski pa manas istabas logu tepat Jelgavā. Paspēju tieši laikā, jo šogad, jauno parku veidojot, iespējas ieraudzīt tieši šādu ainavu vairs nav.
Preilieši manus darbus esot ievērojuši jau pagājušajā gadā, bet pēcāk uzaicināja ar izstādi paviesoties Preiļos, lai iepazītu manu daiļradi tuvāk. Un kādēļ gan ne, ja, kā tika vēstīts, šajā pilsētā tiks veidots Latvijas ainavas muzejs, bet ainava vienmēr bijusi manas daiļrades goda vietā.
No Rīgas izstāde aizceļojusi uz Jēkabpili, bet Jāzepa Pīgožņa dzimšanas dienā 15. septembrī to svinīgi atklās Preiļos. Manā jubilejas izstādē, kas Jelgavā būs skatāma no 9. septembra, to neredzēsim.
– Kāpēc vairums tavu darbu top plenēros?
Tāpēc, ka esmu ļoti slinks. Lai tā, viens pats, saņemtos un dotos gleznot, vajadzīga liela uzņēmība, tam īpaši jāgatavojas. Bet plenēri jau parasti ir kolektīvs pasākums, tev atliek tikai piekrist un doties līdzi. Bet individuālajam radīšanas procesam kolēģu klātbūtne nemaz netraucē, jo vienmēr var atrast arī kādu nomaļāku vietiņu, nav jau obligāti jāglezno visiem kopā, lai gan varot arī tā. Grūtāk ar to noslēpšanos bija Sāremā, kā nekā sala taču.
– Ar pedagoģisko darbību nav nācies izcelties?
Vispār jau esmu beidzis pedagoģisko nodaļu. Tajos tālajos padomju laikos reizē ar diplomu izdeva arī norīkojumu uz darbu kādā skolā. Ko tikai mani bijušie kursabiedri neizdomāja, lai no visa tā izvairītos, bet es kā lojāls pilsonis norīkojumu pildīju – trīs gadus nostrādāju par zīmēšanas skolotāju Jelgavas 3. vidusskolā. Tā, kā zināms, toreiz bija skola ar krievu mācību valodu, bet es visus trīs gadus godīgi nostrādāju, jo ne jau sarunu valodai mākslā izšķirošā nozīme. Sliktākais bija 30–40 cilvēku klasē un pašu skolēnu apziņa, ka zīmēšana nav īsti obligāts priekšmets. Tas ir, uz stundām it kā jāiet, bet divnieks šajā priekšmetā nenozīmē, ka netiksi pārcelts nākamajā klasē. Patrāpījās jau arī pa īstam talantam, kamēr citi mēģināja darīt visu, lai traucētu īstajiem censoņiem izpausties.
– Cita attieksme laikam bija Jelgavas Mākslas skolā?
Tur jau nāca tie, kas tiešām interesējās par mākslu. Protams, bija arī gadījumi, kad mākslas apguvē vairāk par audzēkņiem bija ieinteresēti viņu vecāki.
Mākslas skolā nostrādāju no 1995. līdz 2004. gadam. Atklāti sakot, šo darbu labprāt būtu turpinājis, bet izkonkurēja muzejs. Sākumā pat mēģināju abus darbus savienot, bet tas tomēr izrādījās par grūtu, un beigās izvēlējos par labu muzejam.
Negribu izklausīties pārāk pareizs vai lielīgs, bet man nepatīk kaut ko darīt pa roku galam. Neprotu un negribu halturēt. Mākslas skolā izaudzināju vienu klasi, kuru daudzi atceras ar labu vārdu.
– Un kā ar radošo momentu? Arī tam droši vien bija nozīmē, ka atnāci darbā uz muzeju?
Neapšaubāmi. Muzejā šajā ziņā ir daudz mierīgāki apstākļi. Ar to nedomāju, ka varu slinkot, ļoti bieži, kad jāsteidzas, netiek žēloti ne vakari, ne brīvdienas, tomēr izstādes iekārtošana (ja vēl blakus ir tāda profesionāle kā Mārīte Leimane) tīri psiholoģiski ir pavisam kas cits nekā darbs ar bērniem.
