Ozolpili stipru dara koki un cilvēki.
Jelgavas pievārte Ozolpils mūsdienās savu nosaukumu attaisno vairs tikai daļēji – simtgadīgus ozolus redzēt tur vēl var, bet no pils nav ne vēsts – vien fotogrāfijas un mantinieku liecības. Ozolpilī dominē latviešu valoda, dzīvo smaidīgi un strādīgi cilvēki. Nelielajā rajonā saimnieko divi uzņēmēji un jau daudzus gadus speciālā centrā dzīvo cilvēki ar garīgiem traucējumiem. Raizes sagādā autobusu satiksmeDienas vidū sastapt cilvēkus Ozolpilī nav viegli. Pagalmi ir tukši. Vietējā veikala pārdevēja Marina Jarovikova Ozolpili salīdzina ar laukiem, jo cilvēkiem tur ir dārzi, viņi audzē kartupeļus, iet sēņot, tur vistas un govis. Tiesa, svešiniekam Ozolpili atrast nenāktos viegli, jo nekādas norādes nav. «Te nav kā pilsētā – pie mums cilvēki cits citu pazīst, sveicina. Iedzīvotāji ir strādīgi, tāpēc arī dienas laikā pie daudzdzīvokļu mājām cilvēkus redzēt nevar. Vīri dodas makšķerēt tepat uz Iecavas upīti, daudzi iet uz mežu lasīt brūklenes, mellenes, sēnes. Lai cik grūti kādam būtu, veikalā uz parāda preces nelūdz. Te cilvēki ir kā viens par visiem un visi par vienu. Manuprāt, te ir forši dzīvot – omulīgi, klusi, ir lieli dzīvokļi, apkārt skaista daba,» spriež M.Jarovikova. Par to liecina ne tikai vārdi, bet arī darbi – māju pagalmos zied puķu dobes, bērniem uzslietas šūpoles un ierīkota liela smilšu kaste, sporta cienītājiem volejbola laukums un plašumi citām aktivitātēm. Iedzīvotāja Iveta Silineviča atzīst, ka lielākās raizes sagādā autobusu satiksme. «Pēc pulksten septiņiem vakarā no pilsētas uz mājām ar autobusu netikt. Kājām arī tādu gabalu aiziet nemaz nav tik viegli. Esam centušies kaut ko panākt, bet viss veltīgi. Kas var, brauc ar mašīnu vai riteni,» atzīst Ivetas kundze. Viņa atceras, ka pāris mēnešu Ozolpilī nav bijis vietējā veikaliņa, kas stipri apgrūtinājis dzīvi, bet tad mainījušies tā īpašnieki un veikals atkal atsācis darbu. Arī Ritai Stūrānei par Ozolpili sakāmi vien paši labākie vārdi, ne velti viņa tur dzīvo jau 35 gadus. «Kam rokas un kājas kustas, var iznomāt mazdārziņu un audzēt ogas un dārzeņus, tepat ir upīte. Vietai ir laba aura,» viņa noteic un turpina: «Pirmo reizi šo vietu iepazinu studiju laikos, kad sporta pasniedzējs Ivans Lazurka veda mūs pa Ozolpils laukiem, līdz nonācām skaistā saules apspīdētā parkā. Sēdējām un atpūtāmies. Toreiz man šī vieta likās pamesta pasaules mala, un es ne mūžam neiedomājos, ka pēc gadiem Ozolpilī strādāšu un kur nu vēl dzīvošu. Man te ir viss, ko varu vēlēties, – klusums, parks, dzīvoklis, garāža,» stāsta R.Stūrāne. Ozolpilī ir vairākas daudzdzīvokļu mājas, bet tikai viena saņēmusies un atteikusies no NĪP pakalpojumiem. Iedzīvotāji izdarīto nenožēlo un ar jauno apsaimniekotāju raduši kopīgu valodu. Inta Granta ir viena no cienījamākajām Ozolpils iedzīvotājām un šajā pusē mīt 75 gadus – kopš dzimšanas. Dzīvojot tēva celtajā mājā, viņa savos gados jūtas lieliski. «Tagad Ozolpils ir praktiski uzcelta no jauna, saglabājušās tikai dažas vecās mājas un dzīvi palikuši vien pāris manas jaunības draugu,» saka Intas kundze, kura 32 gadus nostrādājusi Lauksaimniecības akadēmijā Ķīmijas katedrā par laboranti. Viņai sāp sirds par Latvijas