Latvijas Lauksaimniecības universitātes direktors Andrejs Garančs – intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Jelgavas Domes deputāti ir pieņēmuši lēmumu par Jelgavas Siltumtīklu reorganizāciju akciju sabiedrībā. Jūs bijāt viens no pārraudzības padomes locekļiem, kas iebilda pret šādu pārveidi un atteicās vispār izskatīt piedāvāto statūtu projektu. Kādi ir jūsu galvenie argumenti?
– Ja jaunveidojamā akciju sabiedrība ir visu Jelgavas Siltumtīklu saistību pārņēmēja, turklāt 100 procentu akciju pieder pilsētas Domei, nesaskatu reorganizācijas jēgu. Protams, no juridiskā aspekta ir atšķirības starp pašvaldības uzņēmumu un tai piederošu akciju sabiedrību – komercdarbība, peļņa utt. Bet šajā gadījumā par peļņu ir pāragri runāt. Ja līdz šim Siltumtīkli būtu strādājuši vismaz bez zaudējumiem, tad būtu jēga arī pārveidei. Savus secinājumus izdaru, pamatojoties uz Domes sniegto informāciju. Iespējams, ir arī kādi zemūdens akmeņi.
Kādi tie varētu būt?
– Varbūt ir kāds bagāts onkulis, kas varētu samaksāt visus milzīgos parādus, varbūt ir kāds nopietns investors, kas gatavs ieguldīt līdzekļus šajā akciju sabiedrībā. Bet varbūt Pasaules Banka atsakās no Siltumtīklos ieguldītajiem kredītiem…
Pasaules Banka kā sponsors?
– Protams, tas nav nopietni, ka Pasaules Banka varētu atteikties no ieguldītajiem līdzekļiem un nebūt ne mazās peļņas. Domāju, ka arī tai tomēr ir jāuzņemas zināma atbildība, ka rehabilitācijas projekts nav izdevies.
Kā Siltumtīkli vai jaunā akciju sabiedrība domā saglabāt vismaz tos siltuma patērētājus, kas šodien ir, ja tiek pārtraukta karstā ūdens piegāde un neviens nezina, kad tā tiks atjaunota? Tie, kas uzstādīs elektriskos ūdens sildītājus, vairs nepirks Siltumtīklu piedāvāto ūdeni, jo nav jau nekādas garantijas, ka tā atkal kādā brīdī nebūs.
Daudz runāts, ka «Latvijas gāze» varētu būt viens no potenciālajiem investoriem vai viens no partneriem jaunajā akciju sabiedrībā. Ļoti šaubos, vai tā šādā darījumā iesaistīsies. Neviens nopietns uzņēmējs neieguldīs naudu pasākumā, kur tā var pazust jebkurā brīdī.
Varbūt varētu būt runa par parādu kapitalizāciju?
– Jā, tas varētu būt nopietns risinājums, ja vien Pasaules Banka, Latvijas valdība un Dome spētu vienoties par parādu restrukturizāciju vai atmaksas sākuma termiņa atlikšanu uz desmit līdz piecpadsmit gadiem, kaut uz septiņiem gadiem.
Taču lēmums par akciju sabiedrības izveidošanu ir pieņemts. Domē ievēlēts pilnvarnieks, vismaz viena nopietna firma izteikusi priekšlikumus par iespējamo parādu pirkšanu un uzņēmuma nomu. Iespējams, jau panāktas arī konkrētas vienošanās. Vai jūs kā saimnieciskas vienības vadītājs un kā cilvēks, kas guvis zināmu priekšstatu par Siltumtīklu finansu lietām pārraudzības padomē, saskatāt peļņas iespējas šajā uzņēmumā?
– Domāju, ka tuvākajos gados gūt peļņu jaunajai akciju sabiedrībai būs ļoti problemātiski. Mēģināšu pamatot, kāpēc. Pirmkārt, 2000. gada 1. novembrī jāsāk atdot kredīts. Līdz šim tas netika darīts. Ja šādā situācijā patērētājiem tiek pārtraukta karstā ūdens piegāde un tādējādi uzņēmums atsakās pat no minimāliem ieņēmumiem, tas liek domāt, ka finansiālā situācija ir diezgan bezcerīga. Otrkārt, uzņēmumam visai grūti ir veicies cīņā ar ļaunprātīgajiem nemaksātājiem. Lai būtiski uzlabotu naudas iekasēšanu, acīmredzot jāmaina likumdošana. Pagaidām tiesā tiek atrisināta tikai divdesmitā daļa no parādu problēmas, turklāt to atgūšana velkas ļoti gausi.
