Jelgavas tehnikums šoruden atzīmēs pusgadsimta jubileju, un šajā laikā tas kļuvis ne tikai par profesionālās izglītības kompetences centru, bet arī par lielāko profesionālās izglītības mācību iestādi Zemgalē. Uz to iets soli pa solim, apvienojot gan izglītības speciālistu, gan skolas kolektīva un audzēkņu spēkus, tādēļ jubilejas priekšvakarā gribas atvērt vismaz dažas vēstures lappuses, vienlaikus ielūkojoties arī tuvākajā nākotnē, kas sola interesantus jaunumus.
12 507 absolventi
Izglītības iestādes aizsākumi meklējami tālajā 1969. gadā, kad 6. janvārī toreizējā Latvijas PSR Valsts profesionāli tehniskās izglītības komiteja izdeva pavēli atvērt Jelgavā profesionāli tehnisko vidusskolu Nr. 45 un izglītot tajā celtniekus, darbojoties uz tresta “Jūrmalstroj” bāzes. Tā paša gada rudenī jaunuzceltajā skolā uzņemti pirmie 522 audzēkņi, no kuriem pēc dažiem gadiem mācību iestādi absolvēja gan tikai mazliet vairāk nekā puse.
“Skolas celtniecība ritēja lielā steigā. Kad sāku strādāt, ēka vēl nebija pieņemta ekspluatācijā, kabineti pustukši, neaprīkoti ar mācībām nepieciešamajiem līdzekļiem, bet mācības bija jāsāk. Biju ķīmijas skolotāja, un mana priekšmeta kabinetā nebija nekā, izņemot ēdamgaldiem līdzīgus solus. Kad skolā ieradās pieņemšanas komisija, mans kabinets nez kādēļ bija aizslēgts, un viss tika pieņemts kā atbilstošs normām, tajā nemaz neielūkojoties,” atmiņās dalās skolas ilggadējā direktora vietniece Valentīna Kivleniece. Viņa arī neslēpj, ka sākumā pedagogi paši par saviem līdzekļiem gādājuši mācību materiālus, taču neviens nesūdzējies – darījis to, kas nepieciešams.
Tam, ka būvniecības un telpu iekārtošanas darbi bija sasteigti, piekrīt arī latviešu valodas skolotāja Margarita Mākule, kura skolā nostrādājusi no tās pirmās dienas līdz aiziešanai pensijā 2016. gadā. Mācību iestādes īpašā aura un kolektīvs pamudinājis viņu atgriezties, nevis laiski baudīt pelnīto atpūtu, un tagad M.Mākule projektā “Pumpurs” māca latviešu valodu tiem Jelgavas tehnikuma audzēkņiem, kuriem tā nav dzimtā. “Kad skola izveidojās, viss bija jauns, tajā skaitā kolektīvs. Varbūt tādēļ varējām virzīties uz priekšu – ar tādu jaunības trakulības dzirksti,” piebilst M.Mākule.
Jauniešos jāieaudzina darba tikums
Pirmajos divdesmit skolas pastāvēšanas gados, tās direktori mainījās ja ne katru mācību gadu, tad ik pa diviem noteikti. Tiesa, par labu attīstībai tas nenāca, taču pedagogi nepadevās. V.Kivleniece atklāj, ka toreiz daudziem mācību iestādes audzēkņiem bija vāji apgūta pamatizglītība: “Protams, bija uzvedības problēmas, daudziem nebija vēlmes mācīties, taču ar laiku pedagogi pieradināja viņus pie darba, pie tā, ka nepieciešams atrast motivāciju personīgai izaugsmei un profesijas apguvei.”
No 1975. līdz 1977. gadam par skolas direktoru strādāja Gunārs Lazda, kurš atzīstas: “Kad pats mācījos skolā, nevarēju ciest skolotājus.” Taču dzīve tā iegrozījusies, ka viņš, ieguvis celtnieka profesiju, kļuva par ražošanas apmācības meistaru, un ceļš uz pedagoģisko darbu bijis vaļā.
“Gan tolaik, gan tagad uzskatu, ka vispārizglītojošā vidusskola ir nepieciešama tikai bērniem, kuri jau ir izvēlējušies profesiju, kuru var apgūt vien augstskolā. Pārējiem paralēli vidusskolas zināšanām jāapgūst arī kāda profesija, un izvēle jāizdara jau pamatskolā,” savu skatījumu uz izglītības sistēmu pauž G.Lazda. Gremdējoties atmiņās par to laiku, kādreizējais skolas direktors smejas: “Salīdzinot tā laika un mūsdienu skolēnus, nekas būtiski jau nav mainījies, tikai mobilās ierīces parādījušās.” Tomēr viņš neslēpj, ka šobrīd liels darbs jāiegulda darba tikuma audzināšanā, jo diemžēl darbarokas sabiedrībā ne vienmēr tiek pienācīgi novērtētas. Tādējādi arī sabiedrības viedoklis par labu profesionālajai izglītībai mainās lēnām.
