Nesen īstenojuši lielākus projektus, šogad svētenieki izbauda darba augļus.
Svētes pagasta pārvaldes vadītājs Edgars Grīnofs apliecina, ka atrašanās tik tuvu Jelgavai šejieniešiem esot ieguvums darba iespēju dēļ, nevis traucēklis. Pagasts nav no lielākajiem, un vietējie uzņēmēji nekādi nevarētu nodrošināt visiem tā iedzīvotājiem darbavietas. Jelgavas tuvums ļauj daudziem dzīvot pagastā, bet strādāt pilsētā.
Pilsētas tuvums neietekmē arī kultūras pasākumu apmeklētību, iedzīvotāji labprāt nāk uz vietējiem, ne tikai brauc uz Jelgavā notiekošajiem. Gluži otrādi – uz pasākumiem Svētes pagastā mēdzot ierasties skatītāji arī no citurienes.
Svētes tuvums Jelgavai iepatīkas ne vienam vien – pārvaldes vadītājs stāsta, ka aktīvi tiek apbūvēts Atpūtas ciems, kur dārziņu rajonā cilvēki iepērk zemi un ceļ pastāvīgas mājas. Tur arī īstenota daļa no sen kārota projekta – ciemā 1,10 kilometru garumā noasfaltēts Baložu ielas posms. Iedzīvotāji jau sen sūdzējušies, ka tur ir slikts segums, turklāt transporta kustība pa zemes ceļu vasarā radījusi ļoti daudz putekļu.
Pils ēka iet bojā
1935. gadā Jelgavas apriņķa Svētes pagasta platība bija 62,89 kvadrātkilometri un tajā dzīvoja 1452 iedzīvotāji. 1945. gadā izveidoja Svētes un Mazsvētes ciemu. Mazsvētes ciemu 1954. gadā pievienoja Glūdas, Svētes un Valgundes ciemam. Svētes ciemam 1963. gadā pievienoja Glūdas ciema kolhoza «Cīņa» teritoriju, savukārt 1974. gadā daļu Zaļenieku un daļu Svētes ciema iekļāva Glūdas ciemā. 1990. gadā Svētes ciema teritorijā atjaunoja Svētes pagastu. Administratīvi teritoriālo pārkārtojumu laikā pagastam pievienota puse bijušā Jēkabnieku pagasta, bet daļa agrākā Svētes pagasta iekļauta Glūdas un Līvbērzes pagastā un Jelgavas pilsētas teritorijā.
Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis pagastā ir Svētes muižas pils. 1736. gadā hercogs Ernsts Johans Bīrons pavēlējis celt pili pēc Rastrelli projekta, vēlāk to paplašinājis Severīns Jensens. Šī celtne bijusi ievērojams mākslas darbs, kas guva ievērību ne tikai ar harmoniski izveidoto un bagātīgi izgreznoto fasādi, bet jo vairāk ar rokoko stila iekštelpu dekorējumiem. Pilij bijis izteikts centrālais korpuss un gari sānu korpusi, kuros divstāvu augstumā atradās oranžērija un gleznu galerija. 1779. gadā savas kāzas tur svinēja pats hercogs Pēteris (E.J.Bīrona dēls). Tiek uzskatīts, ka laikā, kad Jelgavā uzturējās Luijs XVIII, Svēte aktīvi izmantota galminieku izklaidei. 1875. gadā pils nodota cariskās Krievijas armijas vajadzībām. Pie pils bijis arī stallis un kalpu mājas, kā arī parks. Pēc Otrā pasaules kara līdz 1993. gadam ēkas izmantoja padomju armijas vajadzībām, bet pēc tam pils nonāca privātīpašnieku rokās. Diemžēl tagad ēka netiek īpaši uzturēta un apsaimniekota. «Tas ir privātīpašums, un mēs neko sevišķi ietekmēt nevaram,» ar nožēlu atzīst pārvaldes vadītājs.
