Ko katrs no mums saprot ar vārdu «pils»? Vienam tā ir viduslaiku drupu kaudze, citam – aizgājušo laiku godības vāja atblāzma, bet kādam – lieliska iespēja tūristu pievilināšanai.
Ko katrs no mums saprot ar vārdu «pils»? Vienam tā ir viduslaiku drupu kaudze, citam – aizgājušo laiku godības vāja atblāzma, bet kādam – lieliska iespēja tūristu pievilināšanai. Protams, lai pilis atgūtu iepriekšējo izskatu, jāiegulda miljoni. Bet varbūt sākt ar ko citu, kas daļēji palīdzētu novērst tūrista kritisko skatu no vēl neatjaunotās pils fasādes? Tās varētu būt pastaigas pa pils parku, izjādes ar zirgiem vai tērpu teātra uzvedums. Skaistu vietu Latvijā netrūkst, bet atraktīvi parādīt to, kas mums ir, vēl jāmācās.
Vai protam parādīt tūristiem kultūrvēsturiskos objektus?
Marta nogalē Jelgavas novada Tūrisma informācijas centrs atklāja sezonu un prezentēja vienu no Eiropas Savienības PHARE programmas finansētajiem, sertificētajiem un tūrisma katalogā «Puse Latvijas» iekļautajiem maršrutiem «Pilis Jelgavas novadā». Maršruta autors ir Elejas muižas pārvaldnieks Jānis Skulte, bet tūristu un ekspertu lomās iejutās Spīdolas skolas pedagogi, žurnālisti, Kanādas palīdzības programmas CESO brīvprātīgais konsultants Larijs Hallats, kā arī vairāki lauku tūrisma entuziasti, piemēram, Aigars Asaris no Elejas, kurš plāno jau šovasar savā saimniecībā uzsākt tūrisma biznesu. Pagastos ekskursantus sagaidīja pašvaldību vadība: Svētes pagastā – izpilddirektore Sandra Viniarska, Zaļeniekos – priekšsēdētājs Ojārs Briedis, Vircavā – Ziedonis Caune, Vilcē – pagasta Padomes un rajona Padomes priekšsēdētājs Daumants Olte, bet Eleju pārstāvēja pagasta deputāts Aldis Feldmanis. Tas liecina par to, ka pašvaldības ir ieinteresētas tūrisma attīstībā, bet D.Olti māc bažas par Lauku ceļu attīstības programmas finansējuma trūkumu, jo diezin vai ārvalstu tūristi vēlēsies braukt aplūkot mūsu skaistākās vietas pa bedrainiem ceļiem.
Ceļot var tepat pa Jelgavas rajonu
Sākumā Spīdolas skolas skolotāji vērsušies tūrisma informācijas centrā un izteikuši vēlēšanos doties ekskursijā pa Latviju. Tur viņiem uzdots jautājums: vai zināt, kādas kultūrvēsturiskas vērtības ir tepat Jelgavas rajonā? Daudzviet ir saglabājušās muižu pilis, kungu mājas un pusmuižas. Vēl mūsdienās ir iespēja apskatīt 17., 18., 19. gadsimtā celtās kādreiz lepnās, ar galmam raksturīgo spožumu iekārtotās muižu pilis Bramberģē, Svētē, Kroņvircavā, Zaļeniekos, Elejā, Blankenfeldē. Tās projektējuši slaveni arhitekti – Frančesko Bartolomeo Rastrelli, Severins Jensens, Džakomo Kvarengi. Muižu piļu arhitektūru veiksmīgi papildinājuši dārzi un parki. Pirmais un Otrais pasaules karš un padomju laikam raksturīgā attieksme ir daļēji iznīcinājusi šo skaistumu un bagātību. Sociālisma laikmetā pilis tika nopostītas, pārveidotas par skolām, lietotas sabiedriskām vajadzībām un pārbūvētas. Arī parki aizauga un panīka. Pašlaik līdz ar interesi par vēsturi mainās arī attieksme pret iepriekšējo paaudžu mantojumu.
Nekur nav saglabājies viss muižas ansamblis, bet tikai atsevišķas ēkas, kas arī laika gaitā vairākkārt pārbūvētas. Diemžēl no daudzām muižām pāri palikuši tikai vietvārdi, nostāsti, seni zīmējumi vai fotogrāfijas.