Atmodas laikā sargā Ministru kabinetu
1984. gadā skolai tika nomainīts nosaukums, pievienojot tam vārdu “celtnieku”, taču tā nebija vienīgā profesija, ko mācību iestādē varēja apgūt – tika mācīti gan topošie automehāniķi, gan lietvedes. Mācību vide un atmosfēra, kā atceras kādreizējie skolotāji un audzēkņi, daudz bijusi atkarīga no tā brīža direktora, un M.Mākule uzsver – ierastā pelēcība un funkcionārisms sāka izgaist 1986. gadā, kad mācību iestādes vadības grožus uzticēja Aleksandram Gorodinskim. “Tas bija intelektuālisma un izaugsmes periods. Mēs regulāri sanācām kopā, lai mājīgā atmosfērā pie kamīna diskutētu par būtiskiem izglītības jautājumiem, meklētu risinājumus, kā skolai attīstīties un ko vēl jaunu sniegt audzēkņiem,” atceras M.Mākule.
A.Gorodinskis centās audzēkņu izglītošanā maksimāli virzīt tieši praktisko noti, un tas acīmredzot mudināja mācīties gan audzēkņus, gan pedagogus. Kā direktora darba piemērs jāmin tam laikam visai lielā uzdrīkstēšanās – viņš par pedagogu darbā pieņēma Juri Griķi (šobrīd uzņēmuma “Nakts mēbeles” vadītājs), pēc profesijas inženieri. A.Gorodinskis viņu saviem kolēģiem iepazīstināja kā “labāko mēbeļnieku pasaulē” un aicināja darbā. “Samulsu – vai tiešām es? Nu labi! Tā arī strādāsim!” vairāk nekā 20 gadu senās izjūtas atklāj uzņēmējs, kurš skolā septiņus gadus mācīja puikas un mācījās pats. “Sākumā varēju pateikt visus tehniskos parametrus, bet nezināju, no kuras puses zāģim pieiet,” smej J.Griķis, taču, A.Gorodinska iedrošināts un atbalstīts, 1988. gadā viņš kopā ar audzēkņiem izveidoja kooperatīvu. “Toreiz tas bija moderni. Apsēdos, pats izdomāju statūtus, uzrakstīju, iesniedzu un reģistrēju. Sākām remontēt skolu, taisījām mēbeles pa smuko – tapsētas un liekti līmētas. Daudzi nemaz neticēja, ka mēs paši tās izgatavojām,” ar gandarījumu atceras J.Griķis.
“Bija 1989. gads. Tik daudz runājām par brīvību un neatkarību. Atminos, ka satikāmies ar kolēģiem un audzēkņiem otrā stāva gaitenī un nolēmām – jādodas uz Zālītes pusi, lai pievienotos “Baltijas ceļam”,” stāsta ilggadējā skolotāja M.Mākule. Tolaik skolai bija palīgsaimniecība Miezītē, un kravas automašīnas no tās barikāžu laikā devās uz Rīgu, lai aizsargātu Ministru kabinetu.
Ceļ profesionālās izglītības iestāžu prestižu
Kad 1997. gadā, nenoslēdzis mācību gadu, A.Gorodinskis amatu pameta, viņa vietā tika iecelta Zaiga Bensone, kura no visiem iestādes vadītājiem šos pienākumus pildījusi visilgāk – vairāk nekā 12 gadu. Viņas vadībā 2003. gada 1. septembrī mācību iestāde kārtējo reizi mainīja nosaukumu, kļūstot par Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā esošu profesionālās izglītības iestādi – Jelgavas Amatniecības vidusskolu –, un tika izveidots stiprs pamats šā brīža tehnikumam.
Par to, kā viņai izdevās stiprināt mācību iestādes lomu izglītības sistēmā, Z.Bensone stāsta: “Man ļoti palīdzēja kolektīvs, kas nāca ar savām idejām. Centāmies izmantot visu, ko vien varējām. Atceros, ka kādā projektā pieredzējušai angļu valodas skolotājai bija iespēja apmeklēt Zviedriju, un, ticiet vai ne, atgriežoties mājās, būtiski mainījās viņas mācīšanas stils.”
Tas bija laiks, kad sāka mainīties arī audzēkņu un sabiedrības attieksme, kad daudzi sāka saprast, ka “plika” vidusskolas izglītība nav tik vērtīga kā iespēja apgūt profesiju. Tikai vajadzēja, lai jaunieši atrod pareizo arodu, to, kas viņiem pie sirds. Z.Bensone atceras kādu jaunekli, kurš vairākkārt stājies skolā, bet mācības viņu neinteresējušas, līdz ieinteresējusi galdniecība. “Tēvs kādu vēlu vakaru nāca meklēt dēlu, jo tas neesot mājās. Aizvedu viņu uz galdniecības darbnīcu un ar lepnumu rādīju – puika strādā.”
