No 1997. gada Robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieka amatu ieņem kandavieks, robežsardzes majors Andris Ternovskis, kura ceļš līdz militārajai karjerai bijis visai raibs un interesants.
No 1997. gada Robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieka amatu ieņem kandavieks, robežsardzes majors Andris Ternovskis, kura ceļš līdz militārajai karjerai bijis visai raibs
un interesants.
Jau no skolas laikiem A. Ternovski vairāk ir vilinājušas humanitāras, nevis tehniskas zinātnes. Sākotnēji gan vēl ir bijušas šaubas veltīt sevi vēsturei vai ģeogrāfijai, taču beigās izšķīries par labu vēsturei, nākamais robežsardzes priekšnieks, izturējis lielo konkursu (pieci cilvēki uz vienu vietu), iestājās Latvijas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā. Tiesa gan, Robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks arī atzinās, ka iestāties universitātē viņu mudināja arī nevēlēšanās dienēt varonīgajā padomju armijā.
Tomēr pilnībā neiesaistīties militārā apmācībā viņam neizdevās, jo no otrā līdz ceturtajam kursam visiem studentiem bija jāiziet rezerves virsnieku apmācības kursi. Sākotnēji šie kursi bija tādas pašas mācības kā pārējās, taču problēmas radās kursu noslēguma nometnē, kas risinājās Kēnigsbergas (toreiz Kaļiņingradas) apgabala Gusevas pilsētā. «Divus mēnešus ilgajā nometnē mūs nepārtraukti baroja ar svaigu dārzeņu zupu un uz tās pārpalikumiem gatavotu boršču,» stāsta majors. «Joprojām atceros pārdzīvojumus, kas radās šo ēdienu ēdot, un man ir dziļas antipātijas pret dārzeņiem, dārzeņu zupu, boršču un visu, kas ir ar to saistīts.
Krievzemes armijas dēļ –alerģija pret dārzeņiem
Pēc kursu beigšanas atgriezos savā dzimtajā Kandavā, kur sešus gadus strādāju Kandavas sovhoztehnikumā. Šeit arī aprecējos ar sievu Antru un mums piedzima divi dēli Arnis un Agris (otram dēlam vārds saistīts ar «atskriešanu» divas nedēļas pirms termiņa). Visu laiku, kamēr strādāju Kandavā, mums bija problēmas ar dzīvojamo platību. Tad uzzināju, ka Apguldes lauksaimniecības skolā ir brīvs direktora vietnieka amats, līdz ar kuru tika piedāvāts arī trīsistabu dzīvoklis. Man un sievai bija ļoti grūti izšķirties par pārvākšanos uz Apguldi, jo abiem Kandava ir ļoti tuva un mīļa. Taču apziņa, ka beidzot tiksim pie sava miteklīša, mūs pārliecināja, un galvenokārt dzīvokļa dēļ arī pieņēmu direktora vietnieka amatu. Tā nu 1985. gadā mēs ar sievu pārcēlāmies uz Apguldi. Šajā skolā darbu sev sameklēja arī mana sieva, kas pēc izglītības ir kultūras darbinieks. Pašlaik sieva mācās, lai iegūtu pedagoga izglītību. Viņa joprojām strādā Apguldes lauksaimniecības skolā, kur vienlaicīgi ir angļu valodas un veselības mācības skolotāja, kā arī ārpusklases darba organizatore.
Ik pēc sešiem gadiem –jauns darbs
Taču Andrim Ternovskim arī šajā skolā nebija lemts strādāt visu mūžu. Pēc sešu gadu strādāšanas 1991. gadā Latvija sākās Trešā atmoda, kura parāva arī mani līdzi. Biju klāt janvāra barikādēs. Tikko bija pagājuši janvāra baisie notikumi, kad Latviju atkal nesagatavotu pārsteidza augusta notikumi.