Svētes pilij nav analogu Latvijā un Eiropā
Svētes pils celta 1738. gadā pēc F.B.Rastrelli meta, to paplašinājis S.Jensens. Kā Svētes muižas īpašnieks jau kādā 1732. gada dokumentā minēts Ernsts Johans Bīrons. Svētes pils bijusi viena no krāšņākajām Latvijā. Tās labajā un kreisajā spārnā atradušās Latvijā pirmās oranžērijas ar lieliem, stiklotiem logiem un daudziem eksotiskiem augiem, lai gan pilī dzīvoja tikai vasarās, kad muižnieki rīkoja izklaides un medības. Arī hercoga trimdas laikā Svētes muižas ēkas bija vienas no vislabāk koptajiem īpašumiem uz tolaik nolaisto Jelgavas un Rundāles jaunceltņu fona. Svētes muižas dzīvojamā ēka dokumentos saukta par pili (Palais).
Ieskatu toreizējo pils iemītnieku dzīvē var gūt, izlasot Helenas Sobkovas grāmatu «Sagānas Katrīna». Tajā atrodama arī epizode, kā hercogs Pēteris Bīrons uz viena no Svētes pils balkoniem bildinājis Doroteju Mēdemu. 1779. gada 24. oktobrī Svētes pilī svinēta viņu saderināšanās.
Laikā no 1799. līdz 1800. gadam muižā uzcēla kazarmas kādam kirasieru pulkam, bet 1870. gadā Krievijas valsts Lielsvētes muižu nodeva kara resoram. 1875. gadā celtne tika pārbūvēta, pilnīgi iznīcinot interjeru un sakropļojot fasādes. Kazarmu vajadzībām kādreizējā pils kalpojusi arī visu 20. gadsimtu.
Pils daudz zaudējusi no agrākā spožuma, taču pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados krievu armijas uzpūstā poligrāna kārta nespēj noslēpt vēstures liecības – apaļos logus un sarkanos ķieģeļus. Nesen noslēgušies pils arhitektoniskās izpētes darbi un saņemti pirmie rezultāti, bet interjera izpēte vēl turpinās. Darbi ieilguši tāpēc, ka Latvijā un Eiropā nav analogu, ar ko varētu salīdzināt Svētes pili. Tajā tūristi, gluži tāpat kā pētnieki, var sajūsmināties par divsimt gadu veciem oriģināliem, kas atrodami, izkaļoties cauri sešām apmetuma kārtām.
Kopš pili 1994. gadā atstāja padomju armijas sakarnieku daļa, ēka pieder Svētes pagastam. Tā izpilddirektore Sandra Viniarska stāsta, ka pagasts nākotnē plāno pilī ierīkot tautas augstskolu un viesnīcu. Visi, kuri vēlas apskatīt Svētes
pili, lūgti sazināties ar Sandru Viniarsku pa tālruni 3024877 vai 9111803.
Bramberģē saglabājušies viduslaiku nocietinājumi
Bramberģes nosaukums cēlies no vācu pilsētas Brandenburgas vārda. Pils celta pirms 1600. gada, jo pirmajās, 1695. gadā rakstītajās, liecībās minēts, ka tolaik pils jau bijusi veca. 1671. gadā to nopirkusi Šarlote Luize, no 1753. gada tā piederējusi hercogam Jēkabam, bet 1795. gadā pils kļuvusi par Krievijas kroņa īpašumu.
Tūristi var aplūkot pils ēku, bet muižas galvenais lepnums ir padomju laikos atjaunotais vārtu tornītis. Kādreiz pilij apkārt bijusi mūra siena, līdzīgi kā Šlokenbekas pilij Tukuma rajonā, taču tā nav saglabājusies. Pils ēkā, kura no ārpuses neizskatās sevišķi pievilcīga, vēsturiskās izpētes gaitā par kultūrvēsturiski nozīmīgām atzītas kāpnes un sienu gleznojumi. Kādreiz muiža varēja lepoties arī ar izveidotu un izkoptu parku un dīķu sistēmu, no kuras pašlaik maz kas palicis pāri. Bramberģes muiža ir vienīgā vieta Jelgavas rajonā, kur saglabājušies viduslaiku pils nocietinājumi, kur savulaik veikti arheoloģiskie izrakumi. Tagad Bramberģes pils ir privātīpašums.