zemi, kas masveidā tiekot izpārdota ārzemniekiem. Kā apzinīga pilsone Intas kundze teic, ka arī šogad dosies vēlēt: «Tikai par ko balsot? Vai starp kandidātiem maz ir kāds gudrs un godīgs cilvēks? Vēl stipri jāpadomā.» Viņasprāt, Ozolpilī dzīvo atsaucīgi cilvēki, īpaši daudz laba sakāms par kaimiņiem. Viņiem labi garšojot biezpiens un krējums, kas gatavots no Intas kundzes brūnaļas dotā piena. Sievietes aprūpē ir arī bariņš vistu. Parks un atmiņas par piliAr Ozolpils parku lepojas vai katrs turienes iedzīvotājs. Skaistās apkārtnes dēļ to iecienījuši arī pilsētnieki. Parkā ir vislielākā dižkoku koncentrācija Jelgavā – ozoli, lapegles, veimutpriedes, iespaidīga garuma kļavas un liepas. Tā īpašniece Ruta Dementjeva spriež, ka barons, kas tur dzīvojis, kociņus parka veidošanai, visticamāk, vedis no ārzemēm, jo Latvijā tāda garuma kļavas un liepas nav nekur redzētas. Parkā manāmas vairākas stārķu ligzdas, saimniece saskaitījusi trīs un stāsta, ka šogad izloloti četri mazie stārķēni. «Gribējām uzlikt vēl vairākas ligzdu pamatnes, lai parkā veidotos stārķu kolonijas, bet putni savā starpā kaujas un nez vai mūsu iecere izdosies,» stāsta R.Dementjeva. Muižas ēka tālaika fotogrāfijās atgādina Rundāles pili miniatūrā. Pirms kara muiža piederējusi Ozolnieku pagastam, tur dzīvojuši jaunsaimnieki, spēlētas balles, pagrabos cilvēkiem glabājušies kartupeļi. 1936. gadā to nopirka R.Dementjevas tante Milda Jēriņš. «Kara laikā pils tika daļēji nopostīta, padomju vara tantei gan to neatņēma, bet aplika ar tādiem nodokļiem, ka pils uzturēšana nebija iespējama. Pēc tam uzradās čakli vīriņi, kas pamazām to noārdīja,» stāsta Rutas kundze. Uz pils pamatiem sāka celt Meliorācijas institūta konstruktorbiroju, taču R.Dementjeva bija nolēmusi atjaunot īpašuma tiesības un muižas paliekas kopā ar parku ieguva mantojumā, līdz ar to konstruktorbirojam tika teiktas ardievas. «Parks ir saglabājies, un interesentiem neliedzu to arī apskatīt. Nāca LLU studenti, lai dižkokus fotografētu un rakstītu par tiem diplomdarbus,» stāsta sieviete. Konstruktorbiroju Dementjevu ģimene sākusi nojaukt un spriež, ka pils pamati saglabājušies gana labi, lai uz tiem kādreiz, iespējams, no jauna celtu pili. Tikai pagaidām jaunā paaudze par to interesi neizrādot. Parku ik gadu paretina lielie vēji, un simtgadīgie koki pamazām iet bojā. Plastmasa un metālsOzolpilī darbojas divi ražošanas uzņēmumi – plastmasas pārstrādes firma «Melros» un Dānijas metālapstrādes uzņēmumus «VT East». Tā valdes loceklis Hanss Kurts Pedersens arī pats ir Ozolpils iedzīvotājs un šejienes cilvēkus raksturo tikai labiem vārdiem. «Godīgi un strādīgi – katrs atrod sev kādu nodarbi,» teic H.K.Pedersens. Viņa vadītajā uzņēmumā darba vietas nodrošinātas 27 jelgavniekiem, to skaitā vairākiem vietējiem iedzīvotājiem. Ik nedēļu tiek saražoti viens līdz divi lieli furgoni ar dažādiem metālizstrādājumiem – parku aprīkojumiem, pastkastītēm, velosipēdu statīviem un citiem, ko pēc tam eksportē. Dāņu uzņēmējs vienu divriteņu statīvu ar divdesmit velosipēdu vietām gatavs uzdāvināt kādai Jelgavas sabiedriskai organizācijai, izglītības iestādei vai jauniešu centram. Interesenti aicināti sazināties ar uzņēmuma direktoru.
