1944. gada jūlijs un augusts palicis atmiņā kā traģisks mēnesis, kad Otrajā pasaules karā pāris dienu laikā gāja bojā skaistā Zemgales pērle – Jelgava. 31. jūlija bombardēšanā tika sagrauts vairāk nekā 95% pilsētas apbūves.
Zvērīga cīņa
J.Blīvja monogrāfijā «Jelgavas aizstāvēšana 1944. gada vasarā» teikts, ka Šauļus Sarkanā armija ieņēma jau 27. jūlijā un padomju karaspēkam tika dots uzdevums virzīties uz priekšu, un, ieņemot Jelgavu un Bausku, iziet pie Baltijas jūras.
Lai gan Jelgavas aizstāvēšana (ieņemšana) norisinājās jūlija beigās, frontes tuvošanās bija jūtama jau 24. jūlijā, kad notika pirmais padomju aviācijas uzlidojums. Tam gan bija vairāk iebiedējošs raksturs, jo tas nenodarīja nekādus lielus postījumus – cieta tikai dažas ēkas Nikolaja (Vienības) baznīcas apkaimē, dažas bumbas, kas bija mērķētas uz apgabala komisāra fon Mēdema rezidenci – pili –, nokrita pils parkā un pagalmā.
Nākamais uzlidojums, kas notika 27. jūlija pēcpusdienā, bija ievērojami postošāks. Galvenais mērķis bija dzelzceļa stacija (lai aizkavētu papildspēku pievešanu pa dzelzceļu no Rīgas). Jāpiebilst, ka tolaik uz sliedēm stāvēja četri gari vilcieni ar Latgales un Vidzemes bēgļiem (tātad civiliedzīvotājiem!), kā arī divi pasažieru vilcieni, bet preču stacijā atradās vairāki munīcijas vilcieni. Uzlidojumā pilnībā tika sagrauta stacijas ēka, izpostīti sliežu ceļi, aizdegās ēkas stacijas apkaimē, arī stacijas tuvumā esošā degvielas noliktava. Abos uzlidojuma viļņos tikai daļai no pasažieriem izdevās pamest vilcienus un paglābties pie stacijas esošajās pretgaisa aizsardzības patvertnēs. Necik ilgi, un nāca arī trešais uzlidojums, kura mērķis bija sagraut Gaisa tiltu pār dzelzceļu – tomēr tas neizdevās. Stundas laikā daļa no pilsētas pārvērtās drupu kaudzē, pārtrūka telefona sakari, elektrība un ūdens apgāde. 27. jūlija vakarā daudzi pameta pilsētu.
Padomju aviācijas uzlidojumi turpinājās arī 28. jūlijā, tad mērķis bija iznīcināt Jelgavas aerodromu. Pēc padomju presē publicētajām ziņām Jelgavas bombardēšanā tika iesaistīti 62 bumbvedēji un 56 iznīcinātāji, kam pretim stāvēja tikai viena zenītlielgabalu baterija, kas nogāza vienu padomju bumbvedēju un divas iznīcinātāju lidmašīnas.
Vienlaikus 27. jūlijā ģenerālim V.Obuhovam (1898–1975) tika dota pavēle ieņemt Jonišķus, tad virzīties uz Bausku un Jelgavu. Jonišķi tika ieņemti 28. jūlija naktī, un tanku grupa strauji devās Jelgavas virzienā, tomēr tanku virzīšanās tika apturēta. Bet jau 28. jūlija vakarā pār Jelgavu «nolija» reaktīvo mīnmetēju (sauktu par «katjušām») šāviņu lietus. Pilsētā ugunsgrēkiem no iepriekšējā uzlidojuma pievienojās jauni. Kaujas norisē pirmo reizi iesaistījās 18 vācu triecienlidmašīnu, kas bombardēja padomju spēku pozīcijas Jelgavas nomalēs.
Ar mainīgām sekmēm kaujas turpinājās 29. jūlijā. Par spīti milzīgajam padomju spēku pārsvaram, tiem izdevās ieņemt un nostiprināties tikai pilsētas nomalēs.