Zaļenieki – ne tikai jauniešu iecienīta atpūtas vieta
Zaļā muiža vācu valodā rakstītajos avotos pieminēta kā viena no vecākajām ordeņa muižām Zemgalē. Tagadējā muižas pils celta laika posmā no 1768. līdz 1775. gadam kā hercoga Ernsta Johana Bīrona medību pils. Par tās projekta autoru uzskata S.Jensenu, kaut arī pils veidols runā par iespējamo F.B.Rastrelli piedalīšanos tā izstrādāšanā. Celtniecība notiek arhitekta Aleksandra Millera vadībā. Pils arhitektūru būtiski papildina parks – nozīmīgs 19. gadsimta ainavu parka piemērs. Netālu no muižas atrodas saimniecības ēku un kalpu māju ciemats. Zaļenieku muižas ansamblis ir viens no vērtīgākajiem muižas kompleksiem Latvijā, jo ietver sevī celtnes ar dažādu stilu iezīmēm no baroka līdz ampīram.
Kopš 1920. gada pils kalpo izglītības iestāžu vajadzībām. Pašlaik tā ir Zemkopības ministrijas īpašums un tur atrodas Zaļenieku arodvidusskola. Pilī var aplūkot nelielu vēstures ekspozīciju, bet telpas iespējams noīrēt dažādu pasākumu rīkošanai. Ar pils vēsturi iepazīstinās arodvidusskolas vēstures skolotāja Valija Barkovska. Iespējams izmantot arī skolas ēdnīcas pakalpojumus un pārnakšņot dienesta viesnīcā. Naktsmītnes un ēdienu cenas ir jauniešiem pieņemamas, tāpēc arodvidusskolu iecienījuši atpūtas nometņu rīkotāji. Iepriekš jāpiesakās pa tālruni 3074332 vai 3074474. Tūristus gatava uzņemt arī viesnīca un kafejnīca «Magone».
Ja ceļotāji vēlas sīkāk iepazīt Zaļenieku pagasta ievērojamākās vietas, noderēs bibliotekāres Aritas Liepiņas zināšanas (tālrunis 3074470). Tūristiem interesants būs Zaļās draudzes baznīcas apmeklējums. Baznīcā var dzirdēt skanam vienas no labākajām Latvijas lauku baznīcu ērģelēm, aplūkot altārgleznu un vitrāžas.
Vilces un Blankenfeldes pilis – baronu dzimtu šūpulis
Vilces pagastā tūristi var aplūkot ne tikai slavenās Mūrmuižas kaujas vietas, bet arī Vilces pili un parku. Ēkā, kas celta 18. gadsimta otrajā pusē pēc Mēdemu dzimtas pasūtījuma, izvietojusies Vilces pamatskola, un pie tās plīvo Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma zilais karogs. Ar pagasta ievērojamākajām vietām, izcilākajiem ļaudīm, kā arī interesantiem nostāstiem iepazīstinās bibliotekāre Ruta Baņģere (tālrunis 3063368).
Blankenfeldes muiža ir privātīpašums. Pirms to apmeklēt, vēlams sazināties ar pārvaldnieci Milliju Zīberti pa tālruni 3064536. Muižā apskatāma viesu saņemamā telpa, bet lielajā deju zālē saglabājušies kroņlukturi un parkets. Kamīnzāli rotā bīdermeijera stila kamīns, Francijas karaļa Luija XVIII (viņš kopā ar galmu divreiz uzturējies pilī) un Hānu dzimtas portreti. Muižas ēkā apskatāma arī kapela un Tējas paviljons, kas pēc restaurācijas izskatās tāds kā 1920. gadā. Netālu atrodas atjaunotās baronu kapenes. Pilī iespējamas ekskursijas, ēdināšana un nakšņošana. Ir arī telšu celšanas vietas.