Uz pārvaldi vēl nāk
Lai arī mūsdienās daudzas lietas var atrisināt elektroniski, apmeklētāji uz pagasta pārvaldi vēl nāk, stāsta E.Grīnofs. Dažkārt tie esot ar pārvaldi saistīti jautājumi, bet citreiz iedzīvotājiem jāpalīdz saprast, kur jautājumu risināt tālāk. «Par to, vai pārvaldes apmeklētāju skaits gadu gaitā samazinās, grūti spriest. Agrāk biju izpilddirektors, un tad cilvēki pie manis īpaši nenāca,» secina E.Grīnofs.
Pa laikam ierodas kāds, kam vajadzīga sociālā darbinieka palīdzība, tomēr trūcīgo personu skaits pagastā īpaši nepalielinās. «Ir tāda cilvēku kategorija, kas vienmēr dzīvojuši uz pabalstiem, un viņus diez vai kaut kas dzīvē izmainīs,» atzīst E.Grīnofs.
Pats pārvaldes vadītājs, lai arī dzimis Jelgavā, sevi sauc par vietējo, jo Svētē nodzīvojis jau vairāk nekā divdesmit gadu. Viņš uzskata: «Vēl, protams, ir lietas, pie kurām jāpiestrādā, tomēr gadu gaitā pagasts kļuvis sakoptāks un attīstījies.» Ļoti ražīgs ar darbiem bijis 2013. un 2014. gads, kad īstenoti būtiski projekti, piemēram, uzcelta bērnudārza ēka, renovēts kultūras nams. ◆
Svētes pagasts
Robežojas ar sava novada Platones, Lielplatones, Zaļenieku un Glūdas pagastu, kā arī Jelgavu. Lielākās apdzīvotās vietas ir Svēte, Jēkabnieki, Atpūta.
Upes: Svēte, Bramberģes strauts.
Ūdenstilpes: Ruļļu karjers.
Svētes agrākie nosaukumi:
vāciski – Schwethofsche,
krieviski – Švedgofskaja.
2014. gadā pagastā deklarēto iedzīvotāju skaits no 1826 samazinājies līdz 1750.
Piedzimuši 17 bērni, miruši 26 iedzīvotāji.
Svētes pamatskolā mācās 216 skolēni, t.sk. pirmsskolu apmeklē 89 bērni.
Interese par Svētes keramikas darbnīcu aug
«Darbošanās keramikas darbnīcā man ir sirdslieta. Šeit es atpūšos no ikdienas stresa, satieku sev mīļus cilvēkus un palīdzu citiem radīt skaistas māla lietas,» stāsta keramiķe Madara Rubena, kura vada aktivitātes Svētes keramikas darbnīcā.
Agnese Leiburga
Svētes keramikas darbnīca izveidota 2011. gada februārī ar projekta «Amatniecības pārrobežu sadarbības tīkls kā Latvijas – Lietuvas pierobežas pievilcības veicinātājs» atbalstu. Darbnīcā iespējams iepazīt un apgūt keramiķa amatu. Kopš atklāšanas tajā notiek keramikas pulciņš Svētes skolas bērniem – darboties vēlas gan vietējie, gan arī bērni no tālākas apkārtnes.
Kā stāsta M.Rubena, darbnīcā tiek uzņemti arī ciemiņi, kas alkst redzēt, kā top māla trauki, un paši izmēģināt darboties ar mālu, pavirpot uz virpas. Mēdz iegriezties arī jaunlaulātie, kuriem tad jāveido «pārosītis» – jaunais pāris ar keramiķes palīdzību uzvirpo pa podiņam, kurus viņa vēlāk savieno kopā ar vienu osu. Savukārt vecmeitu ballītēs topošajai sievai jāvirpo bļodiņa, no kuras vēlāk vīram dos ēst – cik lielu uzvirpos, tik vīrs dabūs ēst.
Keramiķe gandarīti teic: «Man liels prieks, ka populāri kļūst svinēt dzimšanas dienas šādās darbnīcās, visiem kopā – ar ģimeni vai draugu lokā – darbojoties ar mālu.»
M.Rubena priecājas par sadarbību ar Svētes pagasta folkloras grupu «Dālava», jo apmeklētājiem iespējams noorganizēt arī pasākumu, kurā pastrādāt ar mālu, padziedāt un padejot.