Lai veiksmīgi iesāktais darbs turpinātos, dodoties pensijā, Z.Bensone savā vietā meklēja cilvēku, kuram “skola būtu pie sirds”. Tā veiksmīgi tika izvēlēta tagadējā tehnikuma vadītāja Janīna Rudzīte. Šajā laikā skola ieguva profesionālās izglītības kompetences centra statusu, piedzīvoja nopietnus pārbūves darbus (pilnībā rekonstruēti ne tikai mācību korpusi, bet arī dienesta viesnīca un ar jaunākajām tehnoloģijām aprīkotas darbnīcas specialitāšu apguvei) un, pēc dažādu nozaru konkursu rezultātiem un darba devēju atsauksmēm, kļuvusi par vienu no vadošajām profesionālās izglītības iestādēm Latvijā. Jelgavas tehnikuma audzēkņi bieži piedalās gan Latvijas, gan starptautiskos konkursos, saņemot augstu teorētisko un praktisko zināšanu novērtējumu. Mobilitātes projektos tiek pilnveidotas profesionālās kompetences ārvalstu uzņēmumos Itālijā, Vācijā, Spānijā, Lietuvā, Igaunijā un citur. Jelgavas tehnikums ir izveidojies par izglītības centru, kurā īsteno kvalitatīvu zināšanu apguvi ne tikai jauniešiem, bet profesionālo pilnveidi un izglītošanās iespējas arī pieaugušajiem. Ārpus mācībām tehnikuma audzēkņiem ir iespēja darboties interešu izglītībā, kas palīdz gūt augstus sasniegumus sportā un mākslinieciskajā pašdarbībā. Tehnikuma tautas deju kolektīvs piedalījās XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos.
Tehnikuma kolektīvs turpina īstenot stratēģijā izvirzītos uzdevumus – top sporta halles būvniecības projekts, jaunas darba tirgus vajadzībām nepieciešamo profesiju izglītības programmas. Tas nostiprinās tehnikuma lomu ne tikai Jelgavas un Zemgales, bet arī visas Latvijas profesionālās izglītības sistēmā.
Jau to darām un turpināsim – ir jālauž mīti par profesionālās izglītības iestādēm kā kaut ko zemāku par parasto vidusskolu. Tieši otrādi – tādas mācību iestādes kā Jelgavas tehnikums dod jaunietim iespēju iegūt kvalifikāciju un vidējo izglītību vienlaikus, kļūt pieprasītas profesijas speciālistam, kas ļauj viņam uzturēt sevi un ģimeni, kā arī dod iespēju turpināt izglītību augstskolā, ja radusies tāda interese. Laikā, kad runājam par darbaroku trūkumu, mēs ejam līdzi laikam un piedāvājam apgūt tās profesijas, kuras ir nepieciešamas darba tirgū, orientējamies uz darba tirgus prasībām atbilstošu speciālistu – ar kvalitatīvām teorētiskajām un profesionālajām zināšanām – sagatavošanu” piebilst J.Rudzīte. Šajā mācību gadā tehnikums pēc darba devēju pieprasījuma piedāvā iespēju apgūt jaunu izglītības programmu “Mērniecības tehniķis”, kas izstrādāta sadarbībā ar LLU un nozares speciālistiem. Tehnikuma nemainīgas vērtības ir kvalitatīva profesionālā izglītība, godprātīga attieksme pret darbu, uz cieņu un sapratni balstīta sadarbība, ko tehnikuma absolventi ņem līdzi, dodoties lielajā dzīvē.
Rita Vectirāne, Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietniece
Lai gan Jelgavas tehnikums ir Izglītības un zinātnes ministrijas, nevis pašvaldības pakļautības mācību iestāde, mēs ne brīdi neesam to tā izjutuši. Tehnikuma kolektīvs un audzēkņi vienmēr aktīvi iesaistās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, turklāt tas ieņem arvien nozīmīgāku lomu Jelgavas izglītības sistēmā. Absolventu skaits ar katru gadu palielinās, bet kas, manuprāt, ir vēl būtiskāk – tehnikums lielu uzmanību pievērš pamatskolēnu ieinteresēšanai dažādās profesijās, piedāvājot bezmaksas interešu pulciņu. Tos apmeklējot, skolēnam ieguvums ir jebkurā gadījumā – vai nu viņš izvēlēsies iespējamo nākotnes profesiju, vai arī sapratīs, kas viņam nav piemērots. Noteikti gribu minēt tehnikuma teicamo sadarbību ar uzņēmējiem, pielāgojot profesiju apguvi darba tirgus vajadzībām, kas ļauj sagatavot tādus speciālistus, kuri patiešām būs noderīgi teju vai ikvienā uzņēmumā. Jau šobrīd skola strādā pie jaunā mācību satura ieviešanas, tai ir teicama materiāltehniskā bāze, un droši varu teikt, ka Jelgavas tehnikums lepni nes mūsu pilsētas vārdu.
