«Piecu upju ielokā un trīs sausiem baseiniem vidū. Kas tā ir?»
Ūdens, ūdens, ūdens… Par ko gan citu var domāt trīsdesmit grādu karstumā, kad veldzei tiek izmantotas pat īslaicīgo lietusgāžu izveidotās lāmas un «minerālīša» plaukti veikalos tukšojas nebijušā ātrumā.«Būtu jauki pasēdēt strūklakas malā,» teic vienā no šādām karstām dienām Raiņa parkā sastaptais ģeogrāfs Raimonds. Viņš esot rīdzinieks, tāpat vien ar velosipēdu braucis cauri un piesēdis atpūsties. Taču vēl deviņdesmito gadu sākumā ģimene dzīvojusi Jelgavā, un Raimonds atceras, kā šeit, parkā, spēlējies. Strūklaka gan jau tad esot bijusi sausa.Vai un kad tā darbojusies? Un vai tiešām arī pirms kara Jelgavai kā tolaik ļoti cienījamai pilsētai nebija sava «fontāna»? Dīvaini, bet no «Ziņu» aptaujātajiem jelgavniekiem saņēmām visai nepārliecinošas atbildes.Ūdens rotaļa pie pilsIlggadējais LLU Sporta nama direktors un darbinieks Jānis Raģis no savas pirmskara bērnības atceras, ka tolaik strūklakas bijušas «ne viena vien». Visai skaista greznojusies Amatnieku biedrības dārzā (tagadējās Elektrības ielas apkaimē), bijusi arī Zorgenfreijā (Vecā ceļa apkaimē) Pārlielupē, privāta atradusies Villa Medem dārzā. Senajos fotottēlos gan redzams, ka veidojumi bijuši visai nelieli, un varbūt tieši tāpēc daža cita jelgavnieka bērnības atmiņās šī ūdens plūsma nav atstājusi nekādus nospiedumus.Toties fantastiskas lietas atklājas Zinātniskās bibliotēkas laipni piedāvātajos 1938. gada «Zemgales Balss» eksemplāros. Kā ziņo 19. novembra laikraksts, valsts divdesmitgades svinību vakarā pie pils «ļoti iespaidīgi veidota strūklaka šļāca kuplas ūdens šaltis gandrīz kastaņu alejas augstumā, un krāsainu spuldžu gaismā tās atmirdzēja it kā pasakā: drīz zilas, drīz zaļas, drīz sarkanas, drīz visu krāsu jaukumā». Līdz vēlam vakaram ļaudis klīduši gar pili, un, kā spriež aprakstnieks, «laikam rets jelgavnieks būs palicis šo strūklaku neredzējis».Ka teiktais nav vien jūsmīga žurnālista iztēle, apstiprina Pils muzeja kolekcijā nonākušās dažas pastkartes. Tajās redzams, ka strūklaka atradusies iepretim pilij uz Lielupes pusi. Vienai kartītei otrā pusē pierakstīts, ka veidojums tapis īpaši svētkiem, forma pat no koka, bet ūdens ar sūkni pievadīts no Lielupes. Izgaismota ūdens kaskāde lijusi arī gadu vēlāk 15. maija svinībās. Tāpat «Zemgales Balss» stāsta, ka gleznaina strūklaka izveidota 1939. gada Lauksaimniecības izstādes teritorijā, ļaujot apmeklētājiem «ne vien no skates ko mācīties, bet arī atpūsties».Tas viss – pirms kara.Palaikam kāds iedomājasPēckara atjaunošanas laikā pilsētā ierīkotas divas strūklakas māju pagalmā Lielās un Akadēmijas ielas stūrī, kā arī Raiņa parkā.Cik ilgi parka strūklaka pēc ierīkošanas darbojusies, precīzu ziņu nav, toties nākamais ūdens palaišanas brīdis ir fiksēts avīžrakstos – 1987. gadā pēc arhitekta Kaspara Riekstiņa projekta parks rekonstruēts, un tad arī «ūdens kādu laiku tecējis». Vēl viens reanimēšanas mēģinājums bija 1993. gadā, taču dzīvību drīz vien noslāpēja nolauztais uzgalis.«Laiku pa laikam kāds iedomājas, ka strūklaku atkal vajadzētu atjaunot, un tad arī tas notiek,» būdams starp kārtējās atjaunošanas iniciatoriem, 1998. gadā «Ziņām» saka pilsētas galvenais arhitekts K.Riekstiņš. Sarežģītā mehānisma dīkstāves iemeslus no sava skatupunkta atklāj ūdensvada uzņēmuma direktors Jānis Laizāns – strūklakas palaišanai pavasarī esot vajadzīgs vien rīkojums ar norādi, kurš apmaksās ūdens tēriņu, kas varētu būt ap latu dienā.Lai cik sīkmanīgas neizklausītos, amatpersonu un deputātu diskusijas tomēr izrādās auglīgas. Sava loma te arī 1998. gada Pilsētas svētkiem ar plaši iecerētu Jelgavas 425. dzimšanas dienas atzīmēšanu. «23. maijā pulksten 11 – strūklakas atklāšana Raiņa parkā» – tiek ierakstīts svētku programmā. Darbu un materiālus strūklakas baseina atjaunošanai sponsorē vairākas privātfirmas, un viss notiek. Ūdens gan kā par spīti todien līst arī no debesīm, un augstie baletdejotāju «pacēlieni» atklāšanas priekšnesumā nonāk nelielā disonansē ar vairāk horizontāli spurguļojošo strūklakas plūsmu. Taču jelgavnieki par notikumu ir priecīgi un lepni.Diemžēl jau pēc pāris mēnešiem jāsecina, ka prieki īsi. Jūlija vidū parka aprūpētājfirmas «Zaļā rota» darbinieks vienurīt atrod uzgali nozāģētu un turpat līdzās pamestu. Vēl pēc pāris nedēļām jākonstatē, ka arī atjaunotais variants noskrūvēts…Cerības nav zaudētasTā nu, vērojot mūžīgā ūdens plūdumu strūklakās Tukumā, Valmierā, Rēzeknē vai Kuldīgā un dažā labā vēl mazākā pilsētā, jelgavniekiem atliek vien apcerēt, kāpēc postīšanas spēks pie mums līdz šim ņem virsroku. Tomēr jāatzīst – ne jau pār visu un visiem. 2005. gadā apstiprinātais Raiņa parka mūsdienīgošanas plāns paredz arī iespaidīgu strūklaku centrā, un, kā apliecina Domes Attīstības un pilsētplānošanas pārvaldes vadītāja Gunita Osīte, patlaban realizāciju aizkavē vien finanšu trūkums. Līdz ar jaunā satiksmes termināļa būvi vieta strūklakai ieplānota arī Stacijas parkā. Labiekārtojot Čakstes bulvāri, vēl viena varētu iekārtoties uz Driksas vai Pasta salā. Un, protams, intensīvi jādomā arī, kāds izskatīsies Hercoga Jēkaba laukums, uzsver speciāliste. Rudens pusē ūdens ritums sāks apskalot tēlnieka Jāņa Karlova veidoto akmens simbolu pie Sv.Trīsvienības baznīcas torņa, un, kas zina, varbūt tas kļūs arī par jaunas «strūklaku ēras» sākumu Jelgavā.