«Darbnīcā varu uzņemt viesus gan ziemā, gan vasarā un diezgan lielās grupās – līdz pat 40 ciemiņiem. Vienlaicīgi darboties gan var tikai aptuveni 20 bērnu, bet, tad jau parasti tiek sadalīts, ka puse uzēd līdzpaņemtos našķus vai dodas ciemos uz netālo maizes ceptuvi,» stāsta keramiķe.
Viņa piebilst, ka interese par darbošanos ar mālu arvien aug un to apliecinot arī vairāki īstenotie projekti. 2014. gadā darbnīcā noritējuši divi – Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā finansētais «Seno tradīciju iekļaušana mūsdienu dzīvē» un lauku partnerības «Lielupe» un Jonišķu rajona partnerības projekts «Vietējās uzņēmējdarbības veicināšana». Projektu laikā pieaugušie un bērni keramiķa amatu varēja apgūt jau nopietnāk, ar visām niansēm māla apstrādē – virpošanā, glazēšanā un apdedzināšanā. Grupā vietas bija sešiem dalībniekiem, bet gribētāju bijis tik daudz, ka projektos piedalījušies pa 12 dalībniekiem katrā.
Pašas Madaras aizraušanās ar keramiku nav pārsteigums, jo darbošanās ar mālu ir ierasta jau no mazām dienām – viņa ir keramiķu Brigitas uz Egona Šmēdiņu meita. «Esmu uzaugusi vecāku darbnīcā un ikdienā vērojusi, kā top māla trauki. Tagad atceros, kā mamma darbojās ar mālu, un šī pieredze ir nenovērtējama,» secina M.Rubena. Viņa beigusi Jelgavas Tehnisko liceju, iegūstot podnieka apgleznotāja kvalifikāciju. Kādu laiku strādājusi «Latvijas keramikā» par apgleznotāju. Bet Liepājas Universitātē gūtās tūrisma nozares vadības zināšanas tiek izmantotas, uzņemot ciemiņus darbnīcā. ◆
Aprit 100 gadu kopš kaujām Svētē Ruļļu kalnos
Svētes pamatskolā 21. maijā pulksten 12 ikviens tiek aicināts uz simtgades piemiņas pasākumu par godu Daugavgrīvas zemessargu 1. un 2. bataljona kaujām Ruļļu kalnos 1915. gada pavasarī.
Agnese Leiburga
1915. gada pavasarī vācu karaspēka vienības sasniedza Latviju. Aizsardzība bija vāji organizēta, un pretinieka vienības brīvi pārvietojās plašā Kurzemes teritorijā. Maija sākumā vācu spēki pietuvojās Jelgavai, un daļa iedzīvotāju līdz ar administratīvajām iestādēm pilsētu steigā atstāja. Tās aizsardzību uzņēmās ģenerālis Aleksejs Potapovs, kura galvenos spēkus veidoja divi Daugavgrīvas cietokšņa latviešu zemessargu bataljoni, kas bija saformēti no Daugavgrīvas cietokšņa darba rotām, kuras bija izgājušas tikai četru nedēļu apmācību un guvušas nelielu kauju pieredzi Lietuvas teritorijā.
Pie Svētes Ruļļu kalniem uz dienvidiem no Jelgavas sākās sīva kauja, kurā pārsteigtos vācu spēkus piespieda atkāpties. Cīņās ar vācu pārspēku daugavgrīvieši zaudēja 57 kritušos un 155 ievainotos.
1915. gada pavasara Jelgavas kauju militāri stratēģiskā nozīme bija nosargāt Jelgavu un Rīgu, kura tajā laikā bija atstāta gandrīz bez jebkādas aizsardzības. Tomēr vēl daudz svarīgāk, ka tieši šīs militārās operācijas noskaņoja sabiedrisko domu par labu latviešu nacionālo karaspēka daļu veidošanai – 1. un 2. Daugavgrīvas bataljoni sastāvēja no latviešiem. Šie bataljoni pēc Jelgavas aizstāvēšanas vadītāja ģenerāļa A.Potapova liecības, sakaujot vāciešus, paši pārgāja uzbrukumā. ◆