Treškārt, jau vairākus gadus Jelgavā turpinās «centrbēdzes» process – arvien vairāk STU klientu meklē un atrod alternatīvus apkures veidus. To darīt viņus spiež Domes īstenotā tarifu «politika», kas savukārt cieši saistīta ar uzņēmuma vadības prasmi saimniekot.
Ja iespējamais investors ir bagāts un spēj ieguldīt papildu līdzekļus projekta attīstībā, protams, tas var cerēt uz peļņu nākotnē. Taču – uz kā rēķina? Ja investoram būs, teiksim, 49 procentu sabiedrības akciju, pašvaldībai iespējams regulēt tarifu politiku, bet, ja 51 procents un vairāk, Domei noteikt piegādātās siltumenerģijas cenu būs ārkārtīgi grūti.
Vai no patērētāju – pilsētas iedzīvotāju – viedokļa Siltumtīklu uzņēmuma saglabāšana, virzība uz papildu līdzekļu piesaistīšanu ir perspektīva? Kā zināms, teorētiski Jelgavas Cukurfabrika var apgādāt ar siltumu visu pilsētu.
– Par šo jautājumu es arī runāju pēdējā pārraudzības padomes sēdē. Ieteicu Domei līdz 1. jūnijam pieņemt gan politisku lēmumu, kā tālāk rīkoties, gan arī izdarīt ekonomiskus secinājumus. Pretējā gadījumā problēmu atrisināt būs ārkārtīgi grūti. Politisks lēmums ir pieņemts, bet vai tas atrisinās ekonomiskās problēmas? Šajā bezizejas situācijā varētu būt šāds variants: par 800 000 līdz 1 miljonam latu izbūvējot vadu pāri Lielupei, apkuri pilsētā nodrošināt ar Cukurfabrikas jaudu.
Domes amatpersonas oficiāli paziņojušas, ka tarifs šogad netiks paaugstināts. Vai izdosies to saglabāt nemainīgu?
– Šis jautājums jāskata no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, tarifs sastāv no mainīgās un nemainīgās daļas. Precīzi to noteikt ir visai problemātiski. Otrkārt, jaunajās siltumtrasēs zudumi ir līdz 24 procentiem un vairāk. Tas manī rada pamatotu sašutumu – kāda jēga bija īstenot rehabilitācijas projektu? No kurienes šie zudumi rodas, kāds šim skaitlim ir pamats? Šodien neviens siltumenerģijas patērētājs nevar izrēķināt, cik lieli siltuma zudumi ir dabā. Un uz to rēķina var norakstīt, ko grib, un zudumi «tiek ierēķināti» tarifā! Uz papīra apstiprinātais tarifs nav adekvāts objektīvajām Siltumtīklu izmaksām.
Turklāt katru gadu pašvaldība Siltumtīklos pumpējusi dotācijas (tās tiek dēvētas arī par investīcijām) no pusmiljona līdz pusotram miljonam latu. Pašlaik pašvaldība vairs nav finansiāli spējīga šo vezumu pavilkt. Būtu muļķīgi iedzīvotājus barot ar ilūzijām par nemainīgu tarifu.
– Siltuma patērētāju daudzums samazināsies. Arī tas iespaidos tarifu, gribam to mēs vai ne. Pašreizējā situācijā es neredzu iespēju saglabāt to pašu tarifu. Iedzīvotājiem ir jārēķinās, ka par siltumu vajadzēs maksāt vēl vairāk.
Tas savukārt novedīs pie tā, ka būs vēl vairāk patērētāju, kas nespēs norēķināties par šo pakalpojumu. Būs jāiegulda vēl vairāk līdzekļu. Kāds tam visam būs noslēgums?