Andra Ternovska dzīvē augusts mainīja ļoti daudz. Toreizējais Dobeles rajona padomes priekšsēdētājs Agris Krūmiņš piedāvāja tagadējam Robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšniekam, majoram Andrim Ternovskim pāriet darbā uz Dobeles rajona valsts dienesta pārvaldi, un no 1991. gada 12. novembra sākās viņa militārā karjera. 1991. gada 13. decembrī Tālavs Jundzis izdeva pavēli par robežu apsardzes karaspēka izveidi. Drīzumā arī Andris Ternovskis pārgāja dienestā uz robežsardzi kā Dobeles robežsardzes rotas komandieris.
Uz robežas – pieci cilvēki, kalašņikovs un bobiks
Tiesa gan, jāatzīst, ka sākumā šajā rotā bija tikai pieci cilvēki pašu komandieri ieskaitot. Uzsākot dienestu, Ternovsku ģimenei bija jāiztur viens no grūtākajiem posmiem, jo ģimenes galva nereti uz robežas pavadīja divas vai pat trīs diennaktis pēc kārtas. Kā viņš pats stāsta, tajā laikā cilvēkos valdīja milzīgs entuziasms un cerības. Tāpat daudz spēcīgāk bija izteiktas patriotisma jūtas. Šajā laikā milzīgas problēmas sagādāja formas tērps. Rotas komandieris divas dienas Aizsardzības ministrijā bija staigājis no kabineta uz kabinetu, līdz beigās viņam izdevās sagādāt vienu formas tērpu.
Tā nu uz Dobeles rajonā uz robežas stāvēja robežsardzes rota piecu cilvēku sastāvā, kurai bija Makarova sistēmas pistoles, Kalašņikova sistēmas automāti un viens «bobiks». Majors atzina, ka sākumā sargāt Latvijas robežu likās ļoti romantiski un aizraujoši, taču laiks gāja uz priekšu, un jūtas atdūrās pret realitāti, kurā bija ļoti daudz nepilnību un arī nogurums no smagā dienesta. Taču pamazām iemācījāmies tikt galā ar šīm problēmām, kad 1992. gada jūnijā man tika piedāvāts Robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieka amats, kuram es arī piekritu. Arī šeit sākumā bija ļoti daudz neatrisinātu lietu, taču, nezaudējot pašcieņu, mēs tās risinām veiksmīgi.
Darbs pārvērties par hobiju
Pašlaik jau A.Ternovskis var apgalvot, ka dienests ir savienojies vienā veselā ar hobiju, taču viņš arī sacīja, ka nekādā gadījumā saviem dēliem nespiedīs turpināt viņa gaitas robežsardzē protams, ja paši gribēs tad varēs nākt, taču ar varu neviens netiks spiests. Savā robežsarga praksē viņš ir sapratis, ka šis darbs ir smags kā fiziski, tā arī morāli, un jo augstāku amatu ieņem, jo lielāka ir atbildība.
Robežsardzes majors jūtas gandarīts par paveikto un tuvākajā laikā noteikti netaisās mainīt amatu. Tikai rezumis, atceroties, ka līdz šim viņa dzīvē ir bijuši tikai sešu gadu cikli vienā darba vietā paliek tā jocīgi. Nu jau ir sācies septītais darba gads militārā struktūrā, un nekas neliecina par darba maiņas iespēju.
Ikdiena ir arī retā tikšanās ar ģimeni pašlaik ģimene ir pakārtota darbam, un nez vai būtu īsti iespējams vienlaicīgi būt uzdevumu augstumos gan ģimenē, gan arī darbā. Vienmēr, kad citi svin svētkus, robežsargam ir jāpilda dienesta pienākumi, jo visbiežāk krīzes situācijas rodas ne no kā, un jābūt ļoti modram, lai laicīgi spētu uz tām reaģēt. Taču par spīti daudzajiem smagajiem brīžiem, Robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieks, kandavnieks, kas dzīvo Apguldē Andris Ternovskis vairs nespēj iedomāties savu dzīvi bez robežsardzes.