30. jūlija agrā rīta stundā sākās pilsētas «ģenerālšturmēšana» no Lielupes (Bauskas) puses, vēršot galveno triecienu pret dzelzceļa staciju. Visumā padomju spēku «ģenerālšturmēšana» bija neveiksmīga – viņi nespēja ieņemt ne dzelzceļa staciju, ne arī nokļūt pilsētas centrālajā daļā. Šajā dienā lielu atbalstu pilsētas aizstāvjiem sniedza latviešu aviācijas 35 lidmašīnu lielā grupa «Nakts kaujas grupa 12» («Nachtschlachtgruppe 12» [NGS-12]), kura veica 300 kaujas lidojumu pret padomju spēkiem, nometot vairāk nekā 50 tonnu bumbu.
Nopostīta, bet ieņemta
Jaunu, vēl spēcīgāku uzbrukumu Jelgavai padomju karaspēks veica 31. jūlija rītā, kad atkal kaujās iesaistījās padomju aviācija un reaktīvie mīnmetēji. Ar šo milzīgo pārspēku uzbrucējiem izdevās ielauzties pilsētas centrā. Tomēr vēl 31. jūlija vakarā Jelgavas aizstāvju vienība sīksti pretojās padomju pārspēkam nelielā placdarmā pie Driksas tilta. Un, lai gan 31. jūlija vakarā padomju radio ziņoja par Mītavas (Jelgavas) ieņemšanu, pilsēta 31. jūlijā netika ieņemta.
Tikai naktī uz 1. augustu vācu prettanku lielgabalu uguns aizsegā pilsētas aizstāvji – vācu un latviešu vienības – pa Driksas un Lielupes tiltu atkāpās uz Lielupes labo krastu, tad abus tiltus uzspridzināja. Taču daži desmiti karavīru palika pilsētas mūros un turpināja aizstāvēt pilsētu.
Bet cīņas turpinājās Lielupes labajā krastā. Naktī uz 1. augustu padomju spēki, izmantojot nesaspridzināto dzelzceļa tiltu, pārnāca Lielupes labajā krastā, ieņēma cukurfabrikas teritoriju, tad Pasta salu un Jelgavas pili, taču, sastopot nepārvaramu pretestību, bija spiesti atkāpties atpakaļ uz Lielupes kreiso krastu. Nākamajā naktī līdzīgu operāciju padomju spēki atkārtoja nedaudz augšup pa upi – pie Dandāles muižas, ar plostiem šķērsojot Lielupi. Tomēr arī šoreiz nekādi lieli panākumi netika gūti. Papildus šajā laikā padomju spēki, lielgabalu un mīnmetēju atbalstīti, turpināja uzbrukumus arī citos rajonos. Tomēr Jelgavas pils šajās kaujās nonāca padomju spēku rokās. Aculiecinieki stāsta, ka lielgabali tikuši ievilkti pilī un pa pils logiem karavīri raidījuši šāviņus uz vācu un latviešu leģionāru pozīcijām pie Kalnciema ceļa. Par atbildi – vācu smagā artilērija pavērsa savus stobrus pret pili un to pamatīgi nopostīja, pils izdega.
Pēc visa spriežot, «atmetuši ar roku» pilsētas pilnīgas ieņemšanas plānam, padomju spēki pārgrupējās, daļa atstāja pilsētu un ieņēma aizstāvēšanās pozīcijas gar Lielupes kreiso krastu. Tikmēr 3. un 4. augustā Jelgavas aizstāvjiem pienāca papildspēki no Rīgas. Naktī no 4. uz 5. augustu pēc pamatīgas artilērijas uguns tie forsēja Lielupi un Driksu un nostiprinājās nelielā placdarmā Linu vērptuves rajonā, veikli izbūvēja pontonu tiltu, pār kuru ienāca galvenie spēki. Pamazām padomju spēki tika izspiesti no pilsētas centrālās daļas, nelīdzēja arī padomju karavīrus atbalstošā mīnmetēju uguns. Jelgava faktiski tika atkarota.
Lai padomju virspavēlniecībai nevajadzētu ziņot par šo sakāvi, tika dota pavēle nekavējoties, pārsviežot lielus armijas un artilērijas papildspēkus, «iznīcināt izrāvušos pretinieku». Tas nozīmēja no jauna ieņemt Jelgavu. Kaujas ilga divas dienas, kur abas puses izmantoja artilēriju un mīnmetējus, pilsēta tika nopostīta. 7. augustā padomju spēki bija ieņēmuši visu Lielupes kreiso krastu, visu pilsētu. Jelgava bija sagrauta un pakļauta. ◆
Pēc J.Blīvja monogrāfijas «Jelgavas aizstāvēšana 1944. gada vasarā» sagatavojusi Gita Grase