Elejas muiža – ārstniecisko avotu atrašanās vieta
Ar Elejas muižu vislabāk var iepazīstināt tās pārvaldnieks Jānis Skulte (tālrunis 3023874). Elejas pils 19. gadsimta pirmajā pusē bija etalons Kurzemes un Zemgales ievērojamākajām pilīm. Pateicoties Kurzemes hercogienes Dorotejas brāļa Žanno Mēdema radītgribai, Elejā tapa pils, laukakmeņu žogs un saimniecības ēku komplekss. Pils nodega 1915. gadā. 1925. un 1927. gadā viens pēc otra tika izstrādāti divi tās atjaunošanas projekti, kas paredzēja pielāgot celtni skolas un tautas nama vajadzībām. Projekti izrādījās dārgi, un 1933. gadā tika pieņemts lēmums par pils drupu nojaukšanu.
Daudzi jau ir redzējuši divas atjaunotās muižas kompleksa ēkas, pilsdrupu fragmentus, plašo parku ar atjaunotajiem celiņiem un izkoptajām laucēm. Taču droši vien tikai retais zina, ka Elejas muižas komplekss savulaik uzbūvēts 13. – 14. gadsimta svētvietā. Par to liecina svētavots, kultakmens mūra žogā un līdzās augošie teikās pieminētie dižozoli. Avotu ūdenim piemīt ārstnieciskas īpašības, un 1500 metru dziļumā ūdens temperatūra ir ap 65 grādiem pēc Celsija. Ar mērķi karsto avotu ūdeni likt lietā 1993. gadā tika izstrādāts pirmais termālās katlu mājas projekts Baltijā, kas vēl līdz šim nav realizēts.
Vircava – Kurzemes galma uzturēšanās vieta
Vircava ir viena no senākajām Kurzemes hercogu vasaras rezidencēm. Īpašu nozīmi tā ieguva hercoga Pētera Bīrona laikā, kad arhitekts S.Jensens trijos posmos līdz 1785. gadam cēla jaunu pili, kas kļuva par galveno Kurzemes galma uzturēšanās vietu.
Kas toreiz notika hercoga Bīrona galmā, var uzzināt, noskatoties Vircavas tautas nama teātra kopas uzvedumu. Tas sagatavots, izmantojot skolēnu savāktos novadpētniecības materiālus. Izrādē uzzināsiet, kā Blieķu pļavās Līgo svētkus kopīgi svinējuši kungi un zemnieki. Savukārt pilskundze, lai negarlaikotos, kamēr vīrs atrodas medībās, apkārtējo māju ļaudis aicinājusi uz vakarēšanu. Joprojām klīst nostāsti arī par Vircavas ievērojamāko spēkavīru Kristapu Rozēnu. Ekskursanti nebūs tikai pasīvi vērotāji, bet tiks iesaistīti dejās un rotaļās, piemēram, spēlē «Sēdies manā zelta karietē». Ekskursija un teātra izrāde jāpiesaka 10 dienu iepriekš, zvanot tautas nama vadītājai Sarmītei Sustrupei pa tālruni 3054944.
Vasarā noteikti jāapmeklē vecākais Latvijas baroka stila parks, kas nesen nosvinējis 300 gadu jubileju. Kādreiz tas saukts par augļu, sakņu un izpriecu dārzu, kurā audzēti ogulāji un tējas augi. Tajā atradušies «zaļie kabineti» – bosketi, kuros galma dāmas mēdza norunāt tikšanās ar saviem kavalieriem. Lai kādā kabinetā mīlas pārītis nejauši netiktu pārsteigts, dāmas staigājušas ar zvaniņiem. Diemžēl zaļo kabinetu vairs nav, bet ir saglabājusies parka piecu dīķu sistēma jeb ūdens parters – vienīgais Baltijā.
Vircavā regulāri tiek rīkotas skolēnu vasaras nometnes. Ēdināšana un nakšņošana notiek Vircavas vidusskolas ēkā, kādreizējā Kavalieru namā, kur iekārtots arī vēstures muzejs.
Ar to arī ekskursija pa Jelgavas rajona pilīm ir galā. Vai pārliecinājāties, ka mūsu novadā ir daudz interesenta un vēl neatklāta? Tāpēc, pirms vedam savus radus un ārzemju viesus uz Jelgavas, Rundāles un citām pazīstamām pilīm, atcerēsimies, ka mūsu novadā ir arī citas, ne mazāk pievilcīgas ēkas.
