Jaunie semināra skolotāji un audzēkņi vienojās apliecinājumā «Ar šo dienu šī mācību iestāde kļūs par neatkarīgās Latvijas pirmo latviešu skolotāju semināru».
Jaunie semināra skolotāji un audzēkņi vienojās apliecinājumā «Ar šo dienu šī mācību iestāde kļūs par neatkarīgās Latvijas pirmo latviešu skolotāju semināru».
Nodibinoties neatkarīgai Latvijas valstij, tās tautsaimniecība un kultūras dzīve bija jāveido no pašiem pamatiem. Bija nepieciešami cilvēki, kas izglīto un mudina tautu uz tādu darbību. Lielas cerības tika liktas uz Skolotāju semināru. Taču darbības sākumā tas izjuta lielu mācībspēku un mācību grāmatu trūkumu, arī telpu bija par maz, un tās atradās neapskaužamā stāvoklī. Pamazām šīs problēmas sāka risināt, kad par semināra direktoru 1920. gadā kļuva Izglītības ministrijas izraudzītais pārstāvis Reinis Cukurs. Ar savu neatlaidību viņš panāca, ka semināram piešķīra plašākas telpas Dobeles ielā 43, vēlāk Bisenieka ielā 18 (tagadējā Svētes ielā – LLU Ekonomikas fakultātē). Tika piesaistīti daudz spējīgu pasniedzēju, kuru darbības rezultātā seminārs ieguva labu slavu. Viens no tādiem bija arī Jēkabs Mediņš, kas uz Jelgavu pārnāca no Rīgas – Latvijas Konservatorijas.
– Līdz ar J.Mediņa iesaistīšanos skolas darbā mūsos pamodās dziesmu gars, kas vienoja klasi kopīgā dziesmu saimē: dziedājām pirms stundām un starpbrīžos,– atcerējās Skolotāju institūta absolvente Lūcija Bārene-Niedra. Redzēdams talantīgo audzēkņu darboties gribu, J.Mediņš jau pirmajā sava darba gadā izveidoja kori. Būdams ļoti prasīgs pedagogs, viņš kora muzikālo līmeni pacēla visaugstākajā līmenī.
Korī darbojās ap 90 institūta labāko dziedātāju. Ar R.Cukura aktīvu atbalstu tika rīkoti daudz koncertu, pēc kuriem pienāca neskaitāmi piedāvājumi uzstāties arī turpmāk. Paralēli kora slavas izplatībai pieauga arī koncertu skaits visā Latvijā. Koris tika aicināts uz dažādiem valstiska mēroga pasākumiem. Kā viens no skaistākajiem koristiem atmiņā palicis koncerts Nacionālajā operā par godu Igaunijas Valsts prezidenta vizītei.
Kaut gan Latvijā panākumi bija lieli, koristiem un to diriģentam visvairāk patika uzstāties pašu pilsētā, jo tur viņi tika mīlēti visvairāk. Viena no iecienītākajām uzstāšanās vietām Jelgavā bija Sv.Annas baznīca. Īpaši veiksmīgi izdevās visu Jelgavas labāko koru kopkoncerti, kuros bieži tika dziedātas J.Mediņa jaunākās tautasdziesmu apdares.
1926. gadā par godu R.Cukura apbalvošanai ar Trīszvaigžņu ordeni un tam, ka institūts pārcēlās uz Bisenieka ielas skaisto namu, Rainis veltīja dzejoli «Augšā, brāļi». J.Mediņš komponēja mūziku, un tā tapa Jelgavas Skolotāju institūta himna, ko koris izpildīja ar īpašu pacilātību.
Līdztekus korim J.Mediņš izveidoja orķestri. Pirmie institūta mūzikas instrumenti bija divas klavieres, piecas harmonikas un simfoniskā orķestra mūzikas instrumenti. Ar R.Cukura gādību audzēkņu lietošanā nonāca arī labas ērģeles. Vēlāk, kad tika nodibināta konservatorija, bet vēl nebija simfoniskā orķestra, J.Mediņš bieži mēdza izveidot ansambli no abu mācību iestāžu audzēkņiem, kas uzstājās gan Jelgavā, gan arī ārpus tās robežām. Arī šis mūziķu pulciņš tika mīlēts – 1924. gada Pūpolsvētdienā notikušajā J.Haidna oratorijas atskaņošanā Nikolaja (tagadējā Katoļu) baznīcā ar 1500 sēdvietām bija daudz par maz, lai uzņemtu visus klausīties gribētājus.
Reiņa Cukura un Jēkaba Mediņa kopdarbības rezultāts – viena no visaktīvākajām pilsētu mūzikas dzīvēm visā Latvijā. Neticami ir augļi, ko deva divu cilvēku entuziasms un mīlestība pret mūziku. Arī mūsu pilsētas mūziķiem un varbūt ikvienam no mums būtu lietderīgi padomāt par to, ko spēj veikt cilvēka griba. Vai tad mūsu laikos cilvēkos ir zudusi šāda rakstura iezīme?
Rakstā izmantoti materiāli no grāmatas «Gaismas pils viesi» (1978. g.)