– Jaunajam investoram, ja viņš šodien grib izdzīvot vai pat samazināt tarifus, ir jāpalielina siltuma patērētāju skaits. Universitātē esam strādājuši tā: ja šodien Siltumtīklu tarifi mums būtu pieņemami, jebkurā brīdī varam atjaunot pieslēgšanos siltumtīkliem. Mūsu katlu ekspluatācijas laiks varētu būt seši līdz astoņi gadi, un šajā periodā katrā ziņā atpelnīsim ieguldītos līdzekļus. Ir arī vesela virkne dzīvojamo māju, kuras varētu pieslēgt centralizētajai siltumapgādei, bet tam ir nepieciešams milzīgs darbs un jauni ieguldījumi. Pasaules Bankas projekts jānoliek malā un jāveic nopietni aprēķini. Domāju, šiem monopoluzņēmumiem tomēr nebūs nākotnes. Jebkurā variantā. Ja izveidosies konkurence, tiem būs jāsāk domāt ne tikai, kā visu laiku paaugstināt tarifus, bet, kā strādāt, lai tos pazeminātu. Es neesmu kompetents, lai pateiktu, kādas ir Siltumtīklu iekšējās rezerves, uz kā pamata būtu iespējams samazināt izdevumus utt., bet, ja to nedarīs un tarifus tikai paaugstinās, uzņēmumam nebūs nākotnes.
Universitātes studenti uzskata, ka jūs spētu sakārtot arī pilsētas saimniecisko dzīvi. Gatavu recepti Jelgavai pagaidām neviens gan nav iedevis. Nedomāju arī, ka Jelgavas problēmas var atrisināt šajā intervijā. Un tomēr – ar ko, jūsuprāt, vajadzētu sākt?
– Neatkarīgi no tā, kādi deputāti pilsētas Domē tiks ievēlēti, ir vajadzīga komanda, kas saliedēti strādā izpildvarā un kopīgi risina samilzušās problēmas. Bez komandas tas būtu ārkārtīgi grūti. Ir jāatrisina Siltumtīklu problēma. Tā, lai pie tās nav jāatgriežas katru dienu.
Visiem iespējamajiem līdzekļiem pilsētā jāveicina ražošanas attīstība. Ir vesela virkne nozaru, ko varētu attīstīt, bet tas netiek darīts. Pilsētas vadībai jāstrādā ar pašreizējiem uzņēmējiem, jātiekas ar viņiem, jāredz viņu problēmas un jālīdz tās risināt.
Nav pieļaujami, ka pabērna lomā tiek atstāti arī sociālie jautājumi. Pašvaldības amatpersonām jātiekas ar skolotājiem, mediķiem, jāuzklausa viņi. No tautas var nākt daudz priekšlikumu, kuriem mēs ikdienā «paejam garām». Jāsaliek visas problēmas kopā un jārisina, nevis jābēg no tām. Protams, ir arī jāekonomē tur, kur iespējams (šajā ziņā Jelgavas pašvaldībā ir lielas iespējas).
Ko pilsētai ir devusi privatizācija? Ja tā būtu bijusi sekmīgāka un iegūtie līdzekļi netiktu sadrumstaloti sīkiem tēriņiem, bet ieguldīti attīstībā, Jelgava šodien izskatītos daudz pievilcīgāk. Pilsētai ir iespējas piesaistīt tūristus, bet tas jāprot izmantot. Jārīko semināri, sanāksmes, dažādi saieti – arī tā iespējams palielināt budžeta ieņēmumus.
Kādas izskatās mūsu pilsētas skolas? Tām gadiem ilgi līdzekļi «skrējuši» garām netālredzīga un neprasmīgi īstenota rehabilitācijas projekta dēļ. Vairāk līdzekļu jāiegulda Jelgavas pilsētas slimnīcā, lai tā kļūtu par modernāko reģionā. Jāinvestē kultūrā, jo tajā ieguldītais daudzkārt atgriežas atpakaļ.
Pilsētai ir jāprot «paņemt» arī Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļus, bet tam nepieciešami nopietni projekti.
Manis teikto, domājams, var atrast ne vienā vien partijas vai vēlētāju saraksta priekšvēlēšanu programmā, par kurām iedzīvotāji jau sen aizmirsuši. Jelgavas problēma šodien nav tik daudz tajā, «ko darīt», bet cilvēkos, kas to varētu paveikt.
